Laikmeta zīmes

Dzirkstošais valdzinājums

Vēl viens Latvijā ražots dzērienu zīmols, kas pazīstams visā pasaulē, ir „Rīgas šampanietis”. Pareizāk sakot, pazīstams ir ne tik daudz pats produkts, kā tehnoloģija, pēc kuras tas izgatavots. Turklāt „Rīgas šampanietis” ir vienīgais dzirkstošais vīns ārpus Šampaņas provinces Francijā, kam dzēriena nosaukumā atļauts lietot vārdu „šampanietis”.  Tas tāpēc, ka tieši Rīgā tika izgudrota unikāla vīna raudzēšanas tehnoloģija, kas, nezaudējot kvalitāti, ļāva iegūt gala produktu daudz ātrāk un lielākos apjomos, nekā ar klasisko šampanieša pagatavošanas metodi. Turpini lasīt »

Ar alkoholu esmu uz „jūs”. Tomēr, domājot par Latvijas zīmolu leģendām, nevar nepieminēt dažas, kas tā vai citādi saistītas ar šo jomu. Rīgas melnais balzams, Rīgas šampanietis, Allažu ķimelis - tie ir dzērieni, kas izpelnījušies atzinību visā pasaulē. Tāpēc, lai man piedod tie „Laikmeta zīmju” lasītāji, kuriem šķiet, ka jebkādā veidā cildināt alkoholiskus dzērienus ir nepieņemami. Jo šis nav raksts par alkoholu vai uzdzīvi. Šis ir raksts par dažiem zīmoliem, kuriem pateicoties Latvijas vārds izskanējis tālu aiz mūsu zemes robežām. Patiesībā jau šie produktu nav radīti, lai kāds tos lietojot piedzertos vai nonāktu atkarību jūgā. Daži no šeit minētajiem dzērieniem sākumā tika izmantoti kā zāles, citi - tikai pa spicglāzītei augstos svētkos. Mēs nereklamējam alkoholu, mēs stāstām par precēm un zīmoliem, ar ko Latvija var lepoties.

„Melnais samts” no Rīgas

Viduslaikos alķīmiķi, mēģinot no parasta metāla iegūt zeltu, atklāja „aqua vita” jeb „dzīvības ūdeni” - mūsdienās labāk pazīstamu kā spirtu. Tas radīja apvērsumu zinātnes un medicīnas pasaulē. Savukārt viņu 16. un 17.gadsimta kolēģi uz spirta un dažādu augu uzlējumu bāzes mēģināja radīt balzamu, kam piemistu spējas dziedināt un atdot jaunību. Taču, kas neizdevās alķīmiķiem, to 18.gadsimta vidū paveica Rīgas kalējmeistars un farmaceits amatieris Abrahams Kunce, izgatavodams un pārdodams dziedniecisku zāļu uzlējumu, ko uzskatīja par brīnumlīdzekli pret dažādām kaitēm. Turpini lasīt »

Pēc kara daudzi Valsts elektrotehniskās fabrikas VEF cehi bija izlaupīti un izpostīti, katlu māja un vairāki korpusi uzspridzināti. Tomēr darbs ātri tika atjaunots. Jau 1944.gada nogalē tika izlaista pirmā produkcija - kabatas lukturīšu un telefonu baterijas. 1945.gadā darbu atsāka fotopapīra ražošanas cehs. Tā paša gada nogalē tika izlaists pirmais pēckara radioaparāts „VEF Super M557″, kas VEF vārdu padarīja slavenu visā Padomju Savienībā. Drīz sekoja augstākās klases radiouztvērējs „VEF Super Lux”. Izgatavoja arī radiotranslācijas reproduktorus un galvas telefonus, atjaunojās telefona aparātu un centrāļu ražošana.

1949.-1950.gadā Padomju Savienībā sāka ieviest vienotu valsts standartu - GOST. Turpini lasīt »

Katrai valstij, katrai tautai ir sava vēsture un savi varoņi, ar ko tā lepojas. Mēs dažkārt mēdzam aizmirst, ka latvieši ir ne mazāk gudri, stipri un varoši, kā citām tautām piederīgie. Mēs aizmirstam, ka arī mūsu zemē tapuši izgudrojumi un produkti, kas Latvijas un Eiropas industriālā mantojuma vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Gadsimtu gaitā mums bijuši gan lieli, gan mazi uzņēmumi, slaveni un mazāk slaveni zīmoli. Taču ir arī tādi uzņēmumi, kas nav tikai vienkārši ražošanas objekti, bet nacionālas nozīmes lepnums. Tāda bija - nu jau diemžēl bija - Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, ko padomju varas gados mēdza dēvēt par Latvijas rūpniecības flagmani. Un patiesi - VEF un daudzi tās inženieru izgudrojumi un ražotie produkti ir sasniegumi, ar kuriem mēs varam lepoties pat pasaules mērogā. Turpini lasīt »

Piena konfekte „Gotiņa”

Šodien ir grūti pateikt, kad un kur sākās leģendārās piena konfektes „Gotiņa” ceļš pie patērētāja. Jau laikos, kad veikalos konfektes vēl nebija tik plašā izvēlē un bija samērā dārgas vienkāršiem ļaudīm, latviešu namamātes savos virtuves grāpjos vārīja konfektes, vienā katlā sajaucot cukuru ar pienu, krējumu vai cukurbiešu sīrupu. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ne viena vien saimniece piena konfekšu vārīšanas prasmi apguva slavenajā Kaucmindes mājturības skolā. 20.gadsimta 30.gados „Gotiņām” līdzīgas konfektes ražoja A/S „Laima”, V.Ķuzes fabrika, Latvijas Piensaimnieku savienība un citi uzņēmumi. Nav gan īsti zināms, vai šo konfekšu recepte ir oriģināls latviešu produkts, jo līdzīgas konfektes sastopamas arī citās Eiropas zemēs, tomēr „Gotiņa” neapšaubāmi ir viens no Latvijas pazīstamākajiem zīmoliem. Turpini lasīt »

Raksta „Latvijas garša” 1. daļā sākām meklēt tradicionālo uz mūsu galda - pārtikas produktus, kas gadu gaitā kļuvuši tik iecienīti, ka tos droši var dēvēt par Latvijas zīmoliem gastronomijā. Šoreiz iepazīsimies ar vēl dažiem produktiem no latviešu virtuves tradicionālā klāsta, kā arī ar klasiskām vērtībām, kas uz mūsu galdiem nonākušas mazliet vēlāk - kopš 20. gadsimta.

****

Vēl nedaudz tradicionālā

Pelēkie zirņi. Jau pirms mūsu ēras zirņi līdztekus miežiem un pupām bija viens no galvenajiem cilvēka pārtikas produktiem, kas savu nozīmi saglabāja līdz pat kartupeļu ēras sākumam. Arī latvieši gadu simteņiem ēduši zirņus un tūristu ceļvežos pelēkie zirņi ar speķi joprojām tiek piedāvāti kā tradicionāls latviešu ēdiens. Turpini lasīt »

Sadaļā „Latvijas zīmolu leģendas” parasti publicējam rakstus, kas skar mūsu rūpniecības  pagātni un tagadni - ražošanu, produktus, zīmolus. Atkāpjoties no ierastā, šoreiz mūsu uzmanības centrā mazāk taustāma, vairāk baudāma lieta - Latvijas garša. Mēģināsim noskaidrot, kādi Latvijas produkti ir tradicionāli mūsu galdam un labi garšo ne vien latviešiem, bet arī citu tautu cilvēkiem, kļūstot par zīmolu, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Rakstu esam sadalījuši trīs daļās - „Tradicionālais”, „Tradicionālais (II) un Klasiskais” un „Labākais no piena”. Pirmajā daļā - par mūsu galdam tradicionālo.

****

Rupjmaize - Latvijas lepnums

Rupjmaize ir īpaša, tikai Latvijā nobaudāma maize. Senāk to cepa ikvienā latviešu sētā un arī mūsdienās īsta rupjmaize joprojām tiek cepta pēc sentēvu receptēm. Maize latviešu virtuvē maize vienmēr bijusi pamatēdiens. Latvietim maize ir arī kultūras vērtība - neviena cita ēdiena pagatavošana no mīklas iejaukšanas līdz pat kukuļa nonākšanai uz galda nav apvīta ar tik daudziem ticējumiem un rituāliem. Pirmatnēja pēc skata un garšas - rupjmaize ir latviešu tautas simbols. Turpini lasīt »

Rīgas marka - labākā PSRS

Pēc Otrā Pasaules kara bijušās rūpnīcas „Vairogs” ražošanas korpusi bija daļēji sagrauti. No 1944. - 1947. gadam uzņēmumu atjaunoja un nosauca par „Rīgas Vagonbūves rūpnīcu” (RVR). Sākumā rūpnīca nodarbojās galvenokārt ar vagonu remontu un renovāciju, kā arī tanku un automobiļu apkopi. 1945. gadā Padomju Savienības valdība ar īpašu dekrētu noteica uzņēmuma virzību tālākā tautsaimniecības attīstībā - ražot vagonus piepilsētas satiksmes elektrovilcieniem. RVR sāka specializēties elektrovilcienu un tramvaju ražošanā. Turpini lasīt »

„Russo - Balt” - uz sliedēm, ceļa un debesīs

Rūpnīcas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta vidū, kad beļģu - vācu kopfirma „Van der Zypen und Charlier”, kuras galvenā mītne atradās Doicā pie Ķelnes, saņēma pasūtījumu no Krievijas uzbūvēt 500 vagonus Rīgas - Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa līnijai. Lai nebūtu jāmaksā augstās muitas nodevas, Eiropas uzņēmēji 1869. gadā Rīgā, Volmeras (Valmieras) ielā 2, atvēra savas rūpnīcas filiāli, kur bija paredzēts vagonus montēt no importētām detaļām. 1874. gadā filiāle pārtapa atvērta tipa akciju sabiedrībā „Акцiонерное общество Русско - Балтiйскaго вагоннaго завода” (A/S „Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca” jeb „Russo - Balt”). Tās pamatkapitāls tolaik bija 1 200 000 rubļu. Turpini lasīt »

Padomju „tautas vāģis”

Pēc Otrā Pasaules kara viens no pirmajiem tautsaimniecības uzdevumiem bija atjaunot autotransporta darbu. Dažādās darbnīcās tika remontēti kara trofeju automobiļi. Tāda eksperimentālā darbnīca atradās arī bijušās P. Liepas metāllietuves vietā Alkšņu ielā Sarkandaugavā. 1947. gada sākumā Rīgā ieradās inženierkapteinis Vsevolods Bahčivandži, kurš atveda līdzi paša Josifa Staļina parakstītu protekcijas vēstuli iecerei par mazlitrāžas vieglā auto sērijveida izgatavošanu Padomju armijas Gaisa spēkiem. Turpini lasīt »