Laikmeta zīmes

“Laikmeta zīmes” jau publicējušas vairākus rakstus par 1991.gada barikāžu laiku. Tas ir gan žurnālises Ivetas Kaķītes uz LTF valdes locekļu atmiņām balstītais raksts par barikāžu veidošanos un vēsturi (lasiet ŠEIT), gan fragmenti no grāmatas “Latvija, kur tavi dēli?” par 1991.gada 20.janvāra uzbrukumu Iekšlietu ministrijai (lasiet ŠEIT), gan atbilde uz interneta vietnes “Informācijas aģentūra” publicētajām puspatiesībām un nepatiesībām par Atmodas laiku (lasiet ŠEIT). Tagad publicējam pretošanās kustības dalībnieka, politiķa un sabiedriskā darbinieka Roberta Milberga atmiņu fragmentus. Milbergs bija Latvijas Tautas Frontes valdes loceklis, 1991.gada janvāra barikāžu viens no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāts. Atmiņas publicētas fragmentāri to ievērojamā apjoma dēļ, tomēr viss būtiskākais par šo laiku ir saglabāts.

****

Es nedrīkstu klusēt. Man jādod liecība par to, kas tad īsti notika 1991.gada janvārī, jo es atrados šo notikumu epicentrā un lielā mērā kā viens no barikāžu organizatoriem esmu atbildīgs nākotnes priekšā par patiesu šo notikumu apliecinājumu.

1991.gada janvāris brieda jau visu 1990.gadu un tā īsti “nogatavojās” rudenī līdz ar Latvijas Tautas Frontes 3.kongresu. Turpini lasīt »

Pērn “Laikmeta zīmes” publicēja materiālus par dažādās Latvijas pilsētās esošajiem Brīvības pieminekļiem (skatiet ŠEIT) un Brīvības cīņām veltītām piemiņas vietām (skatiet ŠEIT). Tuvojoties 11.novembrim - Lāčplēša dienai, šoreiz pastāstīsim par pieminekļiem un piemiņas vietām, kas saistītas ar pirmo Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku un viņa bataljona cīņu gaitām. Beidzoties Brīvības cīņām, jau 1920.gadā par tautas brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem latviešu sabiedriskās organizācijas sāka veidot piemiņas vietu Saldus novada Zirņu pagasta Airītēs - vietā, kur Kalpaks un vairāki viņa vīri 1919.gada 6.martā krita. 1922.gada 3.septembrī blakus priedei, pie kuras pulkvedis guva nāvējošo ievainojumu, tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Turpini lasīt »

Pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no troņa, 1917.gada 7.martā jaunā Krievijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Somijas lielkņazistes konstitūcijas apstiprināšanu pilnā apjomā. Pēc vairākām politiskām krīzēm Pagaidu valdībā, kņazistes parlaments Eduskunta tā paša gada jūlijā pasludināja Somijas neatkarību iekšlietās, ierobežojot Pagaidu valdības pilnvaras arī Somijas ārpolitikā un aizsardzības lietās. Pagaidu valdība uz to reaģēja, atsakoties atzīt Somijas tiesības uz pilnīgu tās autonomiju. Parlamenta ēku ieņēma krievu armijas vienības, pats parlaments tika atlaists. Šādā situācijā 8.augustā darbu sāka premjerministra Emīla Nestora Seteles vadītais Senāts (Somijas valdība) - pēdējais Senāts, kas vēl formāli pakļāvās Pagaidu valdībai.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, 1917.gada 15.novembrī Eduskunta pasludināja sevi par augstāko valsts varu Somijā. Turpini lasīt »

“Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu.” (Džīns Šārps, nevardarbīgās pretošanās eksperts)

Ir izdots neskaitāms daudzums gan patiesu, gan ne tik patiesu atmiņu un varoņstāstu par barikāžu laika notikumiem. Savādi, bet lasot šīs poligrāfiski nevainojami noformētās, ar valsts finansējumu izdotās grāmatas un citas oficiālās publikācijas, brīžiem rodas iespaids, it kā tādas Tautas frontes vispār nebūtu bijis. Savukārt iepazīstoties ar tā laika LTF valdes - īsteno tā laika notikumu veidotāju atmiņām un oficiāliem dokumentiem, top skaidrs, ka kādam (kādiem) ir izdevīgi patiesos tautas kustības virzītājus nelaist pie vārda… Bet kam un kāpēc?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, atklājas arvien jauni politiski un cilvēciski aspekti. Ir savākts pietiekami daudz faktu un dokumentu, lai varētu laist klajā grāmatu ar patiesu tā laika atainojumu. Pretēji dažu viedoklim, šo rindiņu autore uzskata, ka patiesība jāatklāj, kamēr attiecīgā laikmeta vēstures veidotāji vēl ir dzīvo vidū. Piedāvātais materiāls ir tikai ieskice šajos notikumos.

Iveta Kaķīte, žurnāliste

****

Māras zeme Dzintarjūras krastā ir svešzemnieku mūžseni iekārots kumoss. Arī jaunajā gadu tūkstotī šie tīkojumi nav beigušies. Jau otro gadu tūkstoti metodes ir tās pašas, tikai rupjas asinsizliešanas vietā nākusi cīņa par latviešu tautas prātiem. Turpini lasīt »

Vēsturnieki uzskata, ka rotāt kokus ziemas saulgriežos pirmie sākuši senie ēģiptieši faraonu Tutu dinastijas laikā. Ēģiptieši pielūdza saules dievu Ra. Saulgriežos, kad pēc viņu ticējumiem Ra sāka atlabt no slimības, viņi rotāja savus namus ar zaļojošām palmām, kas simbolizēja dzīvības uzvaru pār nāvi. Savukārt Senajā Romā ziemas saulgriežus atzīmēja ar saturnāliju svētkiem par godu zemkopības dievam Saturnam. Saturnālijas sākās decembra vidū un turpinājās līdz 1. janvārim. Šajā laikā romieši piedalījās ielu maskarādēs, mielastos, apmeklēja draugus un pasniedza cits citam dāvanas. Mājas viņi dekorēja ar lauru vītnēm un zaļojošiem kokiem, ko rotāja ar svecēm un maziem metāla gabaliņiem. Turpini lasīt »

Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir pazīstams Brīvības piemineklis Rīgā, kas kļuvis par brīvības un neatkarības simbolu vairākām latviešu paaudzēm. Taču bez šī Kārļa Zāles meistardarba Latvijā ir virkne citu Latvijas brīvībai veltītu monumentu, kas rotā citu pilsētu parkus un laukumus. Iespējams, oficiāli šiem pieminekļiem ir pavisam cits nosaukums, tomēr tauta tiem vienmēr piešķīrusi tiešo šo nozīmi - būt Brīvības simboliem. Lielākā daļa šo pieminekļu padomju okupācijas gados tika nopostīti un atjaunoti tikai pēc neatkarības atgūšanas.

Monumentālajā mākslā, tostarp pieminekļos, visuzskatāmāk atklājas jebkuras sabiedrības garīgās un morālās vērtības. Šajā ziņā Latvijai ir ar ko lepoties. Turpini lasīt »

Bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš pēdējais svešzemju karavīrs tika padzīts no Latvijas, kad 1920.gada 1.maijā toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kritušajiem Brīvības cīņu varoņiem veltīja šādus vārdus: “Visi darbi nobāl un paliek mazi to varoņu darbu priekšā, kuri par Latvijas un Latvijas valsts tapšanu ir savas galvas ķīlā devuši, (..) kurus mūža miegā aijā sirmās Daugavas sēru dziesma Nāves salas malā, kurus sedz garās balto krustu rindas Brāļu kapos. Viņi - mūsu svētie, kuriem uz mūžu paliek mūsu pateicība…”

Tautas bezgalīgā pateicība saviem varoņiem, kurā apvienotas Tēvzemes mīlestība un gadsimtos veidotās mirušo piemiņas tradīcijas, jau pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados tika apliecināta arī materiālā formā. Daudzu šādu piemiņas vietu iekārtošanā piedalījās pazīstami Latvijas tēlnieki un arhitekti. Turpini lasīt »

Runājot par 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča notikumiem, neiztrūkstoši šo notikumu kontekstā tiek pieminēts Rīgas OMON jeb tā saukto “Melno berešu” vārds. Šī milicijas specvienība to dienu notikumu hronikās iegājusi kā tumšs un Latvijas neatkarībai neapšaubāmi naidīgs spēks. Daudzi ir dzirdējuši par omoniešu asiņaino lomu cīņā par padomju impērijas saglabāšanu, visiem spēkiem pretojoties mūsu zemes neatkarībai, taču tikai retais, īpaši paaudze, kas dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas, zinās kā un kāpēc šāda vienība tika izveidota, tās vēsturi un to, kā OMON no nelokāmiem cīnītājiem ar noziedzību kļuva par galēji reakcionāru slepkavu bandu. To centīsimies noskaidrot šajā rakstā. Turpini lasīt »

60. gadu vidū Čehoslovākijas komunistu režīms kļuva arvien nepopulārāks tautas vidū. Lai glābtu sociālistisko iekārtu bija nepieciešamas nopietnas reformas. To labi apzinājās arī daļa čehu un slovāku komunistu. 1968. gada 5.janvārī par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas 1.sekretāru kļuva Aleksandrs Dubčeks. Tā paša gada aprīlī Dubčeks pasludināja “Čehoslovākijas Komunistiskās partijas rīcības programmu” - reformu plānu, kas bija vērsts uz politiskās sistēmas liberalizāciju. Programmā bija akcentēta sabiedrības demokratizācija un pilsoņu brīvības, iespēja ieviest brīvā tirgus elementus, atvērt valsti starptautiskajai konkurencei, paplašināt uzņēmumu rīcības brīvību. Reformatori nebūt nevēlējās gāzt pastāvošo politiski ekonomisko sistēmu, bet tikai to uzlabot, izveidojot “sociālismu ar cilvēcīgu seju”.

Reformas guva plašu Čehoslovākijas iedzīvotāju atbalstu un šis politiskā atkušņa periods tika nosaukts par “Prāgas pavasari”. Taču PSRS vadība to uztvēra kā draudu visai sociālistisko valstu nometnei. Turpini lasīt »

Gadu no gada, tuvojoties dažiem zīmīgiem kalendāra datumiem, Krievija un tās vietējie līdzskrējēji Latvijā un Igaunijā izspēlē bēdīgi slaveno “Baltijas nacisma” kārti. Igauņu un latviešu karavīri tiek apsūdzēti kā cīnītāji par nacisma interesēm un pat noziegumos pret cilvēci. Diemžēl šādi apgalvojumi atrod dzirdīgas ausis ne vien Krievijā un citās bijušās PSRS republikās, bet dažbrīd arī Rietumos, kur cilvēki vāji orientējas Austrumeiropas zemju sarežģītajos likteņos un vārdi “nacisms” un “SS” izraisa viennozīmīgi negatīvas emocijas.

Viens no galvenajiem uzbrukumu objektiem šajā propagandas karā ir tā sauktais Latviešu SS brīvprātīgo leģions. Tieši šie divi burti - SS - ļauj Krievijai izmantot leģionāru tēmu, lai uzbruktu Latvijai starptautiskajā arēnā un noskaņotu pret valsti Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus. Šāda Krievijas rīcība rada pastāvīgu spriedzi Latvijas sabiedrībā un starpnacionālajās attiecībās - krievi nesaprot, kāpēc latvieši aizstāv “nacistu līdzskrējējus”, savukārt teju katrai latviešu ģimenei pazīstams kāds, kas cīnījies leģionā, un tautā šie vīri tiek uzskatīti par nacionālajiem varoņiem. Lai labāk saprastu problēmas būtību, nepieciešams kaut nedaudz iepazīties ar leģiona vēsturi. Turpini lasīt »