Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Vēsture | Publicēts 19-07-2010
1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.
Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-07-2010
1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.
Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 05-07-2010
Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4.maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941.gada 1.jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet, sen neviens nevalstisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu ievērību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu izteikties par šo notikumu un nosodīt tā rīkotājus. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Jaunumi! | Publicēts 15-02-2010
Ir jautājums - vai nebūtu pareizāk vienu reizi gadā Latvijā notiekošo sirds atmaidzināšanu Ziemassvētkos aizstāt ar reālu nabadzības izskaušanu? Lai Latvijā tādu badā mirstošu ģimeņu nebūtu vispār!
Tas ir reāli iespējams. Citās Eiropas zemēs tas jau ir panākts. Nepieciešams tikai mazumiņš - lai Latvijā cilvēki, tostarp kristieši, sanāktu kopā un nevis katrs atsevišķi, savrupi no citiem, bet visi kopā pateiktu: mēs vēlamies Latvijā izskaust nabadzību!
Ir izveidota iniciatīvas grupa, kas vēlas iedibināt atbalsta kustību Eiropas Sociālās hartas ieviešanai Latvijā. Hartā ir pateikts viss, kas Latvijas valdībai un tautai jādara, lai Latvija būtu taisnīga valsts. Tomēr Saeima šo hartu nevēlas ratificēt pilnībā. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 11-01-2010
Manas darba gaitas sākās vēl tālajos astoņdesmitajos. Un, kaut arī tolaik nebija neatkarīgu arodbiedrību un darba vide bija pakļauta ideoloģiskām nostādnēm, darba attiecībās valdīja zināma sakārtotība, un priekšnieku patvaļa, kā jau totalitārā valstī, tika stingri ierobežota un kontrolēta. Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mans darbs bija saistīts ar valsts uzņēmumu, tāpēc ar lielām problēmām darba likumdošanas ievērošanā nesaskāros. Tikai pēc tam, kad štatu samazināšanas dēļ 1999.gadā zaudēju darbu, es tā pa īstam dabūju uz savas ādas izbaudīt mežonīgā kapitālisma nežēlīgo darba attiecību vidi.
Kopš tā laika tā arī neesmu beidzis cepties par netaisnīgajiem, bieži vien kliedzošajiem darba likumdošanas pārkāpumiem, ko nācies izbaudīt gan pašam, un par kuriem man stāstījuši radi, draugi un paziņas. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-11-2009
1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas un tai sekojošās aneksijas Baltijas valstis de facto zaudēja savu neatkarību, taču no tiesību viedokļa joprojām palika starptautisko tiesību subjekti. Daļa baltiešu diplomātu atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē un turpināja darbu akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo savas valsts valdību un tās ārlietu dienestu. Lai arī gandrīz visas demokrātiskās lielvalstis vārdos nosodīja PSRS agresīvo rīcību un neatzina Baltijas inkorporāciju tās sastāvā, tomēr ne Lielbritānija, ne ASV, ne citas valstis 2. Pasaules kara apstākļos nebija gatavas iesaistīties cīņā ar PSRS Baltijas dēļ. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-11-2009
Visus garos okupācijas gadus Baltijas tautas ar cerību raudzījās Rietumu demokrātisko valstu virzienā, cerot, ka ASV, Lielbritānija un citas valstis izdarīs diplomātisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu pret PSRS, kas galu galā piespiedīs tās totalitāro režīmu ievērot Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. Vēstis, kas līdz Baltijas iedzīvotājiem nonāca cauri „dzelzs priekškaram”, tāpat Rietumu radiostacijās dzirdētais, radīja pārliecību, ka tieši Rietumvalstis ir tās, kas viskonsekventāk iestājas par Baltijas tautu brīvību un neatkarību. Taču, vai tā patiešām bija? Vēstures fakti liecina ko citu. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 19-10-2009
Nesen savā e-pasta kastītē atradu kāda bijušā darba kolēģa laipni atsūtīto žurnālista un partijas „Visu Latvijai” līdzpriekšsēdētāja Raivja Dzintara vēstījumu, kas mūs brīdina no briesmām, kuru priekšvēstnešus redzīgas acis un domājoši prāti saskata jau labi sen, bet kas īpaši aktuālas var kļūt tuvāko gadu laikā, varbūt jau pēc Saeimas vēlēšanām nākamgad. Tāpēc nododu šo vēstījumu arī jūsu uzmanībai. Un tā - Raivja Dzintara rakstītais. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Atmodas vēsture | Publicēts 28-09-2009
70. gadu nogalē sākusies garīgā atmoda Olevistes baznīcā Tallinā ieguva neoficiālu nosaukumu „Tallinas vējš”. Šis „vējš” brāzās arī pār citām PSRS republikām, tostarp pār Latviju, kas tajos gados kļuva par otru svarīgāko atmodas centru Padomju Savienībā. Par Tallinas atmodas atskaņām mūsu zemē stāsta Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Jānis Ozolinkevičs.
****
- Par Tallinas atmodu mēs Latvijā uzzinājām no manas sievas draudzenes Birutas, kuras vīrs Enno Tūliks bija viens no atmodas darbiniekiem. Biruta bija atbraukusi uz Latviju ciemos pie mātes un stāstīja mums par notikumiem Olevistes baznīcā. Dzirdēdami par Dieva varenajiem darbiem, arī mēs sēdāmies autobusā un devāmies uz Tallinu. Tas bija 1978. gada pavasaris. Turpini lasīt »
Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Vēsture | Publicēts 31-08-2009
Ņemot vērā šā raksta pirmajā un otrajā daļā minētos notikumus, šķiet nesaprotami, kāpēc Krievija un tās ideoloģiskie līdzskrējēji Baltijas valstīs joprojām neatzīst okupācijas faktu, par ko nekādu šaubu nav lielākajai daļai pasaules sabiedrības. Tā vietā Krievija spītīgi turas pie formāliem juridiskiem formulējumiem un tam ir savs iemesls, kas ne tik daudz saistīts ar vēsturi, kā politisko izdevīgumu.
Okupācijas fakta noliedzēji apgalvo, ka PSRS karaspēka papildus kontingents Latvijā ienācis saskaņā ar 1939. gada līgumu par karaspēka bāzēm un tas noticis ar Latvijas valdības labprātīgu piekrišanu. Ja tas patiešām būtu tā, tad sarkanarmiešiem, saskaņā ar līgumu, vajadzēja klusi un mierīgi dislocēties savās bāzēs un nekādi neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri ieņēma pozīcijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos, sagrābta Spilves lidlauku, visas dzelzceļa stacijas, tiltus, pastu, telegrāfu, radiofonu un citus stratēģiskus objektus. Turpini lasīt »
