Laikmeta zīmes

Kad kārtējās 9.maija svinības un ap tām virmojošā emocionālā gaisotne nedaudz norimusi, varam parunāt arī par šo svētku centrālo objektu - tā saukto Uzvaras pieminekli. Tas atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Uzvaras parka dienvidu daļā. Parks gan šādi nosaukts, atzīmējot uzvaru pār bermontiešiem 1919.gadā, nevis PSRS uzvaru pār nacistiem, kā daudzi domā. Sabiedrībā par Uzvaras pieminekli valda radikāli pretēji viedokļi - krieviski runājošie to labprāt padarītu par tādu pašu svētvietu, kāds latviešiem ir Brīvības piemineklis, savukārt vairums latviešu vēlētos šo “monstru” no pilsētas ainavas aizvākt.

Šajā viedokļu pretstāvē bijušas arī radikālas epizodes. Tā 1997.gada 6.jūnijā organizācija “Pērkoņkrusts” veica pieminekļa spridzināšanu, kā dēļ bojā aizgāja viens no spridzinātājiem. Piemineklis ticis arī noķēpāts ar krāsu. Daudzi nacionāli noskaņoti pilsoņi uzskata, ka šim piemineklim nav vietas neatkarīgās Latvijas galvaspilsētā, jo padomju “atbrīvošana” neatnesa Latvijas valstij gaidīto brīvību, bet jaunu okupāciju. Tomēr, atšķirībā no daudziem citiem padomju laika pieminekļiem, šim monumentam ir ne vien vēsturiska, bet arī zināma mākslinieciska un estētiska vērtība, turklāt to radījuši mūsu pašu tēlnieki un arhitekti. Problēma nav piemineklī, bet politiskajā un ideoloģiskajā gaisotnē, kāda ap to izveidota. Vai šo problēmu iespējams pārvarēt? Turpini lasīt »

18. februāra tautas nobalsošanā mums izdevās nosargāt latviešu valodas tiesības būt vienīgajai oficiālajai zemē, ko sauc par Latviju. Tagad, kad no šī notikuma pagājis zināms laiks, varam apsēsties un mierīgi padomāt, ko mums atklāj un māca referenduma iznākums. Neapšaubāmi lielākais ieguvums ir tas, ka reizēm tik politiski kūtrie un vienaldzīgie latvieši šoreiz spēja apvienoties, lai aizstāvētu sev tik svētu un pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas tiesības brīvi attīstīties vienīgajā vietā uz pasaules, kur tas iespējams. Šis fakts pierāda, ka spējam aizmirst sarūgtinājumu, strīdus un nesaskaņas, kad jācīnās par patiesi fundamentālām un eksistenciālām vērtībām. Nepatīkamais pārsteigums ir Latgales balsojums un arī tas, ka par otru valsts valodu nobalsoja 25% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tas nav maz un liek domāt, ka krievvalodīgo integrācija 20 gadu laikā tā arī nav notikusi un lielākā daļa krievu joprojām dzīvo pašu izveidotā valodas rezervātā. Tie daži „labie krievi”, kurus tik bieži intervē latviešu plašsaziņas līdzekļi, ir patīkams, taču rets izņēmums.

Jau nākamajā dienā pēc referenduma daudzi politologi, sabiedrības pārstāvji un politiķi viens par otru skaļāk nāca klajā ar paziņojumiem, ka nevajag tautas nobalsošanas rezultātus uztvert kā latviešu uzvaru, bet nepieciešams dialogs ar krievu kopienu. Doma it kā pareiza, taču… katra kopiena ar dialogu saprot pavisam ko citu. Turpini lasīt »

Tie, kas piedzīvojuši Trešās atmodas laikus, atceras, kāda vienotība tolaik valdīja sabiedrībā. Un ne tika latviešu sabiedrībā - kopīgajā cīņā par brīvību un neatkarīgas valsts atjaunošanu plecu pie pleca ar mums uz barikādēm stāvēja arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Salīdzinot ar šo tautas vienotību impēriski domājošie šķita vien neliels mazākums. Taču, kad neatkarība bija izcīnīta, sākās šķelšanās un strīdi. Un ne tikai nacionāla vai etniska rakstura - cilvēki tika sadalīti gan pēc politiskās pārliecības, gan mantiskā un sabiedriskā stāvokļa, gan citām pazīmēm. Tā visa dēļ šodien dzīvojam galēji sašķeltā sabiedrībā.

Vairāk nekā 20 gadus pēc atmodas notikumiem, atkal esam spiesti doties uz barikādēm, šoreiz, lai aizstāvētu vienu no mūsu valsts un identitātes pamatvērtībām - latviešu valodu. Turpini lasīt »

Sagaidot Latvijas neatkarīgas gadadienu publicējam padomju laika disidenta un politieslodzītā, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Rožkalna pārdomas par mūsu valsti, tās nākotni un Baznīcas lomu Latvijas atdzimšanā. Runa teikta 2011. gada 11. aprīlī Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Rīgas mācītāju sanāksmē Lutera baznīcā.

****

Šodien mēs atkal piedzīvojam lielu juku laikus, kas traģiski skar visu latviešu tautu un valsti. Tauta strauji izmirst, tūkstošiem latviešu pamet savu valsti. Vairojas bezcerība. Un ir acīmredzami, ka visām likstām pamatā ir tieši garīgo vērtību krīze. Šogad aprit 20. gadskārta kristīgās demokrātijas kustībai Latvijā, tādēļ, atceroties pagātni, šis būtu piemērots brīdis parunāt par garīgajām vērtībām nacionālo interešu kontekstā.

Ja sakām, ka Baznīcai nav tieši jāiesaistās valsts pārvaldē, tad neaizmirsīsim, ka tikai no Baznīcas var nākt atjaunoti cilvēki, kas vienīgie spētu sakārtot savu valsti un likt tai uzziedēt. Un tā ir mūsu tautas bagātība, ka kristīgo draudžu locekļi Latvijā ir pāri par 1,2 miljoniem. Turpini lasīt »

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. 11.novembrī pieminam mūsu karavīrus un viņu varonīgo cīņu par Latvijas brīvību, 18.novembrī svinam valsts neatkarības gadadienu, bet mēneša beigās atceramies savus Mūžībā aizgājušos. Visi šie svētki un piemiņas dienas īsteni uzplauka tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kaut arī padomju gados daļa sabiedrības - cits atklātāk, cits klusāk - tos atzīmēja. Taču pēdējos gadu desmitos vērojama arī cita tendence, proti - daļa mūsu tautiešu daudz labprātāk svin svešus, no citām zemēm un tautām aizgūtus svētkus, nekā savējos. Un, ja, piemēram, ar Līgo svētkiem pagaidām vēl viss ir kārtībā, tad svinamās un atceres dienas ar vēsturisku vai valstisku nozīmi daudziem sirdi sasildīt nespēj. Tie bērni un jaunieši, kas piedzimuši un izauguši neatkarīgajā Latvijā, šos svētkus uztver kā pašus par sevi saprotamus, tomēr cilvēkiem, kas dzimuši un dzīvojuši padomju laikā, attieksme tik viennozīmīga nav. Ir pat gadījies dzirdēt, ka, piemēram, Latvijas neatkarības diena daudziem ir vien kārtējā brīvdiena. Turpini lasīt »

Aizlieguma gadi

Atmodai netrūka arī pretinieku. Daudziem vācu muižniekiem nebija pa prātam, ka zemnieki pulcējas kopā, tiem rodas savi vadoņi, ka sadarbojas dažādu novadu ļaudis. Brāļu draudzes darbību centās kavēt arī Vidzemes vācu evaņģēliski luteriskā baznīca. 1743. gada vasarā Vidzemes landtāga ierosināta luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju Brāļu draudžu lietā. Muižnieku un mācītāju sūdzību dēļ 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces. Laikmets no 1744. līdz 1770. gadam pazīstams kā brāļu draudžu „klusais gājiens”. Turpini lasīt »

18. gadsimta sākumā Vidzemē sākās atmodas kustība, kas deva spēcīgu impulsu latviešu un igauņu garīgajai un politiskajai attīstībai jeb pirmajai tautiskajai atmodai. Šī dažu vēsturnieku apcerējumos dažkārt par necilu uzskatītā kustība tomēr atstājusi dziļas un paliekošas pēdas Latvijas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda ievadīja būtisku pagriezienu un jauna laikmeta sākumu latviešu tautas garīgajā un nacionālajā dzīvē. Tas bija pārsteidzošs, liktenīgs notikums, kas galu galā noveda pie brīvas Latvijas valsts izveidošanas.

****

Hernhūtes brāļi

Brāļu draudzes jeb hernhūtieši (latīņu: Unitas Fratrum, vācu: Herrnhuter Brüdergemeine, angļu: Moravian Church) ir piētismā balstīts kristietības novirziens. Brāļu draudžu priekšgājēji bija husītu kustība Čehijā. Pēc Jana Husa sadedzināšanas uz sārta viņa sekotāji 1457. gadā Kunvaldē nodibināja neatkarīgu draudzi, ko nosauca par Bohēmijas brāļiem (čehu val. - Čeští bratři). Trīsdesmitgadu kara un kontrreformācijas dēļ pēc 1620. gada vairākums brāļu bīskapa Jana Amosa Komenska vadībā bija spiesti emigrēt uz citām Eiropas zemēm.

Brāļu draudžu atdzimšana sākās pēc Lielā Ziemeļu kara 1722. gadā, kad bēgļi no Morāvijas namdara Kristiāna Dāvida vadībā atrada patvērumu Saksijas austrumu daļā grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumos. Tika nodibināta Hernhūtes kolonija. Nosaukums Herrnhut cēlies no vārdu savienojuma Herrn Hut, kas nozīmē „Tā Kunga aizsardzība”. Pats grāfs ar ģimeni dzīvoja netālajā Bertelsdorfas pilī un aktīvi iesaistījās kopienas dzīvē. Pārvarot uzskatu pretišķības, Cincendorfam izdevās saliedēt bēgļus vienotā kopienā, kas balstījās idejā par draudzi kā vienotu ģimeni. Pēc diviem gadiem Hernhūtē jau dzīvoja ap 300 dažādu konfesiju cilvēki.

No Hernhūtes Brāļu draudzes locekļi devās misijas ceļojumos. Pirmais misijas ceļojums 1729. gadā bija uz Vidzemi. Turpini lasīt »

Latvijas politikās dzīves īpatnība ir tā, ka laiku pa laikam uz politiskās skatuves parādās pa kādam “nācijas glābējam”. Vienpadsmitās Saeimas vēlēšanās šo “mesijas” lomu uzņēmies Valdis Zatlers. Viņa diezgan savtīgais, tomēr tautā ārkārtīgi populārais lēmums par 10. Saeimas atlaišanu vēl pirms oficiālās dibināšanas uznesa Zatlera reformu partiju reitingu augšgalā, gandrīz apsteidzot pēdējo gadu nemainīgos popularitātes līderus Saskaņas centru.

Nav šaubu par Zatleru kā labu ārstu. Lielākas šaubas par Zatleru bija kā prezidentu, tomēr dažu gadu laikā viņš spēja kļūt ja ne par gluži teicamu, tad pietiekami normālu valsts galvu. Taču neviens kaut cik nopietns politologs vai politikas analītiķis nelolo lielas cerības par Zatleru kā izcilu politiķi, partijas vadītāju vai premjera amata kandidātu. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kādu komandu ap sevi pulcē bijušais valsts prezidents. Un te nu rodas pamatotas bažas gan par ideoloģiju, gan vērtībām, ko pārstāv Zatlera cilvēki, vismaz tie, kas atrodas partijas galvgalī.

Pārdomām piedāvāju divu sabiedrībā pazīstamu cilvēku domas par jauno “nācijas glābēju” un viņa “reformu” patieso būtību. Viens ir dziesminieks Kaspars Dimiters, otrs - padomju laika disidents un politieslodzītais, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns. Šis raksts domāts visiem, kam nepietiek ar ārēji redzamo, bet kas cenšas saprast lietu dziļāko būtību un jēgu. Turpini lasīt »

2009. gada vasarā „Laikmeta zīmēs” tika publicēta raksts ar nosaukumu „Jaunais vilnis” - krievu tusiņš Piebaltijā”. Tajā tika kritizēta šī Krievijas un NVS valstu iekšējam tirgum domātā pasākuma pārspīlētā rezonanse Latvijā, krievu šovbiznesa zvaigzņu milzīgās ambīcijas un centieni diktēt savus noteikumus Jūrmalai un jūrmalniekiem, kā arī mūsu pašu bāleliņu stingra mugurkaula un pašapziņas trūkums. Īpaši simptomātisks toreiz šķita kādas „Jaunā viļņa” darbinieces teiktais, ka „mūsu (krievu) zvaigznes savā teritorijā jūtas ļoti pārliecinoši”. Kopš šī notikuma pagājuši vairāki gadi un krievu ietekme Jūrmalā tikai augusi - pilsētas vadības pieglaimīgās politikas dēļ Krievijas šovbiznesa varenie Jūrmalu sāk uzskatīt ne vien par savu teritoriju, bet teju par savu īpašumu, kurā var rīkoties pēc sirds patikas. Turpini lasīt »

Noslēgusies parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā. Mēneša laikā Latvijā un ārzemēs kopā tika savākti 113 515 paraksti, kam jāpieskaita parakstu vākšanas pirmajā kārtā savāktie 10 140 paraksti. Taču, lai likumprojektu izskatītu Saeimā vai rīkotu tautas nobalsošanu, vajadzēja savākt 153 232 Latvijas pilsoņu parakstus. Tādejādi šobrīd šī kauja ir zaudēta. Taču cīņa turpinās.

Jāteic gan, ka personīgi man šī nacionālo spēku virzītā iniciatīva izraisīja pretrunīgas sajūtas. No vienas puses - vienmēr esmu aizstāvējis latviešu tautas un valodas intereses. Domāju, arī šis likumprojekts lielā mērā bija reakcija uz daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju spītīgo nevēlēšanos pieņemt latviešu valodu kā savstarpējās saziņas līdzekli Latvijā un centieniem nostiprināt šeit divkopienu sabiedrību. Taču no otras puses neredzu neko traģisku arī mazākumtautību skolu pastāvēšanā, ja vien tās ir lojālas Latvijas valstij, respektē latviešu valodu, vēsturi un kultūru. Turpini lasīt »