Laikmeta zīmes

Pasaulē ir ne mazums nerealizētu arhitektūras un inženiertehnisku projektu. Rīga šajā ziņā nav izņēmums. Viens no ambiciozākajiem projektiem, kam vismaz teorētiski vajadzēja padarīt Latvijas galvaspilsētu tās iedzīvotājiem un viesiem ērtāku un pieejamāku, bija Rīgas metropolitēns. Projekts tika apturēts Atmodas gados sabiedrības protestu dēļ. Līdzās iebildumiem par projekta nelabvēlīgo ietekmi uz Rīgas centra un Vecpilsētas vēsturisko apbūvi, rīdziniekus visvairāk uztrauca fakts, ka metro celtniecības dēļ Latvijā iebrauks vairāki tūkstoši viesstrādnieku no Padomju Savienības, kas visticamāk paliks te uz dzīvi un vēl vairāk saasinās jau tā saspringto sociāli demogrāfisko situāciju. Tāpēc metro Rīgā nav un diez vai kādreiz būs. Kā vēstures mantojums mums palikušas tikai paredzētā Rīgas metropolitēna transporta shēmas, pazemes tuneļu skices un metro staciju iespējamais dizains. Turpini lasīt »

Raksta pirmajā daļā (lasiet ŠEIT) iesākām stāstīt par vairākiem noturīgiem mītiem, kādi nostalģisku ļaužu atmiņās izveidojušies par padomju varas laiku Latvijā. Runājām gan par lētajiem dzīvokļiem un komunālajiem maksājumiem, gan tikpat lēto pārtiku, gan bezmaksas izglītību un medicīnu, gan arodbiedrību nesavtīgajām rūpēm par strādājošo labklājības celšanu. Noskaidrojām, vai viss patiešām bija tā, kā to pasaulei centās iestāstīt padomju propaganda un vēl šodien stāsta Krievijas plašsaziņas līdzekļi un to domubiedri Latvijā. Varbūt zem skaistā laķējuma tomēr slēpās arī pa rūsas pleķītim? Kā bija patiesībā? Raksta otrajā daļā turpinām ekskursu Padomju Latvijas vēsturē ar vēl dažiem tikpat populāriem mītiem. Turpini lasīt »

“Buržuāziskā Latvija bija atpalikusi zemnieku valsts, kas grima totālā nabadzībā, tāpēc tauta ar sajūsmu sagaidīja Sarkanās Armijas ienākšanu un Ulmaņa režīma gāšanu. Savukārt Padomju Latvija bija attīstīta, industriāla zeme ar augstu dzīves līmeni” - šādus spriedelējumus pie stiprāka dzēriena glāzes vēl šodien var dzirdēt daudzu Bolderājas, Pļavnieku, Imantas un citu krievvalodīgo Rīgas mikrorajonu dzīvokļu virtuvēs. Nevienu tas nepārsteidz. Nepārsteidz arī, ka šādu vēstures redzējumu aktīvi atbalsta Krievija un tās propagandas rupori. Pārsteidzoši ir tas, ka līdzīgu viedokli pēdējos gados nākas dzirdēt arī no latviešu mutes. Pret “buržuāzisko Latviju” mūsu tautiešiem gan īpašu iebildumu nav, taču nostalģija pēc padomju laikiem daļā sabiedrības sāk izpausties arvien vairāk. Turpini lasīt »

Arī padomju periodā Latvijā tika radītas no šodienas viedokļa raugoties izcilas arhitektūras vērtības. Rakstu sērijā “Padomju arhitektūras mantojums Latvijā” jau esam stāstījuši par Staļina baroku (lasiet ŠEIT) un padomju modernisma celtnēm 20.gadsimta 60. (lasiet ŠEIT), 70. (lasiet ŠEIT) un 80.gados (lasiet ŠEIT). Šoreiz stāstīsim par modernisma interjeriem Padomju Latvijā.

Tā laika sabiedrības estētiskos ideālus raksturo “lineāri ģeometriskais” stils. Pārmaiņas cilvēku estētiskajos ideālos un gaumē, salīdzinot ar Staļina baroka periodu, lielā mērā noteica ekonomikas attīstība un, kā tolaik teica - zinātniski tehniskais progress, tostarp kosmosa apguve un citas laikmetam raksturīgas nianses. Sākot ar 20.gadsimta 60.gadiem PSRS tautsaimniecībā strauji pieauga dizaina loma. Parādījās modernisma iezīmes un agrāk nepieejami materiāli, priekšmeti ieguva lakoniskas, ģeometriskas formas, kuras papildināja spilgti krāsu salikumi un stilizēts zīmējums. Tā tas bija arī interjera dizainā. Turpini lasīt »

Runājot par 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča notikumiem, neiztrūkstoši šo notikumu kontekstā tiek pieminēts Rīgas OMON jeb tā saukto “Melno berešu” vārds. Šī milicijas specvienība to dienu notikumu hronikās iegājusi kā tumšs un Latvijas neatkarībai neapšaubāmi naidīgs spēks. Daudzi ir dzirdējuši par omoniešu asiņaino lomu cīņā par padomju impērijas saglabāšanu, visiem spēkiem pretojoties mūsu zemes neatkarībai, taču tikai retais, īpaši paaudze, kas dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas, zinās kā un kāpēc šāda vienība tika izveidota, tās vēsturi un to, kā OMON no nelokāmiem cīnītājiem ar noziedzību kļuva par galēji reakcionāru slepkavu bandu. To centīsimies noskaidrot šajā rakstā. Turpini lasīt »

1980.gadu sākumā Latvijā sāka aktīvi popularizēt postmodernisma idejas, tostarp arhitektūrā. Postmodernisms centās pārvarēt modernisma arhitektūras elitārismu, apgūstot vietējās īpatnības un tradīcijas. Kā postmodernisma galvenās pazīmes tiek nosauktas tiešu pagātnes arhitektūras formu atdarināšana, jauna attieksme pret vietējām tradīcijām arhitektūrā, interese par metaforu arhitektūrā un izteiksmīgu būvmākslas valodu, rotaļīgu, teatralizētu, dažkārt pat mīklainu arhitektoniskās telpas izveidojumu.

Latvijā jaunas formas meklējumi notika izzinot agrākos būvmākslas paņēmienus, tostarp tautas celtniecības tradīcijas. Turpini lasīt »

20.gadsimta 60.-70.gadu mijā pasaules arhitektūrā sākās modernisma krīze, kas ievadīja jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumu periodu. Postmodernisma arhitektūras teorētiķis Čārlzs Dženkss uzskata, ka modernisms arhitektūrā beidzās brīdī, kad Sentluisā, ASV, 1972.gada jūlijā uzspridzināja virkni 50.gados celtu dzīvojamo māju. Arī PSRS vadība aicināja arhitektus meklēt jaunus izteiksmes veidus. Valdības vēlmi vismaz formāli risināt padomju arhitektūras pelēcības un unifikācijas problēmu pierādīja PSKP CK 1969.gada lēmums “Par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu dzīvokļu un civilo ēku celtniecību”, kurā tika runāts arī par jaunceļamo ēku māksliniecisko veidolu. Tomēr ne jau arhitektu nespēja padomju valstī radīja tik daudz estētiski neglītu būvju, bet gan tipveida projektu un nekvalitatīvu būvmateriālu izmantošana. Turpini lasīt »

Pēc Otrā Pasaules kara, līdz pat 50.gadu beigām, Latvijas arhitektūrā pārsvarā dominēja tā saucamais Staļina ampīrs un Staļina baroks (skatiet ŠEIT). Taču pēc slavenās Hruščova runas “par pārmērību novēršanu” 60.gadu sākumā valsts arhitektūras un pilsētbūvniecības politika strauji mainījās. Laikā no 60.gadu sākuma līdz 80.gadu beigām tapa lielāka daļa ēku, ko šodien dēvējam par “padomju modernismu” jeb “vēlīno modernismu”.

Padomju konstruktīvisma un staļinisma arhitektūra pasaulē ir plaši pazīstama, taču 20.gadsimta otrās puses periods ir tikpat kā nezināms. Raksturojot 60.-80.gadu modernisma arhitektūru gan padomju, gan pasaules kontekstā, tiek lietots apzīmējums “brutālisms”. Turpini lasīt »

Krievijas izvērstā informatīvā kara apstākļos visā Eiropā, tostarp arī Latvijas virtuālajā telpā, laiku pa laikam parādās raksti un publikācijas, kuru mērķis ir paust atbalstu Krievijas īstenotajai politikai, tostarp ģeopolitiskajā un militārajā jomā, iztēlot bijušās PSRS republikas, tagad neatkarīgas valstis, kā galēji neizdevušās neveiksminieces, propagandēt Krievijas vēstures redzējumu. Nevienu nepārsteidz, ka šādas idejas izplata Krievijas plašsaziņas līdzekļu informatīvajā atkarībā esošie Latvijas krievvalodīgie, taču starp daudziem krieviskas izcelsmes “troļļiem” darbojas arī krietns pulciņš “troļļotāju” ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem. Turpini lasīt »

Tā sauktais Staļina baroks un Staļina ampīrs ir termini, ar kuriem mēdz apzīmēt padomju monumentālā neoklasicisma arhitektūras stilu, kāds no 1933. līdz 1955.gadam dominēja PSRS un pēc Otrā Pasaules kara arī Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, komunistu Ķīnā un Ziemeļkorejā. Šo terminu pārsvarā attiecina uz sabiedriskām celtnēm un varas elites dzīvojamajiem namiem PSRS un sociālistisko valstu lielpilsētās. Savukārt sērijveida dzīvojamās ēkas, kas arī tika būvētas, ievērojot šī stila kanonus, tautā dēvēja par staļinkām.

Staļinisma arhitektūras mērķis bija demonstrēt padomju iekārtas varenību. Šī mērķa sasniegšanai ēku ārējā un iekšējā apdarē apvienoja arhitektūras, tēlniecības un glezniecības elementus. Fasāžu un iekštelpu apdarē plaši pielietoja vērtīgus dabīgā un mākslīgā akmens veidus un dārgus kokmateriālus. Fasādēs bieži tika izmantoti portiki ar kolonādēm. Neiztrūkstošs elements šo celtņu dekoros bija padomju varas un ideoloģijas simboli - piecstaru zvaigznes, sirpis un āmurs, militārā triumfa simboli, labības kūlīši, cita atribūtika. Ikvienai Staļina ēras celtnei bija jāpauž dižās Padomjzemes triumfs un darbaļaužu neizsīkstošais optimisms. Turpini lasīt »