Laikmeta zīmes

Nereti diskusijās, kas skar nacionālos jautājumus, no Latvijā dzīvojošo krievu un bieži vien arī latviešu mutes nākas dzirdēt šādu atziņu: “Labāk sadzīvot mierā ar vietējiem krievvalodīgajiem, nekā pieļaut nēģeru un citu krāsaino ienākšanu Latvijā!”

Es, protams, saprotu, ka daudziem maniem tautiešiem, gribam to atzīt vai nē, ir nopietnas problēmas ar rasu iecietību. Cilvēks ar tumšu ādas krāsu vienam otram šķiet briesmīgāks par visiem osipoviem, ždanokām un plineriem kopā ņemtiem. Nevar iebilst arī aicinājumam dzīvot mierā un saticībā ar saviem kaimiņiem un līdzpilsoņiem, jo, kā zināms, miers baro, nemiers posta. Tomēr padomāsim mazliet. Turpini lasīt »

Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pienāca brīdis, kad atjaunotās Latvijas varasvīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas dēļ, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam”, un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, mūsu ģimene bija spiesta pamest dzīvokli Centrā, kurā mitinājās kopš 20.gadsimta 30.gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.

Tomēr ne jau par to būs šis stāsts, bet par kādu satraucošu parādību, ko man gadījās novērot vēl dzīvojot Čaka ielā un tagad arī jaunajā dzīvesvietā Imantā. Proti, daļa mūsu valsts iedzīvotāju, starp kuriem ir ne mazums naturalizēto jaunpilsoņu, Jauno gadu sagaida nevis pēc Latvijas, bet… Maskavas laika! Turpini lasīt »