Laikmeta zīmes

Viena no tā sauktās demokrātiskās pasaules pamatvērtībām ir iecietība un tolerance. Šie jēdzieni attiecas gan un rasu, etnisko un nacionālo, gan minoritāšu un reliģisko jomu. Par vienu no tolerantākajām sabiedrībām mūsdienu pasaulē tiek uzskatīta Eiropas Savienība, īpaši Ziemeļvalstis, bet reliģijas jomā arī ASV. Taču, vai tiešām ar iecietību un toleranci vecajās demokrātijās viss ir tik labi, kā tiek sludināts? Ne reizi vien plašsaziņas līdzekļos parādījušās ziņas, kas liek par to šaubīties. Reizēm tolerances izpratne ES ir visai dīvaina - kādu valsti var sodīt tikai par to, ka tās pilsoņi brīvās vēlēšanās ievēlējuši valdību, kuras ideoloģija nepatīk Briseles varenajiem; tiek izrādīta neizprotama pretimnākšana no citām zemēm iebraukušo laimes meklētāju tikumiem un tradīcijām, tai pat laikā ignorējot vietējo iedzīvotāju intereses; tolerēta dažādu morālu perversiju brīvība, bet aizbāzta mute tiem, kas pret to iebilst.

Nesen „Laikmeta zīmju” e-pasta kastītē nonāca vēstule no kādas kristietes juristes. Tajā viņa pauž savu sāpi: „Nosūtu kādu ziņu par to, kā kristietība tiek ierobežota skolās, un kā kristieši tiek izstumti no darba vietām kristīgās pārliecības dēļ. Kā juriste redzu, ka šī tendence ienāk arī Latvijā. Turpini lasīt »

Latvijas politikās dzīves īpatnība ir tā, ka laiku pa laikam uz politiskās skatuves parādās pa kādam “nācijas glābējam”. Vienpadsmitās Saeimas vēlēšanās šo “mesijas” lomu uzņēmies Valdis Zatlers. Viņa diezgan savtīgais, tomēr tautā ārkārtīgi populārais lēmums par 10. Saeimas atlaišanu vēl pirms oficiālās dibināšanas uznesa Zatlera reformu partiju reitingu augšgalā, gandrīz apsteidzot pēdējo gadu nemainīgos popularitātes līderus Saskaņas centru.

Nav šaubu par Zatleru kā labu ārstu. Lielākas šaubas par Zatleru bija kā prezidentu, tomēr dažu gadu laikā viņš spēja kļūt ja ne par gluži teicamu, tad pietiekami normālu valsts galvu. Taču neviens kaut cik nopietns politologs vai politikas analītiķis nelolo lielas cerības par Zatleru kā izcilu politiķi, partijas vadītāju vai premjera amata kandidātu. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kādu komandu ap sevi pulcē bijušais valsts prezidents. Un te nu rodas pamatotas bažas gan par ideoloģiju, gan vērtībām, ko pārstāv Zatlera cilvēki, vismaz tie, kas atrodas partijas galvgalī.

Pārdomām piedāvāju divu sabiedrībā pazīstamu cilvēku domas par jauno “nācijas glābēju” un viņa “reformu” patieso būtību. Viens ir dziesminieks Kaspars Dimiters, otrs - padomju laika disidents un politieslodzītais, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns. Šis raksts domāts visiem, kam nepietiek ar ārēji redzamo, bet kas cenšas saprast lietu dziļāko būtību un jēgu. Turpini lasīt »

Pēdējā laika starptautisko ziņu aktuālākie jaunumi saistīti ar NATO militāro operāciju Lībijā. Līdz šim morāli esmu atbalstījis šādas starptautisko institūciju akceptētas operācijas, kas palīdz novērst pret kādu etnisko, sabiedrisko vai politisko grupu vērstu genocīdu. Tieši šī iemesla dēļ savulaik atbalstīju gan militārās operācijas bijušajā Dienvidslāvijā, gan intervenci Afganistānā, gan Huseina režīma gāšanu Irākā. Un joprojām esmu patiesi gandarīts, ka Dienvidslāvijas kara noziedznieki tiek krimināli vajāti un tiesāti, ka afgāņu tauta spējusi atbrīvoties no feodālā talibu režīma, kas bija šķērslis ne vien Afganistānas nākotnei, bet drauds visai pasaulei, ka Irākā beidzis pastāvēt režīms, kurš bija gatavs ķīmiskos ieročus izmantot pats pret savu tautu. Taču šoreiz viss ir citādāk. Turpini lasīt »

Neskatoties uz nacionālo spēku brīdinājumiem, bija latvieši, kas pēdējās vēlēšanās balsoja par partiju apvienību „Saskaņas centrs”. Citiem tas bija protesta balsojums, citiem - patiesa cerība, ka varbūt šis pie varas vēl nebijušais politiskais grupējums spēs izvest valsti no krīzes. Savu lomu nospēlēja arī „Saskaņas centra” līderu koķetērija ar latviešu vēlētājiem, pieklusinot savu citkārt prokrievisko retoriku. Kad gaidītā triumfa vietā saskaņieši vēlēšanās ieguva vien otro vietu un netika uzaicināti darbam valdībā, apvienība it kā pieklusa, taču skaidrs, ka krievu lācis nebūt nav devies ziemas guļā, bet noslēpies un gaida savu stundu. To, kas tas patiešām ir tā, apliecina SC priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča intervija žurnālistam Andrejam Mamikinam 8. februāra TV5 raidījumā „Bez cenzūras”. Turpini lasīt »

10. Saeimas vēlēšanās piedalījās arī kāds politisks spēks, kas līdz šim nav bijis pārstāvēts parlamentā. Tā ir partija „Visu Latvijai!”, kas vienotā Nacionālo spēku blokā vēlēšanās startēja kopā ar partiju „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Apvienībai izdevās iegūt astoņas deputātu vietas un jau vēlēšanu naktī tika paziņots, ka tā kopā ar Zaļo un zemnieku savienību un uzvarētājiem - partiju apvienību „Vienotība” - iekļausies topošajā valdības koalīcijā. Taču brīdī, kad kļuva skaidrs, ka no astoņām Nacionālo spēku apvienības iegūtajām vietām sešas tikušas tieši partijai „Visu Latvijai!”, sākās neizprotams riņķa dancis. Rūdīto politikas veterānu rindās bija jaušams acīmredzams apmulsums, kas vēlāk pārvērtās atklātā nepatikā pret jaunajiem kolēģiem, jo bija skaidrs, ka šos politiskos ideālus vēl nepazaudējušos jauniešus būs grūti pierunāt uz kompromisiem un partiju rebēm, kā tas būtu iespējams ar vienoties allaž gatavajiem tēvzemiešiem. Visas šīs aizkulišu intrigas galu galā noveda pie Nacionālā bloka izstumšanas no valdības koalīcijas.

Kāpēc gan korumpētajai Latvijas politiskajai sistēmai partija „Visu Latvijai!” šķiet tik neērta? Turpini lasīt »

Tuvojoties kārtējām Saeimas vēlēšanām uz Latvijas politiskās skatuves allaž parādās kāds jauns politiskais veidojums vai persona, kas pretendē uz nācijas glābēja - mesijas lomu. Desmitās Saeimas vēlēšanas raksturīgas ar partiju konsolidāciju un politisko apvienību veidošanu, lai vismaz uz laiku, kamēr tiks iegūtas kārtotās deputātu vietas, izrādītu ārēju vienotību. Viena no šādām apvienībām ir „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušās Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC), Tautas partija (TP), uzņēmēju veidotā kustība „Par labu Latviju” un vairākas reģionālās partijas.

Jaunā politiskā apvienība, kā jau ierasts Šlesera un Šķēles biznesa projektiem, sevi pieteica gana pompozi, publiskajā telpā paužot milzu pašpārliecinātību par savu uzvaru vēlēšanās. Sākumā mazliet izgāzusies ar ne visai veiksmīgo AŠ² lozungu, startēt vēlēšanās apvienība izvēlējās ar patriotisko „Par labu Latviju” nosaukumu, bet par savas kampaņas vadītāju iecēla Latvijas reklāmas guru Ēriku Stendzenieku. PLL vārds ir pietiekami skanīgs, lai cerētu piesaistīt plašu vēlētāju loku un kārtējo reizi iegūtu pārstāvniecību Saeimā, kaut arī sākot kampaņu aptauju dati apvienībai neko labu nesolīja.

Tomēr daudz svarīgāka par atsevišķu politiķu ambīcijām ir jebkuras politiskas apvienības ideoloģiskā platforma. Turpini lasīt »

Anekdote. Kādā Rietumeiropas ciematā notiek svētki. Vietējie līksmo, dejo, šauj raķetes. Kāds tūrists teic viesnīcas īpašniekam: “Eh, žēl - visi tā priecājas, bet man jābrauc prom! Varbūt palikt vēl kādu dieniņu?” Viesnīcas īpašnieks atbild: “Nedariet gan tā, neizjauciet viņiem svētkus! Jūs taču esat pēdējais krievu tūrists, kas no šejienes aizbrauc…”

Mēdz teikt, ka katrā jokā ir daļa patiesības. Tie, kas dzīvojuši padomju laikā un kam tolaik palaimējās tikt ārpus “dzelzs priekškara”, atcerēsies, cik negatīva, reizēm pat nievājoša ārzemēs bija attieksme pret padomju tūristiem. Bija vienalga, vai tu esi krievs, latvietis vai gruzīns - tu tik un tā biji sovjets. Šādu attieksmi varēja novērot gan Rietumos, gan tā dēvētajās sociālistiskās sadraudzības valstīs. Un ne tikai tāpēc, ka padomju tūristu uzvedība nereti neatbilda eiropiešu priekšstatiem par pieklājības normām, bet arī tādēļ, ka krievu mentalitātei raksturīga savas lietu izpratnes un tikumu uztiepšana citiem, lai arī cik nepieņemami tas šķistu vietējiem iedzīvotājiem.

Šodien Rietumu sabiedrībai šādas problēmas iet secen, jo vairākums vienkāršo krievu naudas trūkuma dēļ par ceļošanu pat nesapņo, savukārt tie, kas to var atļauties, ir pietiekami bagāti, lai viņu untumus un kaprīzes pieciestu. Šodien Rietumi ir saskārušies ar pavisam citu izaicinājumu, kas ir daudz nepatīkamāks par krievu tūristu izdarībām, proti, musulmaņu fundamentālistu invāziju. Turpini lasīt »

Nesen savā e-pasta kastītē atradu kāda bijušā darba kolēģa laipni atsūtīto žurnālista un partijas „Visu Latvijai” līdzpriekšsēdētāja Raivja Dzintara vēstījumu, kas mūs brīdina no briesmām, kuru priekšvēstnešus redzīgas acis un domājoši prāti saskata jau labi sen, bet kas īpaši aktuālas var kļūt tuvāko gadu laikā, varbūt jau pēc Saeimas vēlēšanām nākamgad. Tāpēc nododu šo vēstījumu arī jūsu uzmanībai. Un tā - Raivja Dzintara rakstītais. Turpini lasīt »

Šogad, neilgi pirms Krievijas nozīmīgākajiem svētkiem - 9. maija, kas šajā valstī iecelti teju nacionālās reliģijas kārtā, prezidents Dmitrijs Medvedevs pauda satraukumu par dažās valstīs un arī pašā Krievijā it kā notiekošo vēstures faktu falsificēšanu, kas ar katru mirkli kļūstot arvien nekaunīgāka un agresīvāka. Nu šis satraukums materializējies reālā lēmumā - paziņots par īpašas vēsturnieku komisijas izveidošanu, kuras uzdevums būs „pretoties mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm”.

Zinot, ka tieši Krievija ir valsts, kur visos laikmetos un pie visām varām vēsture tikusi viltota īpaši nekaunīgi, šī ziņa radījusi satraukumu gan pasaules demokrātiskajās valstīs, gan Krievijas vēsturnieku un opozīcijas vidū. Turpini lasīt »

2008.gada nogalē Izraēla sāka pretterorisma operāciju Gazas joslā, lai novērstu pret savu teritoriju vērstos raķešu uzbrukumus un likvidētu par teroristisku atzītā grupējuma Hamas militārās bāzes un infrastruktūru. Pasaulē Izraēlas rīcība netiek uztverta viennozīmīgi. Ja ASV, kurām šoreiz pievienojās arī dažas Austrumeiropas valstis, tradicionāli atbalsta Izraēlu, tad “vecā” Eiropa pret šīs valsts militārajām akcijām izturas ar lielu skepsi un vairāk simpatizē palestīniešiem. Dažādas kreiso, pacifistu un cilvēktiesību organizācijas pauž atbalstu “nevainīgajiem agresijas upuriem”. Vidusmēra Eiropas pilsoņa acīs Izraēla tiek tēlota kā bruņots agresors, kas okupējis miermīlīgu kaimiņvalsti un brutāli apspiež tās iedzīvotājus. Bet, vai tā ir? Lai to saprastu, nāksies atgriezties vairākus desmitus un pat tūkstošus gadu senā pagātnē. Turpini lasīt »