Laikmeta zīmes

2016.gada 8. un 9.jūlijā Polijas galvaspilsētā Varšavā notiks kārtējais NATO samits. Šis ir ļoti svarīgs samits, jo tajā paredzēts pieņemt visai aliansei, bet jo īpaši Austrumeiropas valstīm, tostarp Baltijai, nozīmīgus lēmumus, proti - par NATO papildus vienību un bruņojuma izvietošanu Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā, atbildot uz Krievijas agresīvo ārpolitiku un lielu militāru spēku koncentrāciju šo valstu robežu tuvumā. Par to, ka šis samits svarīgs šķiet arī Krievijai, liecina tās propagandas ruporu un interneta “troļļu” aktivizēšanās, izvēršot pret ASV un NATO vērstu ideoloģisku kampaņu un mēģinot noskaņot Eiropas sabiedrisko domu un atsevišķus politiķus pretoties NATO spēku izvietošanai Austrumeiropā.

“Kremļa lakstīgalu” rosīšanās jūtama arī Latvijā. Gan interneta komentāros, gan vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku izteicienos arvien biežāk pavīd Krievijas propagandai pietuvināti viedokļi. Turpini lasīt »

Aleksandrs Ņevzorovs - savulaik ļoti populārs krievu žurnālists un publicists, kura zvaigzne uzlēca Gorbačova “perestroikas” (pārbūve, pārkārtošanās) un “glasnostj” (atklātība) gaisotnē. Baznīcas kora dziedātājs, bez kaklasaites, ādas jakā, ar dīvainu mirdzumu acīs - viņš katru vakaru Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) televīzijā atklāja patiesību par padomjzemes skarbo īstenību. Viņa raidījums “600 sekundes” bija megapopulārs. Ņevzorovs paspēja būt klāt gandrīz visos PSRS karstajos punktos. Ložmetēja kārtai līdzīgais runas temps un ātrums, ar kādu ekrānā mainījās kadri, šodien vairs nav nekas sevišķs, bet tolaik uz padomju TV diktoru labi nostādīto balsu un samēģināto raidījumu fona šie sižeti šķita gluži kas neticams.

Tomēr Baltijas valstu iedzīvotājiem Ņevzorovs atmiņā palicis kā ļoti negatīvs personāžs. Viņš bija nelabvēlīgi noskaņots pret Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību un nacionālo atmodu Baltijā sauca par “nacionālistu dumpi”, ko bargi jāapspiež, bet bēdīgi slaveno omoniešu zvērības - par varoņdarbiem. Turpini lasīt »

Krievijas izvērstā informatīvā kara apstākļos visā Eiropā, tostarp arī Latvijas virtuālajā telpā, laiku pa laikam parādās raksti un publikācijas, kuru mērķis ir paust atbalstu Krievijas īstenotajai politikai, tostarp ģeopolitiskajā un militārajā jomā, iztēlot bijušās PSRS republikas, tagad neatkarīgas valstis, kā galēji neizdevušās neveiksminieces, propagandēt Krievijas vēstures redzējumu. Nevienu nepārsteidz, ka šādas idejas izplata Krievijas plašsaziņas līdzekļu informatīvajā atkarībā esošie Latvijas krievvalodīgie, taču starp daudziem krieviskas izcelsmes “troļļiem” darbojas arī krietns pulciņš “troļļotāju” ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem. Turpini lasīt »

Pēc Februāra revolūcijas politiskā dzīve aktivizējās visās Krievijas tā sauktajās nacionālajās nomalēs. 1917.gada jūnijā kazahu inteliģences pārstāvji Orenburgā sasauca 1.Viskirgīzu kongresu. Kongresa darba kārtībā bija arī jautājums par kirgīzu (tolaik ar šo vārdu apzīmēja arī kazahus) apdzīvoto apgabalu autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Kongresā tika ievēlēti Krievijas Satversmes sapulces deputāti no kazahu apdzīvotajiem apgabaliem, kā arī Krievijas musulmaņu kongresa delegāti. Absolūtais kongresa dalībnieku vairākums nepieņēma boļševiku rīcības programmu un apvienojās politiskajā partijā “Alaš”, kuras mērķis bija “kazahu tautas atbrīvošana no koloniālā jūga”. Par partijas vadītājiem kļuva Krievijas 1.Valsts Domes deputāts Alihans Bukeihanovs un avīzes “Kazah” redaktors Ahmets Baitursinovs. Turpini lasīt »

Pieņemts uzskatīt, ka tā sauktā seksuālā revolūcija iesākās 20.gadsimta 60.gados hipiju kustības un “brīvās mīlas” ideoloģijas ietekmē. Taču tā nav. Ko Rietumu pasaule piedzīvoja gadsimta vidū, padomju Krievija pamēģināja jau gadsimta sākumā. 1917.gada 19.decembrī, tūlīt pēc pazīstamajiem dekrētiem “Par mieru” un “Par zemi”, parādījās arī dekrēts “Par laulības atcelšanu” un dekrēts “Par civillaulību, par bērniem un par ierakstīšanu civilstāvokļa aktu grāmatā”. Vienlaikus tika pieņemts dekrēts “Par soda atcelšanu homoseksuālistiem”. Kādu brīdi “jutekliskuma dumpis”, kā to nodēvēja Ļeņins, bija viens no Padomju Krievijas un pēc tam arī Padomju Savienības valstiskuma pamatiem. Tas bija mērķis, uz ko jātiecas visiem “uzvarējušā proletariāta” valsts iedzīvotājiem. Turpini lasīt »

Strādājot pie raksta “Varavīksne pār Latviju” (lasiet ŠEIT), interneta plašumos uzgāju kādu materiālu, kas savulaik publicēts “Ir.lv” blogu sadaļā. Raksta autors Nikomeds vēsta par eksperimentu bērnu agrīnas seksualizācijas jomā padomju Krievijā slavenā latviešu izcelsmes padomju polārpētnieka Oto Šmita dzīvesbiedres Veras Šmites vadībā. Godīgi sakot, par šādu vēstures faktu līdz šim neko nebiju dzirdējis. Taču boļševiku tā laika mēģinājums tik ļoti sasaucas ar Eiropas un visas Rietumu pasaules šodienas realitāti, ka piedāvāju šo rakstu arī jūsu uzmanībai.

****

1920.gadu sākumā boļševiki Maskavā iedibina laboratoriju - bērnunamu, kas sākotnēji paredzēts augsta ranga boļševiku bērniem (bērnunams “Starptautiskā solidaritāte” - Red.). Galvenā ideja šeit - audzināt “jaunus cilvēkus”. Īpaša nozīme te piešķirta tādai dzimumaudzināšanai, kas dod brīvu izpausmi visiem seksuāliem instinktiem. Pēc dažu gadu prakses šī inovācija tomēr tiek atzīta par neizdevušos. Taču tagad ko līdzīgu cenšas ieviest visā Eiropā. Turpini lasīt »

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas aktivizējās dažādu Krievijas impērijā dzīvojošo tautu nacionālās kustības. Šāda kustība radās arī Baltkrievijā. Jūlijā sasauktajā 2.Baltkrievu nacionālo organizāciju kongresā tika pieņemts lēmums par Baltkrievijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Tolaik neviens vēl nedomāja par neatkarīgu baltkrievu valsti. Kongresā tika izveidota Centrālā Rada, kas pēc boļševiku apvērsuma 1917.gada oktobrī tika pārdēvēta par Lielo Baltkrievijas Radu (LBR). LBR atteicās atzīt padomju varu un tās ieceltās Rietumu apgabalu un frontes izpildu komitejas (Oblizkomzapa) pilnvaras Baltkrievijas teritorijā.

Lai apspriestu Baltkrievijas suverenitātes jautājumu, 1917.gada 5.decembrī sanāca 1.Visbaltkrievijas kongress. Turpini lasīt »

Ilgus gadus mūsu ģimenes viesistabā goda vietā atradās pēc Otrā Pasaules kara ražots radioaparāts “VEF Super”. Kaut kas bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan plašajā Padomjzemē nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju patiesi gandarīts, ka varēju to darīt tik izcilā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis - ražošanas apvienība “VEF”.

Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu proletārisko pašapziņu, kaut tādēļ nācās izbaudīt gan agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, gan to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas padomju plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanu mēneša beigās, kad bija jāizpilda valsts plāns. PLĀNS - tas bija padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt dubultu algu, piešķirt papildus brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādāk nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

Sadaļā „Vēsture” jau esam publicējuši rakstu sēriju par PSRS agresīvo ārpolitiku pēc 2.Pasaules kara kaimiņvalstīs Vācijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā. Jaunā rakstu sērija stāstīs par krievu padomju boļševisma agresīvo politiku pret tautām, kuras vēsturiski bijušas iekļautas cara impērijas vai Padomju Savienības sastāvā. Pašreizējo notikumu kontekstā, kad PSRS tikumu mantiniece Krievija atkal uzbrūk saviem kaimiņiem, šo rakstu sēriju sākam ar stāstu par Ukrainu.

****

1917.gada 4.martā pēc Ukraiņu progresistu biedrības (vēlāk Ukrainas sociālistu - federālistu partija) iniciatīvas, piedaloties ukraiņu politiskajām partijām, kooperatīviem, sabiedriskajām un kultūras organizācijām, tika izveidota Centrālā Rada - pirmā ukraiņu nacionālā pārstāvniecība Krievijā. Turpini lasīt »

Tā kā bravūras “Jaunajiem Vanagiem” netrūka, nokļūšana valsts drošības iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Tomēr par mums čekisti uzzināja pilnīgi nejauši. Bija arestēti daži grāmatu tirgotāji, kas nodarbojās arī ar nelegālās literatūras pavairošanu. Pie viena no viņiem atrada Ivara Ķ. telefona numuru un vīrs izstāstīja, ka Ivars pie viņa iegādājies literatūru. Puisi aizturēja tieši karatē treniņa laikā un kratīšanā viņa dzīvoklī konfiscēja divus maisus ar “pretpadomju” literatūru - Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, citus latviešu klasiķu darbus, žurnālu “Laikmets”, vēl šo to. Starp grāmatām gadījās arī nelaimīgie vanagu statūti (par “Jaunajiem Vanagiem” vairāk lasiet ŠEIT).

Nākamajā dienā skolā Ivars Ķ. bija neparasti mazrunīgs. Kad mēģinājām sākt sarunu, viņš tikai noteica, lai ar viņu neko nerunājot, bet, ja mājās esot kādi kompromitējoši materiāli, lai tos iznīcinot vai noslēpjot pie kaimiņiem. Pēc otrās stundas ienāca skolas direktore un aicināja Ivaru līdz. Klasē viņš vairs neatgriezās. Pēc skolas kopā ar otru Ivaru devāmies pie manis uz mājām, lai uzspēlētu kārtis un apspriestu notikušo. Bijām pilnīgā neizpratnē. Tobrīd mums ne prātā nenāca, ka esam nokļuvuši orgānu redzeslokā. Pēc kāda laika Ivars S. devās uz mājām, bet mana sirds kļuva aizvien nemierīgāka. Omammai pateicu, ka, iespējams, gaidāmi nelūgti viesi. Viņa tikai skatījās uz mani un neteica neko. Turpini lasīt »