Laikmeta zīmes

Sadaļā „Vēsture” jau esam publicējuši rakstu sēriju par PSRS agresīvo ārpolitiku pēc 2.Pasaules kara kaimiņvalstīs Vācijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā. Jaunā rakstu sērija stāstīs par krievu padomju boļševisma agresīvo politiku pret tautām, kuras vēsturiski bijušas iekļautas cara impērijas vai Padomju Savienības sastāvā. Pašreizējo notikumu kontekstā, kad PSRS tikumu mantiniece Krievija atkal uzbrūk saviem kaimiņiem, šo rakstu sēriju sākam ar stāstu par Ukrainu.

****

1917.gada 4.martā pēc Ukraiņu progresistu biedrības (vēlāk Ukrainas sociālistu - federālistu partija) iniciatīvas, piedaloties ukraiņu politiskajām partijām, kooperatīviem, sabiedriskajām un kultūras organizācijām, tika izveidota Centrālā Rada - pirmā ukraiņu nacionālā pārstāvniecība Krievijā. Turpini lasīt »

Apsveikumu kartiņu tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms apmēram 1000 gadiem Ķīnā, kur pēc tā laika etiķetes viesiem, kas kaut kāda iemesla dēļ nevarēja ierasties uz svinībām, bija jānosūta speciāli šim nolūkam paredzēta kartiņa sarkanā krāsā ar laba vēlējumiem saimniekam. Pēc ciemošanās līdzīgas kartiņas saimnieks nosūtīja saviem viesiem, norādot kā savu, tā viesa vārdu, un pievienojot veselības, ilga mūža, laimes un labklājības vēlējumus. Vēlāk šādus vēlējumus kā pavadvārdus sāka pievienot arī dāvanām.

Eiropā pirmās ziņas par kaut ko apsveikuma kartiņām līdzīgu atrodamas sākot ar 15.gadsimtu, kad vācieši cits citam Jaungadā mēdza dāvināt tā sauktās dievvārdu bildes - gravīras ar kristīgu saturu. Visbiežāk uz šīm gravīrām bija attēlots bērns Jēzus un uzraksts „Labu un svētīgu gadu!” Turpini lasīt »

Rīgas marka - labākā PSRS

Pēc Otrā Pasaules kara bijušās rūpnīcas „Vairogs” ražošanas korpusi bija daļēji sagrauti. No 1944. - 1947. gadam uzņēmumu atjaunoja un nosauca par „Rīgas Vagonbūves rūpnīcu” (RVR). Sākumā rūpnīca nodarbojās galvenokārt ar vagonu remontu un renovāciju, kā arī tanku un automobiļu apkopi. 1945. gadā Padomju Savienības valdība ar īpašu dekrētu noteica uzņēmuma virzību tālākā tautsaimniecības attīstībā - ražot vagonus piepilsētas satiksmes elektrovilcieniem. RVR sāka specializēties elektrovilcienu un tramvaju ražošanā. Turpini lasīt »

„Russo - Balt” - uz sliedēm, ceļa un debesīs

Rūpnīcas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta vidū, kad beļģu - vācu kopfirma „Van der Zypen und Charlier”, kuras galvenā mītne atradās Doicā pie Ķelnes, saņēma pasūtījumu no Krievijas uzbūvēt 500 vagonus Rīgas - Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa līnijai. Lai nebūtu jāmaksā augstās muitas nodevas, Eiropas uzņēmēji 1869. gadā Rīgā, Volmeras (Valmieras) ielā 2, atvēra savas rūpnīcas filiāli, kur bija paredzēts vagonus montēt no importētām detaļām. 1874. gadā filiāle pārtapa atvērta tipa akciju sabiedrībā „Акцiонерное общество Русско - Балтiйскaго вагоннaго завода” (A/S „Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca” jeb „Russo - Balt”). Tās pamatkapitāls tolaik bija 1 200 000 rubļu. Turpini lasīt »

Padomju „tautas vāģis”

Pēc Otrā Pasaules kara viens no pirmajiem tautsaimniecības uzdevumiem bija atjaunot autotransporta darbu. Dažādās darbnīcās tika remontēti kara trofeju automobiļi. Tāda eksperimentālā darbnīca atradās arī bijušās P. Liepas metāllietuves vietā Alkšņu ielā Sarkandaugavā. 1947. gada sākumā Rīgā ieradās inženierkapteinis Vsevolods Bahčivandži, kurš atveda līdzi paša Josifa Staļina parakstītu protekcijas vēstuli iecerei par mazlitrāžas vieglā auto sērijveida izgatavošanu Padomju armijas Gaisa spēkiem. Turpini lasīt »

Leitnera automobiļi - pirmie

Rīga vēsturē iegājusi ne vien kā velosipēdu (par to lasiet ŠEIT) un motociklu (lasiet ŠEIT), bet arī automobiļu ražošanas šūpulis cara Krievijā. 1899. gadā vienā no lielākajām Krievijas velosipēdu fabrikām „A. Leutner & Co” Aleksandra (tagad Brīvības) ielā sāka ražot nelielus automobiļus. 1901. gadā automobiļi „Leutner 3,5 HP” tika eksponēti Rīgas 700 gadu jubilejai veltītajā Rūpniecības - amatniecības izstādē, kur izpelnījās publikas ievērību un zelta medaļu. Turpini lasīt »

Bijušie un esošie komunisti, tāpat krievu nacionālisti un oficiālie Krievijas pārstāvji nereti apgalvo, ka padomju varas gados genocīds pret latviešiem kā etnisku kopu nekad neesot ticis vērsts. Visas represijas bijušas politiski vai šķiriski motivētas un ar represēto personu etnisko piederību tām neesot nekāda sakara. Daļēji jau viņiem ir taisnība - Padomju Savienībā cilvēkus pārsvarā represēja par piederību konkrētai šķirai vai sabiedrības grupai, vai arī par politisko pārliecību, kas gan šīs represijas nepadara mazāk noziedzīgas. Un tomēr genocīds pret latviešiem bija. 1937. - 1938. gadā NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts) īstenoja tā saukto Latviešu operāciju, kas bija viena no daudzajām „nacionālajām operācijām” Lielā terora laikā PSRS. Turpini lasīt »

1899. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu fabrika „A.Leutner & Co” līdztekus divriteņiem sāka arī motoru ražošanu. Tieši Leitnera fabrikā Rīgā tika izgatavots pirmais motocikls Krievijas impērijā. Tajā pašā gadā izgatavoja arī pirmo motorizēto braucamrīku uz trim riteņiem - triciklu. Sērijveida motociklu ražošanu ar tirdzniecības marku „Rossija” Leitners sāka 1903. gadā. No šīs pirmās motociklu partijas līdz mūsu dienām saglabājies tikai viens eksemplārs, ko restaurējis Antīko automobiļu kluba biedrs Juris Ramba. Sākoties pasaules karam Leitnera rūpnīca tika evakuēta uz Harkovu un motociklu ražošana pārtraukta. Turpini lasīt »

Velosipēdu ražošanas vēsturē Latvija ierakstīta kā vieta, kur izgatavots pirmais velosipēds cara Krievijā. Tas notika tālajā 1886. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu darbnīcā. Leitners piedzima 1864. gadā Rīgā, vācbaltiešu ģimenē. Jau kopš bērnības viņš aizrāvās ar tehniku, vēlāk Jelgavā apguva inženierzinātni. Beidzis mācības, Leitners atgriezās Rīgā, bet 1883. gadā devās uz ārzemēm papildināt zināšanas un uzkrāt pieredzi. Ženēvā viņš strādāja precīzo instrumentu fabrikā, vēlāk pārcēlās uz Lionu Francijā, pēc tam uz britu vēsturisko autobūves centru Koventriju​. Iepazinis velosipēdu izgatavošanas tehnoloģiju, Leitners atgriezās Rīgā, lai sāktu savu biznesu.

1886. gadā nelielā koka namiņā Rīgā, Ģertrūdes ielā 27, Aleksandrs Leitners atvēra velosipēdu darbnīcu. Turpini lasīt »

Viss sākās tā…

Par saldumu nozares pamatlicēju Latvijā uzskata vācu uzņēmēju Teodoru Rigertu (Theodor Riegert), kurš 1870.gadā Rīgā, Zaļajā ielā, atvēra paša vārdā nosaukto fabriku. Ar laiku Rigerta fabrika kļuva par vienu no lielākajām saldumu ražotājām ne vien Baltijā, bet visā plašajā Krievijas impērijā. Tā kā pieprasījums pēc saldumiem ar katru gadu pieauga, 1881.gadā Rīgā, Sporta ielā 2, tika izveidota Ludmilas Gēgingeres (L.W.Goegginger) fabrika, kuras produkcijas klāsts bija ļoti plašs - sākot ar konfektēm, šokolādi un biskvītiem, beidzot ar augļu, dārzeņu, zivju un gaļas konserviem. Turpini lasīt »