Laikmeta zīmes

Tā kā Rīgas Modeļu Namā radītos un žurnālā “Rīgas modes” publicētos (lasiet ŠEIT) tērpu modeļus parasts cilvēks iegādāties tikpat kā nevarēja un šūt prata ne jau visas padomju sievietes, liela nozīme tā laika modes industrijā bija individuālā pasūtījuma šūšanas ateljē. 20.gadsimta 60. - 70.gados dzīvi gan bija vēl daudzi pirmskara skrodermeistari, kas neoficiāli piepelnījās ar savu amatu, tomēr lielākā sabiedrības daļa bija spiesta paļauties uz šūšanas ateljē piegriezēju un šuvēju prasmi. Par favorītiem šajā nozarē uzskatīja 1953.gadā dibināto modes ateljē “Baltijas modes” un sadzīves pakalpojumu ražošanas apvienību “Rīgas Modes”. Pēdējais tika atzīts par vienu no labākajiem sadzīves pakalpojumu namiem visā Padomju Savienībā. Savukārt tekstilkombināts “Rīgas Audums” pat padomju plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot audumus, kas bija līdzvērtīgi tā laika labākajiem Rietumu izstrādājumiem. Turpini lasīt »

Mode daiļo dzimumu ir interesējusi vienmēr, taču padomju gados sievietes pēc tās bija gluži vai izslāpušas. Mode tolaik bija teju vienīgā iespēja izcelties no pelēcīgā pūļa. Lai arī Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas šūšanas uzņēmumos izgatavotā produkcija daudz neatšķīrās no citu PSRS rūpnīcu ražojumiem, jēdziens “Rīgas modes” bija pazīstams tālu aiz Latvijas robežām - visā plašajā Padomju Savienībā. Par to jāpateicas trim vaļiem - Rīgas Modeļu Namam, populārajam žurnālam “Rīgas modes” un izcilajam sadzīves pakalpojumu ateljē “Rīgas Modes”. Arī fabrika “Rīgas audums” pat plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot ekskluzīvus auduma paraugus, par kādiem citiem PSRS uzņēmumiem atlika vien sapņot. Iespējams, šodien tā laika tērpi var šķist nedaudz vecmodīgi, taču der atcerēties, ka mode laiku pa laikam atkārtojas un senas lietas no jauna kļūst aktuālas. Turpini lasīt »

Ilgus gadus mūsu ģimenes viesistabā goda vietā atradās pēc Otrā Pasaules kara ražots radioaparāts “VEF Super”. Kaut kas bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan plašajā Padomjzemē nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju patiesi gandarīts, ka varēju to darīt tik izcilā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis - ražošanas apvienība “VEF”.

Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu proletārisko pašapziņu, kaut tādēļ nācās izbaudīt gan agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, gan to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas padomju plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanu mēneša beigās, kad bija jāizpilda valsts plāns. PLĀNS - tas bija padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt dubultu algu, piešķirt papildus brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādāk nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

Mūsu ģimene nekad nav bijusi īpaši reliģioza, lai gan Dievu nenoliedza. Mamma vienmēr teica: Dievu neviens nekad nav redzējis, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka Viņš ir, tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka Viņa nav. Katrā ziņā bērnībā par ticību Dievam netiku dzirdējis nevienu sliktu vārdu, gluži pretēji - omīte bieži atcerējās skolas gadus un ticības mācības stundas, arī mamma nereti pieminēja svētdienskolas nodarbībās gūtos iespaidus. Valdīja uzskats, ka ticība Dievam mudina cilvēku tikai uz labu un padara morāli tīrāku un tikumīgāku. Tomēr par Dievu un garīgiem jautājumiem ģimenē daudz runāts netika. Turpini lasīt »

Tā kā bravūras “Jaunajiem Vanagiem” netrūka, nokļūšana valsts drošības iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Tomēr par mums čekisti uzzināja pilnīgi nejauši. Bija arestēti daži grāmatu tirgotāji, kas nodarbojās arī ar nelegālās literatūras pavairošanu. Pie viena no viņiem atrada Ivara Ķ. telefona numuru un vīrs izstāstīja, ka Ivars pie viņa iegādājies literatūru. Puisi aizturēja tieši karatē treniņa laikā un kratīšanā viņa dzīvoklī konfiscēja divus maisus ar “pretpadomju” literatūru - Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, citus latviešu klasiķu darbus, žurnālu “Laikmets”, vēl šo to. Starp grāmatām gadījās arī nelaimīgie vanagu statūti (par “Jaunajiem Vanagiem” vairāk lasiet ŠEIT).

Nākamajā dienā skolā Ivars Ķ. bija neparasti mazrunīgs. Kad mēģinājām sākt sarunu, viņš tikai noteica, lai ar viņu neko nerunājot, bet, ja mājās esot kādi kompromitējoši materiāli, lai tos iznīcinot vai noslēpjot pie kaimiņiem. Pēc otrās stundas ienāca skolas direktore un aicināja Ivaru līdz. Klasē viņš vairs neatgriezās. Pēc skolas kopā ar otru Ivaru devāmies pie manis uz mājām, lai uzspēlētu kārtis un apspriestu notikušo. Bijām pilnīgā neizpratnē. Tobrīd mums ne prātā nenāca, ka esam nokļuvuši orgānu redzeslokā. Pēc kāda laika Ivars S. devās uz mājām, bet mana sirds kļuva aizvien nemierīgāka. Omammai pateicu, ka, iespējams, gaidāmi nelūgti viesi. Viņa tikai skatījās uz mani un neteica neko. Turpini lasīt »

Sākās vidusskolas gadi. Savu jauno skolasbiedru vidū sastapu dažus tikpat nacionāli noskaņotus puišus. Pamazām izveidojās domubiedru grupa - Ivars Ķ., Ivars S. un es, šo rindu autors. Ivars Ķ. bija saistīts ar grāmatu kolekcionāriem, tāpēc līdzās brīvvalsts izdevumiem tagad varēju lasīt arī vācu laikā izdotu literatūru un periodiku. Tā manās rokās nonāca avīze “Tēvija”, žurnāls “Laikmets”, arī slavenā grāmata “Baigais gads”, kas stāsta par padomju okupācijas režīma zvērībām 1940.-1941. gadā. Laiku pa laikam pulcējāmies Ivara Ķ. dzīvoklī Imantā, kur klausījāmies trimdas latviešu mūziku un apspriedām nacionāli politiskus jautājumus. Dažkārt tas beidzās ar kādu puicisku bravūru, piemēram, no deviņstāvu blokmājas jumta pāri visam mikrorajonam aurojot: “Dievs svētī Latviju, velns parauj Krieviju!” Jāatgādina, ka tas notika 80.gadu sākumā, kad līdz perestroikai un glasnostj vēl bija tālu. Ja mūs paņemtu ciet, šādām trakulībām varēja būt visnotaļ nopietnas sekas. Turpini lasīt »

Padomju Savienībā par laimīgu sevi varēja uzskatīt tas, kam bija radi, draugi vai paziņas ārzemēs. Šis apstāklis bija ļoti svarīgs, jo padomju rūpniecības nespēja nodrošināt savas valsts pilsoņus ar modernām, kvalitatīvām un vizuāli pievilcīgām precēm, kā arī hroniskais preču deficīts veikalos, bija radījis īstu ārzemju preču kultu. Tāpēc, ja tev ārzemēs dzīvoja radi, draugi vai paziņas, tu varēji savu līdzpilsoņu vidū izcelties ar modīgāku apģērbu, radioelektroniku un citām tikpat iekārojamām lietām. Īpaša padomju cilvēku kategorija bija jūrnieki, tāpat tie, kuriem palaimējās nokļūt darbā kādā no jaunattīstības valstīm, kam PSRS sniedza “brālīgo internacionālo palīdzību”. Taču ierindas pilsonim, ja vien nebija blata (pazīšanās) kādā no tirdzniecības uzņēmumiem, vajadzēja samierināties ar tā saukto farcovsčiku jeb deficīta preču tirgotāju pakalpojumiem. Tā gan nebija gluži likumīga nodarbošanās, bet pēc padomju Kriminālkodeksa definīcijas - spekulācija, un par to pienācās attiecīgs pants, turklāt arī farcovsčiku cenas bija neadekvāti augstas.

Īpaši labvēlīgā situācijā šajos nebeidzamā deficīta apstākļos izrādījās Baltijas republiku iedzīvotāji, jo te teju katram otrajam bija radi ārzemēs. Turpini lasīt »

Starptautiskās politikas nopietnajos ūdeņos mani ievadīja mammas tēvabrālis Aleksandrs jeb Saša. Onkulis dzīvoja Federvācijā, konservatīvajā Bavārijas pavalstī, kur viņa politiskais elks bija tā laika vācu Kristīgi sociālās savienības līderis Francis Jozefs Štrauss. Šis apstāklis lielā mērā noteica arī onkuļa politiskos uzskatus. Politika bija Sašas vaļasprieks, par kuru viņš bija gatavs runāt stundām ar ikvienu, kas vēlējās viņā klausīties. Var teikt, ka tieši Sašas politiski analītiskās lekcijas bija mana pirmā nopietnā saskarsme ar starptautisko politiku. Onkulis patiešām bija interesants stāstnieks, tāpēc mana pasaules uzskata veidošanā viņam ir nesalīdzināmi lielāki nopelni, nekā visai padomju propagandas “mašīnai” un izglītības sistēmai kopā ņemtām. Turpini lasīt »

Manas skolas gaitas iesākās 1971.gada 1.septembrī. Pirmo skolas dienu ar visu tajā notiekošo - svinīgo pasākumu, fotografēšanos un vēlāko mielošanos ar saldējumu kafejnīcā - pavadīju kopā ar tēvu. Mamma todien nez kur bija aizņemta. Zinības apguvu Rīgas 24.vidusskolā (vēlāk tā kļuva par 99.vidusskolu) Tallinas un Krišjāņa Barona ielu stūrī. Lai gan Rīgas 6.vidusskola atradās gandrīz pretī mūsu mājai, tomēr mācīties tur man netika ļauts, jo administratīvi skola piederēja Maskavas rajonam (tagad Latgales priekšpilsēta), kamēr mēs dzīvojām Kirova (tagad Centra) rajonā, bet padomju laikā katram vajadzēja skolu izvēlēties atbilstoši dzīvesvietai. Kaut it kā mazāk prestiža, 24.vidusskola nepavisam nebija slikta. Arī pārāk tālu nenācās iet - turpat vien aiz stūra tā atradās. Turpini lasīt »

Viens no svarīgākajiem faktoriem ikviena cilvēka dzīvē ir ģimene. Ģimenei ir milzīga nozīme cilvēka personības veidošanā, tāpēc nav mazsvarīgi, kādi ir katras konkrētās ģimenes tikumi un vērtības, kādas tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Pasaki man, kas ir tava ģimene, un es pateikšu, kas esi tu pats. Arī manai ģimenei bijusi liela loma manas personības attīstībā. Ar šo atmiņu stāstījumu vēlos pateikt paldies saviem senčiem par viņu ieguldījumu manā garīgajā un emocionālajā izaugsmē, kā arī pasaules uzskata veidošanā. Turpini lasīt »