Laikmeta zīmes

Raksta pirmajā daļā (lasiet ŠEIT) iesākām stāstīt par vairākiem noturīgiem mītiem, kādi nostalģisku ļaužu atmiņās izveidojušies par padomju varas laiku Latvijā. Runājām gan par lētajiem dzīvokļiem un komunālajiem maksājumiem, gan tikpat lēto pārtiku, gan bezmaksas izglītību un medicīnu, gan arodbiedrību nesavtīgajām rūpēm par strādājošo labklājības celšanu. Noskaidrojām, vai viss patiešām bija tā, kā to pasaulei centās iestāstīt padomju propaganda un vēl šodien stāsta Krievijas plašsaziņas līdzekļi un to domubiedri Latvijā. Varbūt zem skaistā laķējuma tomēr slēpās arī pa rūsas pleķītim? Kā bija patiesībā? Raksta otrajā daļā turpinām ekskursu Padomju Latvijas vēsturē ar vēl dažiem tikpat populāriem mītiem. Turpini lasīt »

“Buržuāziskā Latvija bija atpalikusi zemnieku valsts, kas grima totālā nabadzībā, tāpēc tauta ar sajūsmu sagaidīja Sarkanās Armijas ienākšanu un Ulmaņa režīma gāšanu. Savukārt Padomju Latvija bija attīstīta, industriāla zeme ar augstu dzīves līmeni” - šādus spriedelējumus pie stiprāka dzēriena glāzes vēl šodien var dzirdēt daudzu Bolderājas, Pļavnieku, Imantas un citu krievvalodīgo Rīgas mikrorajonu dzīvokļu virtuvēs. Nevienu tas nepārsteidz. Nepārsteidz arī, ka šādu vēstures redzējumu aktīvi atbalsta Krievija un tās propagandas rupori. Pārsteidzoši ir tas, ka līdzīgu viedokli pēdējos gados nākas dzirdēt arī no latviešu mutes. Pret “buržuāzisko Latviju” mūsu tautiešiem gan īpašu iebildumu nav, taču nostalģija pēc padomju laikiem daļā sabiedrības sāk izpausties arvien vairāk. Turpini lasīt »

Turpinot rakstu sēriju par cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā, bet slavu un plašu pazīstamību ieguvuši citās zemēs, kļūstot par zīmoliem, kas popularizē Latvijas vārdu pasaulē, šoreiz mūsu uzmanības lokā lielais balets. Rīgas baleta skola vienmēr izcēlusies ar augstu māksliniecisko kvalitāti, bet padomju gados Rīgas balets bija viena no PSRS baleta spožākajām virsotnēm, kas priecēja dejas žanra mīļotājus gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās robežām. Neskatoties uz kopējo augsto Latvijas baleta līmeni, mums ir arī vairākas izcilas personības baleta mākslā, kas ieguvušas slavu un atzinību visā pasaulē. Tādi ir Māris Liepa, Aleksandrs Godunovs un Mihails Barišņikovs, kuru talanta spozmei veltīts šis raksts. Turpini lasīt »

Otrā Pasaules kara gados pret Staļina režīmu cīnījās ne vien ģenerāļa Vlasova Krievijas Atbrīvošanas armija (lasiet ŠEIT), bet arī daudz citu militāru vienību, kas bija saformētas no PSRS pilsoņiem. Sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, okupētajās teritorijās palika apmēram 70 miljoni cilvēku. Pusotrs miljons no tiem kara gados dienēja Vērmahta, palīgpolicijas un SS daļās. Pēc tam, kad Vācijas Propagandas ministrija sāka kampaņu ģenerāļa Vlasova armijas atbalstīšanai, par vlasoviešiem sāka dēvēt visus krievu vai Krievijas izcelsmes pilsoņus, kas cīnījās vācu militārajās vienībās. Lai gan šīm vienībām ar Vlasovu un viņa ROA bieži vien nebija nekāda sakara, kara beigās daudzi krievu vienību karavīri uz sava formastērpa nēsāja ROA uzšuvi.

Starp visu Otrajā Pasaules karā iesaistīto valstu pilsoņiem tieši Padomju Savienības iedzīvotāji visvairāk sadarbojās ar vāciešiem. Tomēr tikai pavisam neliela daļa to darīja, kalpojot fašisma un “Jaunās Eiropas” idejām. Pārējos cīnīties ar Staļina režīmu motivēja boļševiku represijas pret savu tautu. Gadiem ilgusī politiskā vardarbība valstī panāca to, ka ienākušos vāciešus krievu ļaudis daudzviet sagaidīja ar sālsmaizi. Turpini lasīt »

Kremlis un tā līdzskrējēji nemitas apsūdzēt Latviju nacisma glorificēšanā, kā piemēru minot latviešu leģionārus un tiem veltīto piemiņas pasākumu 16.martā. Kaut labi zināms, ka latviešu zēni necīnījās par nacisma idejām, bet gan savas zemes pasargāšanu no boļševiku terora, apsūdzības nacismā un fašismā tiek atkārtotas atkal un atkal, tā naidojot un šķeļot mūsu sabiedrību. Krietni negribīgāk Kremļa propagandisti runā par daudzajām krievu militārajām vienībām, kas karoja Vērmahta, vācu policijas un SS rindās. Krievijā bijuši mēģinājumi izvērtēt šo cilvēku patieso motivāciju un vismaz daļu no tiem reabilitēt kā cīnītājus pret boļševismu, taču, kamēr šajā zemē valdīs Putina režīms, kas uzvaru pār nacismu pārvērtis reliģiskā kultā, objektīvu vērtējumu Otrajā Pasaules karā vācu pusē karojošie krievu karavīri sagaidīt nevar.

Visi krievu militārie formējumi, kas cīnījās kopā ar vāciešiem, Krievijā bez atšķirības tiek dēvēti par kolaboracionistiem un dzimtenes nodevējiem. Tomēr, vai patiešām simtiem tūkstošu krievu kareivju un virsnieku, kas plecu pie pleca ar citu tautu brīvprātīgajiem cīnījās pret “sarkano mēri”, bija gļēvuļi un nodevēji, kas personīga labuma dēļ pārdeva savu tautu? Turpini lasīt »

“Meistars un Margarita” ir viens no populārākajiem un lasītākajiem literārajiem daiļdarbiem pasaulē. Vienlaikus arī pretrunīgs un diskusiju raisošs. Vieni šo romānu dēvē par ģeniālu, citi gluži pretēji - par sātanisku un nesagatavotam lasītājam bīstamu. Vēl kādiem tas vienkārši ir labs fantāzijas žanra sacerējums. Bet kas gan patiesībā paslēpts šā romāna lappusēs, kāda vēsts tajā iekodēta? Un vai šo grāmatu vajadzētu lasīt cilvēkam, kas sevi uzskata par kristieti? Šajā rakstā mēģināsim rast atbildes uz šiem un citiem jautājumiem. Turpini lasīt »

Savulaik “Laikmeta zīmes” jau rakstīja par interneta vietnes “Informācijas aģentūra” un tās veidotāja Ivara Prūša ideoloģiskajām nostādnēm un visai dīvaino vēstures interpretāciju (lasiet ŠEIT). Meklējot materiālus publikācijām par 1991.gada barikāžu laiku, nejauši uzgājām vēl kādu “Informācijas aģentūras” rakstu ar intriģējošu nosaukumu “Valdošās kliķes vēsturiskie meli (Lietuvas un Latvijas gadījums)”. Par ko ir šis raksts? Izrādījās, ka tieši par mūs interesējošo tēmu - Atmodas un barikāžu laiku Latvijā un Lietuvā. Turpini lasīt »

Līdz šim sadaļā “Latvijas zīmolu leģendas” galvenokārt esam stāstījuši par Latvijas rūpniecības leģendām un to ražojumiem. Latvijas zīmolu esam meklējuši arī latviešiem tradicionālos pārtikas produktos. Taču patiess Latvijas zīmols var būt arī cilvēki, personības. Ar šo publikāciju iesākam rakstu sēriju “Dzimuši Latvijā”, kas stāstīs par cilvēkiem, kas piedzimuši Latvijā, taču pasaules slavu ieguvuši citur. Daudzi no viņiem nemaz nav latviskas izcelsmes, tomēr viņu mūža veikums darījis Latvijas vārdu pazīstamu pasaulē. Publikāciju sēriju sāksim ar trim mākslas pārstāvjiem - Gustavu Kluci, Veru Muhinu un Marku Rotko. Turpini lasīt »

Runājot par 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča notikumiem, neiztrūkstoši šo notikumu kontekstā tiek pieminēts Rīgas OMON jeb tā saukto “Melno berešu” vārds. Šī milicijas specvienība to dienu notikumu hronikās iegājusi kā tumšs un Latvijas neatkarībai neapšaubāmi naidīgs spēks. Daudzi ir dzirdējuši par omoniešu asiņaino lomu cīņā par padomju impērijas saglabāšanu, visiem spēkiem pretojoties mūsu zemes neatkarībai, taču tikai retais, īpaši paaudze, kas dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas, zinās kā un kāpēc šāda vienība tika izveidota, tās vēsturi un to, kā OMON no nelokāmiem cīnītājiem ar noziedzību kļuva par galēji reakcionāru slepkavu bandu. To centīsimies noskaidrot šajā rakstā. Turpini lasīt »

60. gadu vidū Čehoslovākijas komunistu režīms kļuva arvien nepopulārāks tautas vidū. Lai glābtu sociālistisko iekārtu bija nepieciešamas nopietnas reformas. To labi apzinājās arī daļa čehu un slovāku komunistu. 1968. gada 5.janvārī par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas 1.sekretāru kļuva Aleksandrs Dubčeks. Tā paša gada aprīlī Dubčeks pasludināja “Čehoslovākijas Komunistiskās partijas rīcības programmu” - reformu plānu, kas bija vērsts uz politiskās sistēmas liberalizāciju. Programmā bija akcentēta sabiedrības demokratizācija un pilsoņu brīvības, iespēja ieviest brīvā tirgus elementus, atvērt valsti starptautiskajai konkurencei, paplašināt uzņēmumu rīcības brīvību. Reformatori nebūt nevēlējās gāzt pastāvošo politiski ekonomisko sistēmu, bet tikai to uzlabot, izveidojot “sociālismu ar cilvēcīgu seju”.

Reformas guva plašu Čehoslovākijas iedzīvotāju atbalstu un šis politiskā atkušņa periods tika nosaukts par “Prāgas pavasari”. Taču PSRS vadība to uztvēra kā draudu visai sociālistisko valstu nometnei. Turpini lasīt »