24
Latvijas okupācija (II): valsts iznīcināšana
Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 24-08-2009
1940. gada 14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa un jūras telpu. Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz pat Narvai PSRS jūras kara flotes kuģi izveidoja septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā kopumā piedalījās 19 karakuģu. Naktī no 14. uz 15. jūniju NKVD diversantu vienības uzbruka III Abrenes bataljona 2. sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Bija mēģinājums uzbrukt arī robežpostenim Mālainē, taču tas neizdevās. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, trīs robežsargi krita kaujā, tika nogalināta viena sieviete un divi civiliedzīvotāji ievainoti, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. 15. jūnijā PSRS karaspēks iebruka Lietuvā, pilnībā okupējot šo valsti.
16. jūnijā pulksten 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni PSRS F. Kociņu un nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, piebilstot, ja līdz pulksten 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija bez atļaujas ieies Latvijas teritorijā, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Turpini lasīt »
Latvijas vēstures dramatiskajos līkločos ir kāds notikums, kura novērtējums šķeļ mūsu sabiedrību jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas, un tas ir jautājums par Latvijas okupāciju. Ja vairākumam latviešu šajā ziņā šaubu nav, tad krievvalodīgo iedzīvotāju viedoklis ir krietni vien citādāks. Šādas attieksmes veidošanā liela nozīme bijusi Krievijas nostājai, kas joprojām turpina noliegt okupācijas faktu, jo tas šai valstij radītu jaunas problēmas - tiktu aktualizēts jautājums par dekolonizāciju un kompensācijām, turklāt ideoloģiskajā cīņā vairs nebūtu iespējams ekspluatēt tik ērto nepilsoņu jautājumu un apsūdzēt Latviju krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminēšanā.
Klāt atkal laiks, kad, tāpat kā katru gadu, populārais Latvijas kūrorts Jūrmala uz nedēļu pārtaps visīstākajā Krievijas guberņā. Latvietis, kas šajās dienās nejauši iemaldās valsts vispazīstamākajā atpūtas vietā pie jūras, vairs nesaprot, kur īsti nokļuvis - visapkārt skan tikai krievu mēle, bet ielas, veikali, kafejnīcas un pludmale pārpilni svešāda paskata svešādi runājošiem ļaudīm. Viss gluži kā vecajos labajos padomju laikos. Nu, protams, jūs uzminējāt - ir sācies muzikālais konkurss „Jaunais vilnis”!
Tikai dienu pēc pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanām Latvijas sabiedrība saņēma pliķi sejā no pašu valdības - paziņojumu, ka valsts budžets jāapcērp vēl par 500 miljoniem latu. Pirms tam gan tika teikts, ka valsts budžets un ministriju izdevumi jau tā apcirpti maksimāli un vairāk nav ko griezt. Pirms vēlēšanām valdība un visas partijas vienā mutē apgalvoja, ka sociālais budžets tiks taupīts, cik vien iespējams, un vismaz pensijas būs pasargātas no samazinājuma. Tomēr, kad vēlētāji savu bija izdarījuši, priekšvēlēšanu solījumi izrādījās vien tukša skaņa. 
2009. gada 5. aprīlī interneta portālā TVNET tika publicēts Aināra Komarovska raksts „Patiesības mirklis” - kārtējais krievu šovinistu melnās propagandas produkts, kas pilns akla naida pret Latvijas valsti un latviešiem. Krievija ir sākusi jaunu propagandas kampaņu pret Baltijas valstīm. Ja agrāk vairāk tika akcentētas bažas par fašisma atdzimšanu Baltijā, tad tagad parādījusies jauna nianse - tiek uzsvērts, ka tikai Krievijas sastāvā Baltijas tautas varējušas brīvi attīstīties, glorificēts padomju periods un stāstīts, cik neatkarīgajā Latvijā viss ir slikti un nepareizi. Priekšvēstnesis šai melu un demagoģijas straumei bija „dokumentālā” filma „Baltija. Kādas „okupācijas” vēsture”, ko latvju tautas sēru dienā 25. martā nekautrējās rādīt ar Maskavas mēru Lužkovu cieši saistītais televīzijas kanāls TVC. Komarovska raksts perfekti iekļaujas šajā pret Latviju vērstās informatīvās cīņas shēmā, tāpat kā citi raksti un materiāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās plašsaziņas līdzekļos gan Latvijā, gan Krievijā. 
2009. gada 13. janvāris ir tā robežšķirtne, kad, pēc dažu politiķu vērtējuma, tika šķērsota „sarkanā līnija”, proti, Latvija piedzīvoja savā jaunlaiku vēsturē vēl nepieredzētu notikumu - masveida grautiņus pašā Rīgas sirdī. Šobrīd, kad kopš liktenīgā vakara pagājis zināms laiks un emocijas pamazām norimst, atskatīsimies uz 13. janvāra notikumiem un mēģināsim saprast, kas, kā un kāpēc notika.
Sagaidot Latvijas 90.dzimšanas dienu mani uzrunāja divi notikumi, par kuriem jau daudz stāstīts plašsaziņas līdzekļos. Viens no tiem bija patīkams, otrs izraisīja nožēlu un negatīvas emocijas.
Savulaik, vēl padomijas gados, mans onkulis no Federvācijas stāstīja par kādu pētījumu, ko veikuši Rietumu zinātnieki. Pētījuma mērķis bijis noteikt, kuras tautas visvairāk pakļaujas asimilācijai. Eiropā pirmajā vietā izrādījās baltkrievi, bet otrajā… nu, protams - latvieši.
Vēsture, kā zināms, ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija cenšas to izmantot savās interesēs. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek sajaukti ar puspatiesību, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.
9.maijs. Daļa mūsu valsts iedzīvotāju šajā dienā svin uzvaru pār fašismu, kamēr lielai daļai tā ir atgādinājums par 50 smagiem okupācijas gadiem. Vēl kādi 9.maijā atzīmē Eiropas dienu. Demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka dažādas sabiedrības grupas var brīvi paust savus uzskatus, sanākt kopā un atzīmēt sev svarīgas dienas un notikumus. Tāpēc nav nekas briesmīgs, ja arī Sarkanās armijas veterāni pulcējas Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas vietās, atceras kara gaitas, tiekas ar vecajiem cīņu biedriem.
