Laikmeta zīmes

Pavisam nejauši “Laikmeta zīmju” rīcībā nonāca kāds interesants raksts. Tā autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstījies kā Roze. Raksts radies visai sen - 90.gadu beigās, un, iespējams, saistīts ar kādu tā laika kompromatu cīņu. Jājautā - kāpēc mēs nolēmām šo pusanonīmo sacerējumu publicēt, jo īpaši ja tas skar konkrētus, sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, par kuriem Latvijas tiesa reiz lēmusi - viņu sadarbība ar VDK nav pierādīta. Tāpēc, ka raksts ārkārtīgi precīzi atspoguļo PSRS drošības iestāžu darba stilu, metodes un mērķus. Tas stāsta par to, kā tika vervēti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrībā pazīstami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultūras un reliģiskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā, kad aktīvi tiek diskutēts par tā saukto čekas maisu publiskošanu. Rakstu esam nedaudz saīsinājušai un stilistiski rediģējuši. Un tā jūsu uzmanībai eksčekista Rozes atklāsme… Turpini lasīt »

Par 1940.gada vasaras traģiskajiem notikumiem, kad dažu mēnešu laikā tika iznīcināta Latvijas valsts, tiek runāts un rakstīts daudz. Mēs zinām par Molotova - Ribentropa noziedzīgo vienošanos un tā slepenajiem protokoliem, par krievu karabāzēm Latvijā un valsts pilnīgu okupāciju, par Maskavas ultimātu Ulmaņa ministru kabinetam un marionešu valdības izveidošanu, par nelikumīgajām Saeimas vēlēšanām, kas noveda pie padomju varas pasludināšanas Latvijā, visbeidzot par latviešu it kā pazemīgo “lūgumu” iekļaut mūsu zemi PSRS sastāvā. Taču tās visas ir lielvalstu ģeopolitiskās spēlītes - tā sauktā lielā politika. Bet kā juku laikos jūtas parastais cilvēks? Ko Latvijas valstiskuma zaudēšana nozīmēja ierindas pilsonim? Par to stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

1940.gada jūnijs. Padomju Savienība okupē Baltijas valstis, tostarp Latviju. Dažu mēnešu laikā valsts tiek iznīcināta un sagrauta līdz pamatiem. Bet kas ir valsts pamats? Tie ir cilvēki. Cilvēkiem šī okupācija nozīmēja laupīšanu. Šis būs prātam neaptverams stāsts par pieciem laupīšanas viļņiem, ko Latvija piedzīvoja viena gada laikā. Ne velti šo laika posmu mēs šodien saucam par Baigo gadu. Turpini lasīt »

Dažus kilometrus aiz Rīgas robežas Salaspils mežā 25 hektāru lielā teritorijā atrodas viens no izcilākajiem Latvijas un Eiropas arhitektūras un tēlniecības pieminekļiem - Salaspils memoriāls. Šis mākslinieciski joprojām aktuālais komplekss ir spilgts 20.gadsimta 60.gadu brutālisma arhitektūras piemērs, kas kā māksliniecisku izteiksmes līdzekli izmantoja raupju, neapstrādātu betonu. Par padomju modernismu arhitektūrā 60. (ŠEIT), 70. (ŠEIT) un 80.gados (ŠEIT) jau esam rakstījuši. Salaspils memoriāls ir vēl viens šā laikmeta apliecinājums. Diemžēl Latvijas sabiedrībā memoriāls ilgu laiku tika uztverts kā padomju ideoloģijas un propagandas produkts, aizmirstot tā māksliniecisko vērtību. Tikai tagad cilvēki sāk pamazām novērtēt memoriālā ansambļa augsto arhitektonisko un tēlniecības līmeni. Turpini lasīt »

Pirmajā mirklī varētu domāt, vai veikali patiešām ir iestādes, kuras būtu vērts dēvēt par vēstures leģendām un zīmoliem, kas nesuši Latvijas vārdu pasaulē? Tomēr aizgājušā gadsimta mainīgajos vēstures līkločos arī šajā uzņēmējdarbības nozarē Latvijā bija uzņēmumi, kas šādu titulu būtu godam pelnījuši. Padomju laikā, kad valdīja akūts preču deficīts, veikali nereti kļuva par kulta vietām, un šajā laikā daudzo Latvijas tirdzniecības uzņēmumu vidū bija daži, kas mūsu zemes vārdu aiznesa tālu aiz tās robežām. Iepazīsimies ar trim savulaik zināmākajām tirdzniecības vietām Latvijā - Rīgas Centrālo universālveikalu (agrāko Armijas ekonomisko veikalu), universālveikalu “Bērnu pasaule” un dāvanu veikalu “Sakta”. Trīs leģendāri tirdzniecības uzņēmumi, bez kuriem nebūtu iedomājama Rīgas 20.gadsimta seja. Turpini lasīt »

Pasaulē ir ne mazums nerealizētu arhitektūras un inženiertehnisku projektu. Rīga šajā ziņā nav izņēmums. Viens no ambiciozākajiem projektiem, kam vismaz teorētiski vajadzēja padarīt Latvijas galvaspilsētu tās iedzīvotājiem un viesiem ērtāku un pieejamāku, bija Rīgas metropolitēns. Projekts tika apturēts Atmodas gados sabiedrības protestu dēļ. Līdzās iebildumiem par projekta nelabvēlīgo ietekmi uz Rīgas centra un Vecpilsētas vēsturisko apbūvi, rīdziniekus visvairāk uztrauca fakts, ka metro celtniecības dēļ Latvijā iebrauks vairāki tūkstoši viesstrādnieku no Padomju Savienības, kas visticamāk paliks te uz dzīvi un vēl vairāk saasinās jau tā saspringto sociāli demogrāfisko situāciju. Tāpēc metro Rīgā nav un diez vai kādreiz būs. Kā vēstures mantojums mums palikušas tikai paredzētā Rīgas metropolitēna transporta shēmas, pazemes tuneļu skices un metro staciju iespējamais dizains. Turpini lasīt »

Raksta pirmajā daļā (lasiet ŠEIT) iesākām stāstīt par vairākiem noturīgiem mītiem, kādi nostalģisku ļaužu atmiņās izveidojušies par padomju varas laiku Latvijā. Runājām gan par lētajiem dzīvokļiem un komunālajiem maksājumiem, gan tikpat lēto pārtiku, gan bezmaksas izglītību un medicīnu, gan arodbiedrību nesavtīgajām rūpēm par strādājošo labklājības celšanu. Noskaidrojām, vai viss patiešām bija tā, kā to pasaulei centās iestāstīt padomju propaganda un vēl šodien stāsta Krievijas plašsaziņas līdzekļi un to domubiedri Latvijā. Varbūt zem skaistā laķējuma tomēr slēpās arī pa rūsas pleķītim? Kā bija patiesībā? Raksta otrajā daļā turpinām ekskursu Padomju Latvijas vēsturē ar vēl dažiem tikpat populāriem mītiem. Turpini lasīt »

“Buržuāziskā Latvija bija atpalikusi zemnieku valsts, kas grima totālā nabadzībā, tāpēc tauta ar sajūsmu sagaidīja Sarkanās Armijas ienākšanu un Ulmaņa režīma gāšanu. Savukārt Padomju Latvija bija attīstīta, industriāla zeme ar augstu dzīves līmeni” - šādus spriedelējumus pie stiprāka dzēriena glāzes vēl šodien var dzirdēt daudzu Bolderājas, Pļavnieku, Imantas un citu krievvalodīgo Rīgas mikrorajonu dzīvokļu virtuvēs. Nevienu tas nepārsteidz. Nepārsteidz arī, ka šādu vēstures redzējumu aktīvi atbalsta Krievija un tās propagandas rupori. Pārsteidzoši ir tas, ka līdzīgu viedokli pēdējos gados nākas dzirdēt arī no latviešu mutes. Pret “buržuāzisko Latviju” mūsu tautiešiem gan īpašu iebildumu nav, taču nostalģija pēc padomju laikiem daļā sabiedrības sāk izpausties arvien vairāk. Turpini lasīt »

Arī padomju periodā Latvijā tika radītas no šodienas viedokļa raugoties izcilas arhitektūras vērtības. Rakstu sērijā “Padomju arhitektūras mantojums Latvijā” jau esam stāstījuši par Staļina baroku (lasiet ŠEIT) un padomju modernisma celtnēm 20.gadsimta 60. (lasiet ŠEIT), 70. (lasiet ŠEIT) un 80.gados (lasiet ŠEIT). Šoreiz stāstīsim par modernisma interjeriem Padomju Latvijā.

Tā laika sabiedrības estētiskos ideālus raksturo “lineāri ģeometriskais” stils. Pārmaiņas cilvēku estētiskajos ideālos un gaumē, salīdzinot ar Staļina baroka periodu, lielā mērā noteica ekonomikas attīstība un, kā tolaik teica - zinātniski tehniskais progress, tostarp kosmosa apguve un citas laikmetam raksturīgas nianses. Sākot ar 20.gadsimta 60.gadiem PSRS tautsaimniecībā strauji pieauga dizaina loma. Parādījās modernisma iezīmes un agrāk nepieejami materiāli, priekšmeti ieguva lakoniskas, ģeometriskas formas, kuras papildināja spilgti krāsu salikumi un stilizēts zīmējums. Tā tas bija arī interjera dizainā. Turpini lasīt »

Savulaik “Laikmeta zīmes” jau rakstīja par interneta vietnes “Informācijas aģentūra” un tās veidotāja Ivara Prūša ideoloģiskajām nostādnēm un visai dīvaino vēstures interpretāciju (lasiet ŠEIT). Meklējot materiālus publikācijām par 1991.gada barikāžu laiku, nejauši uzgājām vēl kādu “Informācijas aģentūras” rakstu ar intriģējošu nosaukumu “Valdošās kliķes vēsturiskie meli (Lietuvas un Latvijas gadījums)”. Par ko ir šis raksts? Izrādījās, ka tieši par mūs interesējošo tēmu - Atmodas un barikāžu laiku Latvijā un Lietuvā. Turpini lasīt »

Runājot par 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča notikumiem, neiztrūkstoši šo notikumu kontekstā tiek pieminēts Rīgas OMON jeb tā saukto “Melno berešu” vārds. Šī milicijas specvienība to dienu notikumu hronikās iegājusi kā tumšs un Latvijas neatkarībai neapšaubāmi naidīgs spēks. Daudzi ir dzirdējuši par omoniešu asiņaino lomu cīņā par padomju impērijas saglabāšanu, visiem spēkiem pretojoties mūsu zemes neatkarībai, taču tikai retais, īpaši paaudze, kas dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas, zinās kā un kāpēc šāda vienība tika izveidota, tās vēsturi un to, kā OMON no nelokāmiem cīnītājiem ar noziedzību kļuva par galēji reakcionāru slepkavu bandu. To centīsimies noskaidrot šajā rakstā. Turpini lasīt »