Laikmeta zīmes

1886.gadā Mīlgrābenā (Jaunmīlgrāvī) darbu sāka otrs nozīmīgākais porcelāna ražošanas uzņēmums Latvijā - rūpnieka Jakoba Kārļa Jesena porcelāna fabrika. Jakobs Kārlis Jesens Rīgā ieradās divpadsmit gadu vecumā no Vācijas. Šeit viņš ieguva izglītību, smēlās biznesa pieredzi  vairākos vietējos uzņēmumos, bet 1875.gadā nolēma dibināt pats savu firmu. Izvēle sliecās uz tobrīd modē nākušo porcelāna ražošanu. 1886.gada 11.februārī Jesens saņēma atļauju fabrikas atvēršanai. Tolaik Mīlgrābenā neizmantoti stāvēja vairāki desmiti vienstāva noliktavu. Atšķirībā no Kuzņecovu fabrikas, Jesena uzņēmuma pamatā bija ārzemju kapitāls. Tajā pašā gadā fabrika tika nodota ekspluatācijā. Turpini lasīt »

Pirmās porcelāna un fajansa fabrikas Rīgā parādījās 19.gadsimta vidū. 1852.gadā darbu sāka Mihaila Račkina fabrika, taču nemākulīgās vadības dēļ to 1859.gadā slēdza. 1869.gadā Rīgas tirgotājs Pāvels Kamarins lūdza Vidzemes gubernatoram atļauju dibināt porcelāna un fajansa fabriku zemes gabalā Benkenholmā (Bieķensalā), tomēr par šīs ieceres tālāko likteni nekas nav zināms. Toties zināms, ka 1874.gadā Rīgā darbojās G.Rudakova fajansa trauku fabrika ar 48 strādniekiem un vienu meistaru. Gadā tā saražoja 25 200 fajansa izstrādājumu. Visi šie sīkie uzņēmumi paliekošu ieguldījumu Rīgas porcelāna ražošanas attīstībā neatstāja.

Viens no pazīstamākajiem zīmoliem porcelāna un fajansa ražošanas jomā cara Krievijā un arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā neapšaubāmi bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Turpini lasīt »

Tā kā Rīgas Modeļu Namā radītos un žurnālā “Rīgas modes” publicētos (lasiet ŠEIT) tērpu modeļus parasts cilvēks iegādāties tikpat kā nevarēja un šūt prata ne jau visas padomju sievietes, liela nozīme tā laika modes industrijā bija individuālā pasūtījuma šūšanas ateljē. 20.gadsimta 60. - 70.gados dzīvi gan bija vēl daudzi pirmskara skrodermeistari, kas neoficiāli piepelnījās ar savu amatu, tomēr lielākā sabiedrības daļa bija spiesta paļauties uz šūšanas ateljē piegriezēju un šuvēju prasmi. Par favorītiem šajā nozarē uzskatīja 1953.gadā dibināto modes ateljē “Baltijas modes” un sadzīves pakalpojumu ražošanas apvienību “Rīgas Modes”. Pēdējais tika atzīts par vienu no labākajiem sadzīves pakalpojumu namiem visā Padomju Savienībā. Savukārt tekstilkombināts “Rīgas Audums” pat padomju plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot audumus, kas bija līdzvērtīgi tā laika labākajiem Rietumu izstrādājumiem. Turpini lasīt »

Mode daiļo dzimumu ir interesējusi vienmēr, taču padomju gados sievietes pēc tās bija gluži vai izslāpušas. Mode tolaik bija teju vienīgā iespēja izcelties no pelēcīgā pūļa. Lai arī Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas šūšanas uzņēmumos izgatavotā produkcija daudz neatšķīrās no citu PSRS rūpnīcu ražojumiem, jēdziens “Rīgas modes” bija pazīstams tālu aiz Latvijas robežām - visā plašajā Padomju Savienībā. Par to jāpateicas trim vaļiem - Rīgas Modeļu Namam, populārajam žurnālam “Rīgas modes” un izcilajam sadzīves pakalpojumu ateljē “Rīgas Modes”. Arī fabrika “Rīgas audums” pat plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot ekskluzīvus auduma paraugus, par kādiem citiem PSRS uzņēmumiem atlika vien sapņot. Iespējams, šodien tā laika tērpi var šķist nedaudz vecmodīgi, taču der atcerēties, ka mode laiku pa laikam atkārtojas un senas lietas no jauna kļūst aktuālas. Turpini lasīt »

Bauskas alus

Bauskas alus leģenda sākās 1873.gadā, kad 32 gadus vecais Teodors Lodings (Theodor Lohding) no ebreju uzņēmēja Judeloviča iegādājās “Zelchert” alus brūzi un nosauca par Teodora Lodinga alus darītavu. 19.gadsimta beigās Lodinga alus darītava bija viens no trim lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Bauskā un arī viens no lielākajiem alus darītājiem reģionā. Alus dzesēšanai izmantoja Mēmeles ledu, ko zāģēja ziemā un uzglabāja speciālos pagrabos. Ūdens līmenis upē tolaik bija augstāks, tāpēc pagrabu un krasta nostiprināšanai tika uzbūvēta betonēta siena, kas vēl šodien labi redzama, iebraucot Bauskā no Rīgas puses. Turpini lasīt »

No „Waldschlößchen” līdz „Aldarim”

1865.gadā Bavārijas aldaris Johaness Dauders Rīgas pievārtē Sarkandaugavā uzbūvēja alus darītavu, ko nosauca par “Waldschlößchen” (”Meža pils”). Tad arī tika uzceltas pirmās alus brūža ēkas, bet ražošanas iekārtas pasūtīja turpat netālu esošajā Vērmaņa mašīnbūves fabrikā. 1880.gadā alus darītavu no Daudera iegādājās inženieris ķīmiķis, doktors Ādolfs fon Bingners, kura vadībā uzņēmums piedzīvoja ievērojamu modernizāciju.

Tā kā pieprasījums pēc laba alus pieauga gadu no gada, no1890. līdz 1891.gadam notika plaša uzņēmuma rekonstrukcija, kad tika uzbūvētas lielākā daļa ražošanas ēku. Turpini lasīt »

Alus - latviešu nacionālais dzēriens, viena no mūsu nacionālajām vērtībām. Fragmentāras ziņas par alus darīšanu mūsdienu Latvijas teritorijā atrodamas jau 13.-16.gadsimta hronikās, tiesību kodeksos, līgumos un citos avotos. Pagānisma laikmetā alu latvieši izmantojuši ne tikai dzeršanai ikdienā, bet arī dažādos rituālos. Pirmā liecība par alu atrodama jau senākajā rakstītajā avotā par mūsu zemi - “Indriķa hronikā”. 1198.gadā par Ikšķiles lībiešiem hronists raksta, ka, atsakoties no kristīgās ticības, viņi pēc savas paražas vārīja medu un kopīgi iedzēruši un apspriedušies, pieņēma lēmumus.

Livonijas valsts laikmetā alus kļuva par ļaužu visvairāk lietoto dzērienu - to dzēra gan ikdienā, gan svētkos, kāzās un bērēs, Baznīcas svētku dienās un laicīgos godos. Latviešiem putojošs alus kauss bija laimes, veiksmes un ražīguma simbols. Īpaši rosīgi alus darīšana notika laukos. Sākumā visiecienītākais alus veids bija medalus, taču viduslaiku beigās medalus brūvēšana pamazām apsīka. Arvien vairāk tika dzerts no graudiem brūvēts alus, kas bija lētāks par medus dzērienu. Brūvēšanai izmantoja ne tikai miežus, bet arī kviešus un auzas, pazīstamas bija arī viršu alus. Lai brangais dzēriens tik drīz nesaskābtu, tam pievienoja ozolu mizas, pelašķus, vaivariņus. Turpini lasīt »

Pirmoreiz Līvenhofas (Līvānu) stikla fabrikas vārds dokumentos minēts 1887.gadā kā Dinaburgas (Daugavpils) tirgotāja Jūliusa Fogesa īpašums. Veicot izpētes darbus, Fogess pārliecinājās, ka Līvenhofā ir labvēlīgi ekonomiskie un izejvielu ieguves apstākļi stikla ražošanai - kvarca smiltis Grīvas mežā, dolomīts Dubnas upē un Rīgas - Orlas dzelzceļa tuvums. Šī iemesla dēļ viņš nolēma nomāt „glāžu šķūni”, kas piederēja baronam Nikolajam Korfam un vienlaikus būvēt jaunu stikla fabriku. Jaunajā fabrikā tika ierīkota viena stikla kausējamā krāsns, galvenais produkcijas veids bija stikla pudeles. Neskatoties uz labvēlīgām dabas resursu izmantošanas iespējām, ražotne strādāja ar zaudējumiem un 1903.gadā bankrotēja.

1903.gadā Juliuss Fogess visus savus īpašumus pārdeva Harkovas pirmās ģildes tirgonim Mihailam Jasnijam un muižniekam Vladimiram Bortkēvičam. Jaunie īpašnieki nolēma ievērojami paplašināt stikla ražošanu un 1904.gadā nodibināja „Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrību”. Turpini lasīt »

To latviešu izgudrotāju un dizaineru pulkā, kas ne vien radījuši pazīstamus un tautā iemīļotus zīmolus, bet paši ir zīmols, kas darījis Latvijas vārdu pazīstamu pasaulē, ir divi brāļi - Kārlis un Ādolfs Irbīši. Sporta, mācību un kara lidmašīnas, VEF logotips, daudzi no populārākajiem VEF un Rīgas radiorūpnīcā ražotajiem radioaparātiem - tāds ir viņu ieguldījums Latvijas aviobūves un radiodizaina jomā. Šoreiz Latvijas zīmolu leģendās - brāļi Irbīši. Turpini lasīt »

Latvijas Pirmās brīvvalsts laika leģendas - fotokameras „Minox” izgudrotājs Valters Caps (Walter Zapp) dzimis 1905.gada 4.septembrī Rīgā tirgotāja ģimenē. Viņa tēvs Kārlis bija Lielbritānijas pavalstnieks, māte Emīlija Antonija Ida Burhards - vācbaltiete. Pirmā Pasaules kara laikā Krievijas varas iestādes Capu ģimeni, tāpat kā daudzus vācu tautībai piederīgos, izsūtīja uz Iekškrieviju. Ģimene apmetās Ufā Urālos. Pēc kara, saskaņā ar līgumu starp jauno Latvijas valsti un Padomju Krieviju, Capi atgriezās dzimtenē. Šeit Valters iekārtojās darbā grāmatu spiestuvē kā litogrāfa māceklis. Taču jau 1921.gada nogalē ģimene pārcēlās uz Tallinu, no kurienes bija paredzējusi doties tālāk uz Rietumeiropu.

Bērnībā Valteram bija vāja veselība, tādēļ skolu viņš apmeklēja maz. Taču jau kopš agras jaunības viņu saistīja dažādi konstrukciju elementi un mehānismi. Caps bija autodidakts ar Dieva dotu izcilu konstruktora talantu. Igaunijā viņš vispirms apguva graviera amatu, bet 1922.gadā sāka strādāt Tallinas labākajā mākslas foto darbnīcā pie Valtera Lemberga. Tur Caps iepazinās ar fotografēšanas mākslu un fotoaparāta darbības principiem, strādāja ar attīstīšanas un palielināšanas aparatūru. Tieši šeit viņa prātā pirmoreiz piedzima doma par kompaktas fotokameras radīšanu, kaut tolaik daudzi to uzskatīja par nerealizējamu ideju. Turpini lasīt »