Laikmeta zīmes

Pavisam nejauši “Laikmeta zīmju” rīcībā nonāca kāds interesants raksts. Tā autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstījies kā Roze. Raksts radies visai sen - 90.gadu beigās, un, iespējams, saistīts ar kādu tā laika kompromatu cīņu. Jājautā - kāpēc mēs nolēmām šo pusanonīmo sacerējumu publicēt, jo īpaši ja tas skar konkrētus, sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, par kuriem Latvijas tiesa reiz lēmusi - viņu sadarbība ar VDK nav pierādīta. Tāpēc, ka raksts ārkārtīgi precīzi atspoguļo PSRS drošības iestāžu darba stilu, metodes un mērķus. Tas stāsta par to, kā tika vervēti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrībā pazīstami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultūras un reliģiskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā, kad aktīvi tiek diskutēts par tā saukto čekas maisu publiskošanu. Rakstu esam nedaudz saīsinājušai un stilistiski rediģējuši. Un tā jūsu uzmanībai eksčekista Rozes atklāsme… Turpini lasīt »

Tie, kas skolā mācījās okupācijas laikā, atcerēsies, ka, stāstot par Otrā Pasaules kara jeb kā tolaik teica - Lielā Tēvijas kara notikumiem, padomju propaganda allaž centās mums iegalvot, ka nacistu vienīgais mērķis esot bijis iznīcināt krievu un citas padomju tautas. Vācu okupācijas režīma darbība tika raksturota kā viena vienīga dedzināšana, cilvēku spīdzināšana un apšaušana. Taču, vai esat dzirdējuši, ka vācu okupētajā Padomju Savienības teritorijā Otrā Pasaules kara gados pastāvēja arī vairāki neatkarīgi krievu valstiski veidojumi? Šo faktu padomju vēsturnieki rūpīgi slēpa. Ja arī kādreiz kaut kas par to tika minēts, tad šādas vietējo pašpārvaldes viennozīmīgi vērtēja kā “nodevību pret Dzimteni”. Pazīstamākās no šādām vietējo pārvaldītām teritorijām vācu okupācijas zonā bija Lokotas republika un vecticībnieku tā sauktā Zujeva republika. Turpini lasīt »

Ar Krievijas Pagaidu valdības atbalstu 1917.gada 9.martā Tiflisā (Tbilisi) tika izveidota Īpašā Aizkaukāza komiteja (Ozakoms), par kuras locekļiem kļuva 4.Valsts Domes deputāti, kas pārstāvēja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu nacionālās partijas. Lielākais gruzīnu politiskais spēks šajā komitejā bija sociāldemokrāti meņševiki. Pēc oktobra apvērsuma, 1917.gada 15.novembrī Ozakomu nomainīja Aizkaukāza komisariāts - Krievijas Aizkaukāza guberņu koalīcijas valdība, kas neatzina jauno boļševiku varu Petrogradā. Aizkaukāza komisariāts sadarbojās ar citiem pretboļševiku spēkiem Kubaņā, Donā, Terekā un Dagestānā.

1918.gada 10.februārī Tiflisā tika sasaukts Aizkaukāza Seims. Turpini lasīt »

PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova sāktā pārbūves (perestroika) un atklātības (glasnostj) politika daudzviet Padomju Savienībā priekšplānā izvirzīja nacionālos jautājumus. Tā notika arī Gruzijā. 1989.gada 18.martā Gruzijas autonomijā Abhāzijā Lihnu ciemā notika abhāzu tautas sapulce, kas ierosināja jautājumu par Abhāzijas APSR izstāšanos no Gruzijas PSR un pilntiesīgas savienotās republikas statusa atjaunošanu, kāds Abhāzijai bija 20.gadsimta 20.gados. Sapulcē piedalījās ap 30 000 Abhāzijas iedzīvotāju. Tas izsauca Abhāzijā dzīvojošo etnisko gruzīnu sašutumu, kas izpaudās protesta mītiņos Gali, Leselidzē, Suhumi un citās pilsētās.

4.aprīlī pēc gruzīnu nacionālās kustības līderu Zviada Gamsahurdijas, Meraba Kostavas, Iraklija Cereteli (nejaukt ar Gruzijas Demokrātiskās Republikas (1918-1921) politiķi un valstsvīru) un Georgija Čanturijas aicinājuma laukumā pie Valdības ēkas Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš. Diemžēl republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, bet radio ēterā pārraidītais valdības paziņojums mītiņa dalībniekus neapmierināja. Pūlī izplatījās baumas, ka “abhāzu seperātistu akcija” ir Maskavas izprovocēta un sankcionēta. 6.aprīlī laukumā parādījās lozungi: “Nost komunistisko režīmu!”, “Nost PSKP!”, “Nost krievu imperiālismu!”, “PSRS - tautu cietums!”, “Nost padomju varu!”. Turpini lasīt »

Šis ir trešais raksts sērijā par cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā, bet pazīstami kļuvuši citās zemēs. Daudzi no viņiem pat nav latviskas izcelsmes, tomēr viņu mūža veikums kļuvis par zīmolu, kas padarījis Latvijas vārdu pazīstamu pasaulē. Iepriekšējos rakstos stāstījām par leģendāriem cilvēkiem mākslas un baleta pasaulē. Šoreiz mūsu tēma - zinātne. Trīs izcili Latvijā dzimuši zinātnieki - Nobela prēmijas laureāts, ķīmiķis Vilhelms Ostvalds, stereoķīmijas pamatlicējs Pauls Valdens un pasaules raķešbūves pionieris Fridrihs Canders. Iepazīsimies. Turpini lasīt »

Par latviešu trešās tautiskās Atmodas sākumu pieņemts uzskatīt 1987.gadu, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika divas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki - 86″ rīkotas demonstrācijas. Gadu pirms šiem notikumiem Jūrmalā bija notikusi tā sauktā Čatokvas konference - ASV un PSRS politiķu un sabiedrības pārstāvju tikšanās, kur pēckara Latvijas vēsturē pirmoreiz publiski izskanēja ASV prezidenta padomnieka Padomju Savienības jautājumos Džeka Metloka latviešu valodā nolasītais paziņojums, ka ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS. Šai konferencei, kurā piedalījās arī desmit cilvēku liela trimdas latviešu delegācija, bija sava nozīme latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā Latvijā. Taču vēl gadu pirms Jūrmalas konferences - 1985.gada jūlijā - notika divi trimdinieku rīkoti pasākumi, kas no gadu attāluma raugoties, bija pirmais solis ceļā uz nacionālo atmodu Baltijā. Šie pasākumi ir Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā un Baltiešu Brīvības un miera kuģa brauciens Baltijas jūrā. Turpini lasīt »

2017.gada jūlijā NATO savās publiskajās interneta vietnēs ievietoja filmu par partizānu kustību Baltijā, kas pēc Otrā Pasaules kara vairāk nekā 10 gadus cīnījās pret padomju okupantiem. Filmas nosaukums - “Forest Brothers. Fight for the Baltics” (”Mežabrāļi. Cīņa par Baltiju”). Kā jau varēja paredzēt, filma izraisīja histērisku reakciju Krievijā, kurā iesaistījās teju visi - sākot ar Krievijas Ārlietu ministriju līdz pat sīkākajam ziņu portālam. Baltiešu partizānu apriešanas korim pievienojās arī Baltkrievijas un citu NVS valstu plašsaziņas līdzekļi. Kas tad tik bīstams varenajai kodollielvalstij šķita šai astoņas minūtes garajā filmiņā? Tā ir patiesība par Baltijas iedzīvotāju sīksto pretošanos padomju okupācijai, kas apgāž Krievijas melīgo vēstures traktējumu šajā jautājumā. Turpini lasīt »

Līdzās radiostacijai “Amerikas Balss” (par to lasiet ŠEIT) svarīgs informācijas avots okupētās Latvijas iedzīvotājiem Aukstā kara gados bija Minhenes radiostaciju -  vispirms radio “Brīvība” (Radio Liberty), pēc tam radio “Brīvā Eiropa” (Radio Free Europe) latviešu raidījumi. Tiesa, šīs radiostacijas padomju slāpētāji, tautas valodā saukti par “zāģiem”, traucēja daudz vairāk nekā “Amerikas Balsi”. Šī iemesla dēļ Rīgā un citās lielajās pilsētās RBE/RB raidījumus varēja dzirdēt diezgan fragmentāri, bet dažkārt pat nemaz. Laukos ar uztveršanu bija vieglāk, jo nebija traucētāju. Padomju vara “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” uzskatīja pa savu niknāko ienaidnieku - Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) ideoloģisko diversiju centru, “propagandas ieroci, kas grauj sociālistiskās sistēmas un padomju sabiedrības pamatus”. Jāteic, RBE/RB raidījumu tonis patiešām nebija pats mierīgākais un padomju varu saudzējošākais - kā izteikušies bijušie RBE/RB darbinieki, boļševikus viņi “sita uz pilnu klapi”, bez politkorekti piefrizētās leksikas, kāda bija raksturīga “Amerikas Balsij”. Turpini lasīt »

Tie, kas dzīvojuši padomju laikā, atcerēsies, ka tolaik Rietumu īsviļņu radiostacijas klausījās teju visi - cits atklātāk, cits mazāk atklāti. Latviešu vidū iecienītākie, protams, bija raidījumi latviešu valodā - galvenokārt “Amerikas Balss” un “Radio Brīvība/Brīvā Eiropa”. Taču latviski raidīja arī Vatikāna Radio, programma “Klusuma Balss”, bet PSRS beigu posmā - Zviedrijas Radio. Tajā pašā laikā mūsdienu latvietim faktiski nezināmas palikušas radiostacijas “Brīvā Latviešu Balss” no Madrides un Frankfurtes, nemaz nerunājot par baltiešu radiokuģa projektu. Visu šo “balsu” galvenais uzdevums bija izplatīt Latvijā nepieejamu informāciju, stiprināt nacionālo stāju un gara kultūru, celt latvisko pašapziņu. To latviešu starptautisko raidījumu veidotāji arī centās darīt ar lielu pašaizliedzību un entuziasmu, tā pamazām drupinot totalitārisma mūri. Rietumu radiostaciju latviešu redakciju darbība Aukstā kara gados neapšaubāmi ir nozīmīga mūsu nesenās vēstures daļa. Turpini lasīt »

Pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no troņa, 1917.gada 7.martā jaunā Krievijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Somijas lielkņazistes konstitūcijas apstiprināšanu pilnā apjomā. Pēc vairākām politiskām krīzēm Pagaidu valdībā, kņazistes parlaments Eduskunta tā paša gada jūlijā pasludināja Somijas neatkarību iekšlietās, ierobežojot Pagaidu valdības pilnvaras arī Somijas ārpolitikā un aizsardzības lietās. Pagaidu valdība uz to reaģēja, atsakoties atzīt Somijas tiesības uz pilnīgu tās autonomiju. Parlamenta ēku ieņēma krievu armijas vienības, pats parlaments tika atlaists. Šādā situācijā 8.augustā darbu sāka premjerministra Emīla Nestora Seteles vadītais Senāts (Somijas valdība) - pēdējais Senāts, kas vēl formāli pakļāvās Pagaidu valdībai.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, 1917.gada 15.novembrī Eduskunta pasludināja sevi par augstāko valsts varu Somijā. Turpini lasīt »