Laikmeta zīmes

Leitnera automobiļi - pirmie

Rīga vēsturē iegājusi ne vien kā velosipēdu (par to lasiet ŠEIT) un motociklu (lasiet ŠEIT), bet arī automobiļu ražošanas šūpulis cara Krievijā. 1899. gadā vienā no lielākajām Krievijas velosipēdu fabrikām „A. Leutner & Co” Aleksandra (tagad Brīvības) ielā sāka ražot nelielus automobiļus. 1901. gadā automobiļi „Leutner 3,5 HP” tika eksponēti Rīgas 700 gadu jubilejai veltītajā Rūpniecības - amatniecības izstādē, kur izpelnījās publikas ievērību un zelta medaļu. Turpini lasīt »

1899. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu fabrika „A.Leutner & Co” līdztekus divriteņiem sāka arī motoru ražošanu. Tieši Leitnera fabrikā Rīgā tika izgatavots pirmais motocikls Krievijas impērijā. Tajā pašā gadā izgatavoja arī pirmo motorizēto braucamrīku uz trim riteņiem - triciklu. Sērijveida motociklu ražošanu ar tirdzniecības marku „Rossija” Leitners sāka 1903. gadā. No šīs pirmās motociklu partijas līdz mūsu dienām saglabājies tikai viens eksemplārs, ko restaurējis Antīko automobiļu kluba biedrs Juris Ramba. Sākoties pasaules karam Leitnera rūpnīca tika evakuēta uz Harkovu un motociklu ražošana pārtraukta. Turpini lasīt »

Velosipēdu ražošanas vēsturē Latvija ierakstīta kā vieta, kur izgatavots pirmais velosipēds cara Krievijā. Tas notika tālajā 1886. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu darbnīcā. Leitners piedzima 1864. gadā Rīgā, vācbaltiešu ģimenē. Jau kopš bērnības viņš aizrāvās ar tehniku, vēlāk Jelgavā apguva inženierzinātni. Beidzis mācības, Leitners atgriezās Rīgā, bet 1883. gadā devās uz ārzemēm papildināt zināšanas un uzkrāt pieredzi. Ženēvā viņš strādāja precīzo instrumentu fabrikā, vēlāk pārcēlās uz Lionu Francijā, pēc tam uz britu vēsturisko autobūves centru Koventriju​. Iepazinis velosipēdu izgatavošanas tehnoloģiju, Leitners atgriezās Rīgā, lai sāktu savu biznesu.

1886. gadā nelielā koka namiņā Rīgā, Ģertrūdes ielā 27, Aleksandrs Leitners atvēra velosipēdu darbnīcu. Turpini lasīt »

Viens no svarīgākajiem faktoriem ikviena cilvēka dzīvē ir ģimene. Ģimenei ir milzīga nozīme cilvēka personības veidošanā, tāpēc nav mazsvarīgi, kādi ir katras konkrētās ģimenes tikumi un vērtības, kādas tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Pasaki man, kas ir tava ģimene, un es pateikšu, kas esi tu pats. Arī manai ģimenei bijusi liela loma manas personības attīstībā. Ar šo atmiņu stāstījumu vēlos pateikt paldies saviem senčiem par viņu ieguldījumu manā garīgajā un emocionālajā izaugsmē, kā arī pasaules uzskata veidošanā. Turpini lasīt »

1. jūnijā Latvijā notiek kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Taču, ja būtu īstenojies kāds sen lolots scenārijs, reizē ar pilsētu mēru, pagastveču un pašvaldību runasvīru un sievu ievēlēšanu mēs balsotu arī par kādu citu, Latvijas etniski neviendabīgajā sabiedrībā krietni sāpīgāku jautājumu. Jāteic, partijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” savulaik iniciētā un tagad Latvijas Nepilsoņu kongresa tālāk virzītā ideja par pilsonības automātisku piešķiršanu bez naturalizācijas procesa visiem, kas mūsu zemē dzīvoja 1991. gada 21. augustā, nav nekas jauns. Tas ir tas pats bēdīgi slavenais „nulles variants”, kas politisko diskusiju dienas kārtībā parādījās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika atsevišķi politiskie spēki šo jautājumu laiku pa laikam aktualizē, turpinot musināt un šķelt Latvijas sabiedrību.

Par laimi, referendums par šo jautājumu vismaz pagaidām nenotiks, jo Centrālā vēlēšanu komisija tai iesniegto Pilsonības likuma grozījumu projektu tā nepilnību dēļ nevirzīja tālākai rīcībai, norādot, ka tas neatbilst Satversmes 2.panta garam un 1990. gada 4. maija deklarācijai. Turklāt šādi grozījumi būtiski paplašinātu pilsoņu loku, kas zināmos apstākļos ļautu apšaubīt Latvijas Republikas konstitucionālo pēctecību. Tomēr lielākais vairākums Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju, ieskaitot tos, kas citādi ir lojāli mūsu valstij, uzskata, ka pilsonība nepilsoņiem tomēr būtu jāpiešķir. Tai pašā laikā vairākums latviešu atbalsta valsts īstenoto pilsonības politiku un šādai nostājai ir būtiski iemesli. Turpini lasīt »

Mana bērnība pagāja 20.gadsimta 60.gadu otrajā pusē - pašos “attīstītā sociālisma” ziedu laikos. Dzimis esmu 1964.gada 6.maijā Rīgā - laikā, kad beidzās Hruščova politiskais atkusnis un sākās Brežņeva stagnācijas ēra. Kā jau vairumam latviešu, arī manās dzīslās rit dažādu tautību asinis. Tēva māte bija poļu izcelsmes, tēvatēvs it kā bijis latvietis. Savukārt mammas tēvs nāca no vācbaltiešu dzimtas, bet māte bija tīrasiņu latviete. Pats vienmēr vairāk esmu juties kā latvietis, kaut gadiem ejot manī arvien vairāk parādās no mātes mantotā vāciskā mentalitāte.

Savu “padomju bērnību” atceros ar zināmu nostalģiju. Tā jau tas ir, ka bērnu dienas vēlāko gadu atmiņās šķiet pats jaukākais laiks dzīvē. Ko gan tāds bērns saprot no pieaugušo rūpēm un problēmām - vecāku mīlēts un aprūpēts viņš laimīgs izbauda bērnību. Jāteic, nekādi īpaši spilgti vai neparasti piedzīvojumi no bērnības atmiņā nav saglabājušies. Parasta vidusmēra latviešu ģimene parastā vidusmēra padomju dzīvoklī, kur kopā draudzīgi sadzīvoja mamma, papus, viņu mazais puika, omīte un Kārļonkulis (omītes vīrs). Turpini lasīt »

Viss sākās tā…

Par saldumu nozares pamatlicēju Latvijā uzskata vācu uzņēmēju Teodoru Rigertu (Theodor Riegert), kurš 1870.gadā Rīgā, Zaļajā ielā, atvēra paša vārdā nosaukto fabriku. Ar laiku Rigerta fabrika kļuva par vienu no lielākajām saldumu ražotājām ne vien Baltijā, bet visā plašajā Krievijas impērijā. Tā kā pieprasījums pēc saldumiem ar katru gadu pieauga, 1881.gadā Rīgā, Sporta ielā 2, tika izveidota Ludmilas Gēgingeres (L.W.Goegginger) fabrika, kuras produkcijas klāsts bija ļoti plašs - sākot ar konfektēm, šokolādi un biskvītiem, beidzot ar augļu, dārzeņu, zivju un gaļas konserviem. Turpini lasīt »

Sērfojot interneta plašumos, vēl pērnā gada nogalē manu uzmanību piesaistīja dažas publikācijas, kas kārtējo reizi lika pārdomāt zināmas mūsu līdzpilsoņu daļas attieksmi pret Latvijas valsti, tautu un vērtībām. Viena no šīm publikācijām bija krievu šovinistu mājas lapā „Rodina.lv” ievietotais dzejolis, ko sarakstījis kāds nezināms rīmjkalis ar segvārdu SARWEN. Krievu mēlē šis dzejojums skan tā: Turpini lasīt »

„Es saprotu, ka no manis gaida, lai par čekas pe­riodu pastāstītu kaut ko briesmīgu, bet es varu pa­teikt tikai to, ko zinu. Paldies Dievam, ka zinu tik vien…” - saka Juris Taškovs. „Ar šo interviju es gribu parādīt, ka Dievs cilvēku var iz­mainīt ļoti radikāli.” - Kā Saulu, kas kļuva par Pāvilu? - jautāju. „Jā, šodien es jūtos kā tāds maziņš Pāvils. Ne­zinu, vai esmu efektīvs kā Pāvils. Es nebiju pārāk efektīvs kā Sauls, lai gan sava laikmeta situācijā tas nebija mans nopelns, bet vienkārši apstākļu sagadīšanās, ka kāds netika sacirsts vai pakārts. Tagad da­ru to pašu, ko Pāvils pēc sastapšanās ar Dievu - uz­drošinos stāstīt tikai to, ko Jēzus ar mani ir izdarījis. Tas patiesībā ir pats galvenais.”

****

- Bērnībā man nebija racionālas laika izjūtas, likās, ka pēc 30 gadiem būšu gandrīz vai miris. Man diezgan agri tika uzlikti fiziski ierobežojumi. Pirmajā klasītē biju teicamnieks un man bija ļoti liela tendence uz lielīšanos, pašpārliecinātību un lepnību. Sliktākais, ka šī lepnība tika veicināta. Bērnībā dzirdēju tādus tekstus: tu redzēsi, ka pasaule ir pilna ar muļķiem, ļoti maz ir gudru cilvēku utt. Pavirši ņe­mot, tā ir taisnība, taču man netika paskaidrots - kādēļ. Mani vecāki bija kristīti un iesvētīti, bet bailes viņiem bija aizplīvurojušas acis. Es nepār­metu viņiem. Jo redziet - ja es mūžu būtu baudījis baltā kaklasaitē, man nebūtu tās pie­redzes, kas šodien. Man ir ļoti grūti sevi novērtēt no augšas - no Dieva skatupunkta, bet es domāju, ka ma­nai pieredzei ir ļoti liela nozīme. Turpini lasīt »

1917. gadā starp Februāra un Oktobra revolūciju latviešu strēlnieku pulkos aktīvi darbojās boļševiku aģitatori. Tomēr daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielinieku idejām. Dažos pulkos, piemēram, pulkveža Fridriha Brieža vadītajā 1. Daugavgrīvas pulkā tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kas nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības nereti saglabāja ievērojami augstākas kaujasspējas nekā sarkano aģitatoru un boļševiku pretkara propagandas demoralizētās daļas.

Pēc atkāpšanās no Latvijas 1918. gada februārī lielākais vairākums strēlnieku nostājās boļševiku pusē, tomēr daļa nolēma saglabāt neitralitāti un neiesaistīties Krievijas Pilsoņu karā. Daudziem ģimenes bija devušās bēgļu gaitās un atradās izkaisītas Ukrainā, Pievolgā, Urālos, Sibīrijā. No šiem strēlniekiem vēlāk tika izveidoti vairāki latviešu militārie formējumi, kuru mērķis bija Latvijas atbrīvošana no vāciešiem. Turpini lasīt »