Laikmeta zīmes

Plašas diskusijas Latvijas sabiedrībā izraisījis topošās Satversmes preambulas projekts. Viedokļu pretstāve novērojama gan jautājumā, vai šāds Satversmes papildinājums vispār vajadzīgs, gan par dažiem preambulas formulējumiem, pret kuriem ir vislielākās pretenzijas. Pamatā šādi formulējumi ir divi - tas, ka preambulas projektā izmantots valstsnācijas jēdziens, un tas, ka līdzās latviešu tautas dzīvesziņai pieminētas arī kristīgās vērtības kā viens no mūsu identitātes stūrakmeņiem. Turpini lasīt »

Nedzimušu bērnu slepkavība jeb aborts - tā ir ļoti smaga tēma, ko vēl smagāku padara tas, ka vairums neticīgo šo nodarījumu neuzskata par smagu noziegumu un grēku. Cilvēkus, kas izdarījuši vai sekmējuši šādu noziegumu - „mātes”, „tēvus” un „ārstus” - nejūtīgākus pret šādu rīcību padara apstāklis, ka to pieļauj valsts likums un ka atbalsta vai vismaz nenosoda sabiedriskā doma. Daudzu cilvēku uzskati šajā jautājumā ir izveidojušies neiedomājami kropli. Īpaši uzskatāmi tas parādās kopsakarā ar kādu citu sabiedrībā vēl aizvien aktuālu tēmu - nāvessodu.

Pirms vairākiem gadiem abortu un nāvessoda tēma Latvijas publiskajā telpā tika apspriestas vienlaikus. Sabiedrībā populāri un cienīti cilvēki apšaubāmu tiesisku un morālu principu vārdā dedzīgi aizstāvēja nāvessoda atcelšanu. Tie īpaši uzsvēra cilvēka dzīvības absolūto vērtību un apgalvoja, ka nekādos apstākļos nevienam nav tiesības atņemt otram cilvēkam, arī noziedzniekam, dzīvību. Tajā pašā laikā, vaicāti par abortu tēmu, šie paši cilvēki publiski izteica pārliecību, ka aborti noteikti ar īpašu likumu būtu jāatļauj. Kas no tā izriet? Īpaši briesmīgu noziedznieku dzīvība ir „svēta un neaizskarama”, bet nevainīgu bērniņu dzīvībai nav īpašas vērtības.

Tā ir visai dīvaina domu gaita, kas apkauno cilvēku dzimumu un liecina par dziļu morālu kroplumu, kas pārņēmusi mūsdienu sabiedrību. Turpini lasīt »

1. jūnijā Latvijā notiek kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Taču, ja būtu īstenojies kāds sen lolots scenārijs, reizē ar pilsētu mēru, pagastveču un pašvaldību runasvīru un sievu ievēlēšanu mēs balsotu arī par kādu citu, Latvijas etniski neviendabīgajā sabiedrībā krietni sāpīgāku jautājumu. Jāteic, partijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” savulaik iniciētā un tagad Latvijas Nepilsoņu kongresa tālāk virzītā ideja par pilsonības automātisku piešķiršanu bez naturalizācijas procesa visiem, kas mūsu zemē dzīvoja 1991. gada 21. augustā, nav nekas jauns. Tas ir tas pats bēdīgi slavenais „nulles variants”, kas politisko diskusiju dienas kārtībā parādījās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika atsevišķi politiskie spēki šo jautājumu laiku pa laikam aktualizē, turpinot musināt un šķelt Latvijas sabiedrību.

Par laimi, referendums par šo jautājumu vismaz pagaidām nenotiks, jo Centrālā vēlēšanu komisija tai iesniegto Pilsonības likuma grozījumu projektu tā nepilnību dēļ nevirzīja tālākai rīcībai, norādot, ka tas neatbilst Satversmes 2.panta garam un 1990. gada 4. maija deklarācijai. Turklāt šādi grozījumi būtiski paplašinātu pilsoņu loku, kas zināmos apstākļos ļautu apšaubīt Latvijas Republikas konstitucionālo pēctecību. Tomēr lielākais vairākums Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju, ieskaitot tos, kas citādi ir lojāli mūsu valstij, uzskata, ka pilsonība nepilsoņiem tomēr būtu jāpiešķir. Tai pašā laikā vairākums latviešu atbalsta valsts īstenoto pilsonības politiku un šādai nostājai ir būtiski iemesli. Turpini lasīt »

Sērfojot interneta plašumos, vēl pērnā gada nogalē manu uzmanību piesaistīja dažas publikācijas, kas kārtējo reizi lika pārdomāt zināmas mūsu līdzpilsoņu daļas attieksmi pret Latvijas valsti, tautu un vērtībām. Viena no šīm publikācijām bija krievu šovinistu mājas lapā „Rodina.lv” ievietotais dzejolis, ko sarakstījis kāds nezināms rīmjkalis ar segvārdu SARWEN. Krievu mēlē šis dzejojums skan tā: Turpini lasīt »

Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē ir stipras un stabilas ģimenes saglabāšana. Pēdējos gadu desmitos ģimenes institūcija piedzīvo masveida uzbrukumus visdažādākajās jomās. Vienotajā frontē pret ģimenes vērtībām iekļaujas gan feminisma kustība, gan laulības institūta noniecināšana, gan abortu legalizācija, gan homoseksuāļu lobijs, gan citas ģimenes kā viena vīrieša un vienas sievietes savienības iznīcināšanas formas. Visas šīs destruktīvās tendences vērojamas arī Latvijā.

Pēdējā mēneša laikā Latvijas sabiedrība piedzīvojusi divus notikumus, kas tā vai citādi saistīti ar šo globālo cīņu pret ģimeni. Turpini lasīt »

18. februāra tautas nobalsošanā mums izdevās nosargāt latviešu valodas tiesības būt vienīgajai oficiālajai zemē, ko sauc par Latviju. Tagad, kad no šī notikuma pagājis zināms laiks, varam apsēsties un mierīgi padomāt, ko mums atklāj un māca referenduma iznākums. Neapšaubāmi lielākais ieguvums ir tas, ka reizēm tik politiski kūtrie un vienaldzīgie latvieši šoreiz spēja apvienoties, lai aizstāvētu sev tik svētu un pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas tiesības brīvi attīstīties vienīgajā vietā uz pasaules, kur tas iespējams. Šis fakts pierāda, ka spējam aizmirst sarūgtinājumu, strīdus un nesaskaņas, kad jācīnās par patiesi fundamentālām un eksistenciālām vērtībām. Nepatīkamais pārsteigums ir Latgales balsojums un arī tas, ka par otru valsts valodu nobalsoja 25% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tas nav maz un liek domāt, ka krievvalodīgo integrācija 20 gadu laikā tā arī nav notikusi un lielākā daļa krievu joprojām dzīvo pašu izveidotā valodas rezervātā. Tie daži „labie krievi”, kurus tik bieži intervē latviešu plašsaziņas līdzekļi, ir patīkams, taču rets izņēmums.

Jau nākamajā dienā pēc referenduma daudzi politologi, sabiedrības pārstāvji un politiķi viens par otru skaļāk nāca klajā ar paziņojumiem, ka nevajag tautas nobalsošanas rezultātus uztvert kā latviešu uzvaru, bet nepieciešams dialogs ar krievu kopienu. Doma it kā pareiza, taču… katra kopiena ar dialogu saprot pavisam ko citu. Turpini lasīt »

Tie, kas piedzīvojuši Trešās atmodas laikus, atceras, kāda vienotība tolaik valdīja sabiedrībā. Un ne tika latviešu sabiedrībā - kopīgajā cīņā par brīvību un neatkarīgas valsts atjaunošanu plecu pie pleca ar mums uz barikādēm stāvēja arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Salīdzinot ar šo tautas vienotību impēriski domājošie šķita vien neliels mazākums. Taču, kad neatkarība bija izcīnīta, sākās šķelšanās un strīdi. Un ne tikai nacionāla vai etniska rakstura - cilvēki tika sadalīti gan pēc politiskās pārliecības, gan mantiskā un sabiedriskā stāvokļa, gan citām pazīmēm. Tā visa dēļ šodien dzīvojam galēji sašķeltā sabiedrībā.

Vairāk nekā 20 gadus pēc atmodas notikumiem, atkal esam spiesti doties uz barikādēm, šoreiz, lai aizstāvētu vienu no mūsu valsts un identitātes pamatvērtībām - latviešu valodu. Turpini lasīt »

Sagaidot Latvijas neatkarīgas gadadienu publicējam padomju laika disidenta un politieslodzītā, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Rožkalna pārdomas par mūsu valsti, tās nākotni un Baznīcas lomu Latvijas atdzimšanā. Runa teikta 2011. gada 11. aprīlī Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Rīgas mācītāju sanāksmē Lutera baznīcā.

****

Šodien mēs atkal piedzīvojam lielu juku laikus, kas traģiski skar visu latviešu tautu un valsti. Tauta strauji izmirst, tūkstošiem latviešu pamet savu valsti. Vairojas bezcerība. Un ir acīmredzami, ka visām likstām pamatā ir tieši garīgo vērtību krīze. Šogad aprit 20. gadskārta kristīgās demokrātijas kustībai Latvijā, tādēļ, atceroties pagātni, šis būtu piemērots brīdis parunāt par garīgajām vērtībām nacionālo interešu kontekstā.

Ja sakām, ka Baznīcai nav tieši jāiesaistās valsts pārvaldē, tad neaizmirsīsim, ka tikai no Baznīcas var nākt atjaunoti cilvēki, kas vienīgie spētu sakārtot savu valsti un likt tai uzziedēt. Un tā ir mūsu tautas bagātība, ka kristīgo draudžu locekļi Latvijā ir pāri par 1,2 miljoniem. Turpini lasīt »

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. 11.novembrī pieminam mūsu karavīrus un viņu varonīgo cīņu par Latvijas brīvību, 18.novembrī svinam valsts neatkarības gadadienu, bet mēneša beigās atceramies savus Mūžībā aizgājušos. Visi šie svētki un piemiņas dienas īsteni uzplauka tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kaut arī padomju gados daļa sabiedrības - cits atklātāk, cits klusāk - tos atzīmēja. Taču pēdējos gadu desmitos vērojama arī cita tendence, proti - daļa mūsu tautiešu daudz labprātāk svin svešus, no citām zemēm un tautām aizgūtus svētkus, nekā savējos. Un, ja, piemēram, ar Līgo svētkiem pagaidām vēl viss ir kārtībā, tad svinamās un atceres dienas ar vēsturisku vai valstisku nozīmi daudziem sirdi sasildīt nespēj. Tie bērni un jaunieši, kas piedzimuši un izauguši neatkarīgajā Latvijā, šos svētkus uztver kā pašus par sevi saprotamus, tomēr cilvēkiem, kas dzimuši un dzīvojuši padomju laikā, attieksme tik viennozīmīga nav. Ir pat gadījies dzirdēt, ka, piemēram, Latvijas neatkarības diena daudziem ir vien kārtējā brīvdiena. Turpini lasīt »

Latvijas politikās dzīves īpatnība ir tā, ka laiku pa laikam uz politiskās skatuves parādās pa kādam “nācijas glābējam”. Vienpadsmitās Saeimas vēlēšanās šo “mesijas” lomu uzņēmies Valdis Zatlers. Viņa diezgan savtīgais, tomēr tautā ārkārtīgi populārais lēmums par 10. Saeimas atlaišanu vēl pirms oficiālās dibināšanas uznesa Zatlera reformu partiju reitingu augšgalā, gandrīz apsteidzot pēdējo gadu nemainīgos popularitātes līderus Saskaņas centru.

Nav šaubu par Zatleru kā labu ārstu. Lielākas šaubas par Zatleru bija kā prezidentu, tomēr dažu gadu laikā viņš spēja kļūt ja ne par gluži teicamu, tad pietiekami normālu valsts galvu. Taču neviens kaut cik nopietns politologs vai politikas analītiķis nelolo lielas cerības par Zatleru kā izcilu politiķi, partijas vadītāju vai premjera amata kandidātu. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kādu komandu ap sevi pulcē bijušais valsts prezidents. Un te nu rodas pamatotas bažas gan par ideoloģiju, gan vērtībām, ko pārstāv Zatlera cilvēki, vismaz tie, kas atrodas partijas galvgalī.

Pārdomām piedāvāju divu sabiedrībā pazīstamu cilvēku domas par jauno “nācijas glābēju” un viņa “reformu” patieso būtību. Viens ir dziesminieks Kaspars Dimiters, otrs - padomju laika disidents un politieslodzītais, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns. Šis raksts domāts visiem, kam nepietiek ar ārēji redzamo, bet kas cenšas saprast lietu dziļāko būtību un jēgu. Turpini lasīt »