Laikmeta zīmes

Klāt atkal maijs, kad daļa Latvijas iedzīvotāju atzīmē savas uzvaras kārtējo gadadienu, kamēr lielākajam vairākumam tas ir atgādinājums par 50 traģiskiem okupācijas gadiem. Kremļa aģenti no kustības „Naši”, kā arī pašmāju provokatori no dažādām krievu nacionālistu organizācijām jau gada sākumā solīja pārpludināt Latviju ar Georga (Sv. Jura) lentītēm. Tas viņiem arī tika brīvi atļauts un nu krieviski runājošo iedzīvotāju krūtis atkal lepni rotā brūni strīpainās lentītes, bet automobiļus - Krievijas karogi un cita simbolika. Šķiet, pirmssvētku eiforijā ir aizmirsies, ka vēstures posms, ko krievi dēvē par Lielo Tēvijas karu, pārējai pasaulei bija 2. Pasaules karš, kas nesākās brīdī, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, bet krietni agrāk, proti, kad PSRS kopā ar Vāciju iebruka Polijā. Pasaules karu Vācija neizraisīja viena, bet kopā ar PSRS, un tieši Padomju Savienībai šī kara rezultātā tika vislielākie teritoriālie un politiskie ieguvumi. Turpini lasīt »

1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas un tai sekojošās aneksijas Baltijas valstis de facto zaudēja savu neatkarību, taču no tiesību viedokļa joprojām palika starptautisko tiesību subjekti. Daļa baltiešu diplomātu atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē un turpināja darbu akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo savas valsts valdību un tās ārlietu dienestu. Lai arī gandrīz visas demokrātiskās lielvalstis vārdos nosodīja PSRS agresīvo rīcību un neatzina Baltijas inkorporāciju tās sastāvā, tomēr ne Lielbritānija, ne ASV, ne citas valstis 2. Pasaules kara apstākļos nebija gatavas iesaistīties cīņā ar PSRS Baltijas dēļ. Turpini lasīt »

Visus garos okupācijas gadus Baltijas tautas ar cerību raudzījās Rietumu demokrātisko valstu virzienā, cerot, ka ASV, Lielbritānija un citas valstis izdarīs diplomātisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu pret PSRS, kas galu galā piespiedīs tās totalitāro režīmu ievērot Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. Vēstis, kas līdz Baltijas iedzīvotājiem nonāca cauri „dzelzs priekškaram”, tāpat Rietumu radiostacijās dzirdētais, radīja pārliecību, ka tieši Rietumvalstis ir tās, kas viskonsekventāk iestājas par Baltijas tautu brīvību un neatkarību. Taču, vai tā patiešām bija? Vēstures fakti liecina ko citu. Turpini lasīt »

Ņemot vērā šā raksta pirmajā un otrajā daļā minētos notikumus, šķiet nesaprotami, kāpēc Krievija un tās ideoloģiskie līdzskrējēji Baltijas valstīs joprojām neatzīst okupācijas faktu, par ko nekādu šaubu nav lielākajai daļai pasaules sabiedrības. Tā vietā Krievija spītīgi turas pie formāliem juridiskiem formulējumiem un tam ir savs iemesls, kas ne tik daudz saistīts ar vēsturi, kā politisko izdevīgumu.

Okupācijas fakta noliedzēji apgalvo, ka PSRS karaspēka papildus kontingents Latvijā ienācis saskaņā ar 1939. gada līgumu par karaspēka bāzēm un tas noticis ar Latvijas valdības labprātīgu piekrišanu. Ja tas patiešām būtu tā, tad sarkanarmiešiem, saskaņā ar līgumu, vajadzēja klusi un mierīgi dislocēties savās bāzēs un nekādi neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri ieņēma pozīcijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos, sagrābta Spilves lidlauku, visas dzelzceļa stacijas, tiltus, pastu, telegrāfu, radiofonu un citus stratēģiskus objektus. Turpini lasīt »

1940. gada 14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa un jūras telpu. Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz pat Narvai PSRS jūras kara flotes kuģi izveidoja septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā kopumā piedalījās 19 karakuģu. Naktī no 14. uz 15. jūniju NKVD diversantu vienības uzbruka III Abrenes bataljona 2. sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Bija mēģinājums uzbrukt arī robežpostenim Mālainē, taču tas neizdevās. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, trīs robežsargi krita kaujā, tika nogalināta viena sieviete un divi civiliedzīvotāji ievainoti, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. 15. jūnijā PSRS karaspēks iebruka Lietuvā, pilnībā okupējot šo valsti.

16. jūnijā pulksten 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni PSRS F. Kociņu un nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, piebilstot, ja līdz pulksten 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija bez atļaujas ieies Latvijas teritorijā, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Turpini lasīt »

Latvijas vēstures dramatiskajos līkločos ir kāds notikums, kura novērtējums šķeļ mūsu sabiedrību jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas, un tas ir jautājums par Latvijas okupāciju. Ja vairākumam latviešu šajā ziņā šaubu nav, tad krievvalodīgo iedzīvotāju viedoklis ir krietni vien citādāks. Šādas attieksmes veidošanā liela nozīme bijusi Krievijas nostājai, kas joprojām turpina noliegt okupācijas faktu, jo tas šai valstij radītu jaunas problēmas - tiktu aktualizēts jautājums par dekolonizāciju un kompensācijām, turklāt ideoloģiskajā cīņā vairs nebūtu iespējams ekspluatēt tik ērto nepilsoņu jautājumu un apsūdzēt Latviju krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminēšanā.

Kā pamatojumu savai nostājai Krievija izmanto juridiskās terminoloģijas nianses. Okupācijas juridiskais skaidrojums noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā un nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Baltijas valstu, tostarp Latvijas, gadījumā tā neesot bijis - valdības labprātīgi piekritušas PSRS karaspēka ienākšanai savā zemē un šo valstu armijas neesot izrādījušas nekādu pretošanos. Tomēr, saskaņā ar Hāgas konvencijas 42. pantu, teritorija ir okupēta, ja tā pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Arī 1949. gadā pieņemtajā Ceturtajā Ženēvas konvencijā skaidrotie jēdzieni „agresija”, „ekspansija” un „aneksija” neatstāj nekādas šaubas par to, kas 1940. gadā notika Baltijas valstīs. Turpini lasīt »

2009. gada 5. aprīlī interneta portālā TVNET tika publicēts Aināra Komarovska raksts „Patiesības mirklis” - kārtējais krievu šovinistu melnās propagandas produkts, kas pilns akla naida pret Latvijas valsti un latviešiem. Krievija ir sākusi jaunu propagandas kampaņu pret Baltijas valstīm. Ja agrāk vairāk tika akcentētas bažas par fašisma atdzimšanu Baltijā, tad tagad parādījusies jauna nianse - tiek uzsvērts, ka tikai Krievijas sastāvā Baltijas tautas varējušas brīvi attīstīties, glorificēts padomju periods un stāstīts, cik neatkarīgajā Latvijā viss ir slikti un nepareizi. Priekšvēstnesis šai melu un demagoģijas straumei bija „dokumentālā” filma „Baltija. Kādas „okupācijas” vēsture”, ko latvju tautas sēru dienā 25. martā nekautrējās rādīt ar Maskavas mēru Lužkovu cieši saistītais televīzijas kanāls TVC. Komarovska raksts perfekti iekļaujas šajā pret Latviju vērstās informatīvās cīņas shēmā, tāpat kā citi raksti un materiāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās plašsaziņas līdzekļos gan Latvijā, gan Krievijā. Turpini lasīt »

Vēsture, kā zināms, ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija cenšas to izmantot savās interesēs. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek sajaukti ar puspatiesību, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.

Daudzi vēl atceras, cik izkropļota vēsture mums tika mācīta padomju laikā. Sociālistisko vēsturnieku galvenais uzdevums bija paust kompartijas akceptēto „vienīgo pareizo” vēstures redzējumu. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā daudzi vēstures fakti tika pakārtoti tolaik valdošajai nacionālisma ideoloģijai. Šodien atkal tiek rakstīta „jauna vēsture”, tikai tagad to nedara kādas politiskas sistēmas angažēti ideologi, bet daži savas patiesības apziņas apmāti ļautiņi, kas labprāt gribētu sevi saukt par nopietniem vēsturniekiem, taču labākajā gadījumā var pretendēt vienīgi uz amatiera - diletanta statusu.

„Jaunās vēstures” galvenā tēze: krievi Latvijā ir viena no pamatnācijām, bet tagadējā Latvijas teritorija - sena krievu zeme, krievu nācijas etniskā dzimtene. Turpini lasīt »