Es mīlu šo zemi! Bet kā ar valsti?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 04-02-2013

Sērfojot interneta plašumos, vēl pērnā gada nogalē manu uzmanību piesaistīja dažas publikācijas, kas kārtējo reizi lika pārdomāt zināmas mūsu līdzpilsoņu daļas attieksmi pret Latvijas valsti, tautu un vērtībām. Viena no šīm publikācijām bija krievu šovinistu mājas lapā „Rodina.lv” ievietotais dzejolis, ko sarakstījis kāds nezināms rīmjkalis ar segvārdu SARWEN. Krievu mēlē šis dzejojums skan tā: Turpini lasīt »



Juris Taškovs: Biju ziņotājs

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 12-11-2012

„Es saprotu, ka no manis gaida, lai par čekas pe­riodu pastāstītu kaut ko briesmīgu, bet es varu pa­teikt tikai to, ko zinu. Paldies Dievam, ka zinu tik vien…” - saka Juris Taškovs. „Ar šo interviju es gribu parādīt, ka Dievs cilvēku var iz­mainīt ļoti radikāli.” - Kā Saulu, kas kļuva par Pāvilu? - jautāju. „Jā, šodien es jūtos kā tāds maziņš Pāvils. Ne­zinu, vai esmu efektīvs kā Pāvils. Es nebiju pārāk efektīvs kā Sauls, lai gan sava laikmeta situācijā tas nebija mans nopelns, bet vienkārši apstākļu sagadīšanās, ka kāds netika sacirsts vai pakārts. Tagad da­ru to pašu, ko Pāvils pēc sastapšanās ar Dievu - uz­drošinos stāstīt tikai to, ko Jēzus ar mani ir izdarījis. Tas patiesībā ir pats galvenais.”

****

- Bērnībā man nebija racionālas laika izjūtas, likās, ka pēc 30 gadiem būšu gandrīz vai miris. Man diezgan agri tika uzlikti fiziski ierobežojumi. Pirmajā klasītē biju teicamnieks un man bija ļoti liela tendence uz lielīšanos, pašpārliecinātību un lepnību. Sliktākais, ka šī lepnība tika veicināta. Bērnībā dzirdēju tādus tekstus: tu redzēsi, ka pasaule ir pilna ar muļķiem, ļoti maz ir gudru cilvēku utt. Pavirši ņe­mot, tā ir taisnība, taču man netika paskaidrots - kādēļ. Mani vecāki bija kristīti un iesvētīti, bet bailes viņiem bija aizplīvurojušas acis. Es nepār­metu viņiem. Jo redziet - ja es mūžu būtu baudījis baltā kaklasaitē, man nebūtu tās pie­redzes, kas šodien. Man ir ļoti grūti sevi novērtēt no augšas - no Dieva skatupunkta, bet es domāju, ka ma­nai pieredzei ir ļoti liela nozīme. Turpini lasīt »

Latviešu strēlnieki (III): Ar Latviju sirdī

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 06-08-2012

1917. gadā starp Februāra un Oktobra revolūciju latviešu strēlnieku pulkos aktīvi darbojās boļševiku aģitatori. Tomēr daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielinieku idejām. Dažos pulkos, piemēram, pulkveža Fridriha Brieža vadītajā 1. Daugavgrīvas pulkā tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kas nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības nereti saglabāja ievērojami augstākas kaujasspējas nekā sarkano aģitatoru un boļševiku pretkara propagandas demoralizētās daļas.

Pēc atkāpšanās no Latvijas 1918. gada februārī lielākais vairākums strēlnieku nostājās boļševiku pusē, tomēr daļa nolēma saglabāt neitralitāti un neiesaistīties Krievijas Pilsoņu karā. Daudziem ģimenes bija devušās bēgļu gaitās un atradās izkaisītas Ukrainā, Pievolgā, Urālos, Sibīrijā. No šiem strēlniekiem vēlāk tika izveidoti vairāki latviešu militārie formējumi, kuru mērķis bija Latvijas atbrīvošana no vāciešiem. Turpini lasīt »

Ko darīt ar Uzvaras pieminekli?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 28-05-2012

Kad kārtējās 9.maija svinības un ap tām virmojošā emocionālā gaisotne nedaudz norimusi, varam parunāt arī par šo svētku centrālo objektu - tā saukto Uzvaras pieminekli. Tas atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Uzvaras parka dienvidu daļā. Parks gan šādi nosaukts, atzīmējot uzvaru pār bermontiešiem 1919.gadā, nevis PSRS uzvaru pār nacistiem, kā daudzi domā. Sabiedrībā par Uzvaras pieminekli valda radikāli pretēji viedokļi - krieviski runājošie to labprāt padarītu par tādu pašu svētvietu, kāds latviešiem ir Brīvības piemineklis, savukārt vairums latviešu vēlētos šo “monstru” no pilsētas ainavas aizvākt.

Šajā viedokļu pretstāvē bijušas arī radikālas epizodes. Tā 1997.gada 6.jūnijā organizācija “Pērkoņkrusts” veica pieminekļa spridzināšanu, kā dēļ bojā aizgāja viens no spridzinātājiem. Piemineklis ticis arī noķēpāts ar krāsu. Daudzi nacionāli noskaņoti pilsoņi uzskata, ka šim piemineklim nav vietas neatkarīgās Latvijas galvaspilsētā, jo padomju “atbrīvošana” neatnesa Latvijas valstij gaidīto brīvību, bet jaunu okupāciju. Tomēr, atšķirībā no daudziem citiem padomju laika pieminekļiem, šim monumentam ir ne vien vēsturiska, bet arī zināma mākslinieciska un estētiska vērtība, turklāt to radījuši mūsu pašu tēlnieki un arhitekti. Problēma nav piemineklī, bet politiskajā un ideoloģiskajā gaisotnē, kāda ap to izveidota. Vai šo problēmu iespējams pārvarēt? Turpini lasīt »

Referenduma mācības

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 12-03-2012

18. februāra tautas nobalsošanā mums izdevās nosargāt latviešu valodas tiesības būt vienīgajai oficiālajai zemē, ko sauc par Latviju. Tagad, kad no šī notikuma pagājis zināms laiks, varam apsēsties un mierīgi padomāt, ko mums atklāj un māca referenduma iznākums. Neapšaubāmi lielākais ieguvums ir tas, ka reizēm tik politiski kūtrie un vienaldzīgie latvieši šoreiz spēja apvienoties, lai aizstāvētu sev tik svētu un pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas tiesības brīvi attīstīties vienīgajā vietā uz pasaules, kur tas iespējams. Šis fakts pierāda, ka spējam aizmirst sarūgtinājumu, strīdus un nesaskaņas, kad jācīnās par patiesi fundamentālām un eksistenciālām vērtībām. Nepatīkamais pārsteigums ir Latgales balsojums un arī tas, ka par otru valsts valodu nobalsoja 25% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tas nav maz un liek domāt, ka krievvalodīgo integrācija 20 gadu laikā tā arī nav notikusi un lielākā daļa krievu joprojām dzīvo pašu izveidotā valodas rezervātā. Tie daži „labie krievi”, kurus tik bieži intervē latviešu plašsaziņas līdzekļi, ir patīkams, taču rets izņēmums.

Jau nākamajā dienā pēc referenduma daudzi politologi, sabiedrības pārstāvji un politiķi viens par otru skaļāk nāca klajā ar paziņojumiem, ka nevajag tautas nobalsošanas rezultātus uztvert kā latviešu uzvaru, bet nepieciešams dialogs ar krievu kopienu. Doma it kā pareiza, taču… katra kopiena ar dialogu saprot pavisam ko citu. Turpini lasīt »

Latvieti, nepadodies!

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 13-02-2012

Tie, kas piedzīvojuši Trešās atmodas laikus, atceras, kāda vienotība tolaik valdīja sabiedrībā. Un ne tika latviešu sabiedrībā - kopīgajā cīņā par brīvību un neatkarīgas valsts atjaunošanu plecu pie pleca ar mums uz barikādēm stāvēja arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Salīdzinot ar šo tautas vienotību impēriski domājošie šķita vien neliels mazākums. Taču, kad neatkarība bija izcīnīta, sākās šķelšanās un strīdi. Un ne tikai nacionāla vai etniska rakstura - cilvēki tika sadalīti gan pēc politiskās pārliecības, gan mantiskā un sabiedriskā stāvokļa, gan citām pazīmēm. Tā visa dēļ šodien dzīvojam galēji sašķeltā sabiedrībā.

Vairāk nekā 20 gadus pēc atmodas notikumiem, atkal esam spiesti doties uz barikādēm, šoreiz, lai aizstāvētu vienu no mūsu valsts un identitātes pamatvērtībām - latviešu valodu. Turpini lasīt »

Kalpojot Dievam, kalpot savai tautai

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 14-11-2011

Sagaidot Latvijas neatkarīgas gadadienu publicējam padomju laika disidenta un politieslodzītā, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Rožkalna pārdomas par mūsu valsti, tās nākotni un Baznīcas lomu Latvijas atdzimšanā. Runa teikta 2011. gada 11. aprīlī Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Rīgas mācītāju sanāksmē Lutera baznīcā.

****

Šodien mēs atkal piedzīvojam lielu juku laikus, kas traģiski skar visu latviešu tautu un valsti. Tauta strauji izmirst, tūkstošiem latviešu pamet savu valsti. Vairojas bezcerība. Un ir acīmredzami, ka visām likstām pamatā ir tieši garīgo vērtību krīze. Šogad aprit 20. gadskārta kristīgās demokrātijas kustībai Latvijā, tādēļ, atceroties pagātni, šis būtu piemērots brīdis parunāt par garīgajām vērtībām nacionālo interešu kontekstā.

Ja sakām, ka Baznīcai nav tieši jāiesaistās valsts pārvaldē, tad neaizmirsīsim, ka tikai no Baznīcas var nākt atjaunoti cilvēki, kas vienīgie spētu sakārtot savu valsti un likt tai uzziedēt. Un tā ir mūsu tautas bagātība, ka kristīgo draudžu locekļi Latvijā ir pāri par 1,2 miljoniem. Turpini lasīt »

Svētki - sveši un savējie

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 07-11-2011

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. 11.novembrī pieminam mūsu karavīrus un viņu varonīgo cīņu par Latvijas brīvību, 18.novembrī svinam valsts neatkarības gadadienu, bet mēneša beigās atceramies savus Mūžībā aizgājušos. Visi šie svētki un piemiņas dienas īsteni uzplauka tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kaut arī padomju gados daļa sabiedrības - cits atklātāk, cits klusāk - tos atzīmēja. Taču pēdējos gadu desmitos vērojama arī cita tendence, proti - daļa mūsu tautiešu daudz labprātāk svin svešus, no citām zemēm un tautām aizgūtus svētkus, nekā savējos. Un, ja, piemēram, ar Līgo svētkiem pagaidām vēl viss ir kārtībā, tad svinamās un atceres dienas ar vēsturisku vai valstisku nozīmi daudziem sirdi sasildīt nespēj. Tie bērni un jaunieši, kas piedzimuši un izauguši neatkarīgajā Latvijā, šos svētkus uztver kā pašus par sevi saprotamus, tomēr cilvēkiem, kas dzimuši un dzīvojuši padomju laikā, attieksme tik viennozīmīga nav. Ir pat gadījies dzirdēt, ka, piemēram, Latvijas neatkarības diena daudziem ir vien kārtējā brīvdiena. Turpini lasīt »

Lielā atmoda Vidzemē - 2. daļa

Ievietoja | Sadaļa Atmodas vēsture | Publicēts 26-09-2011

Aizlieguma gadi

Atmodai netrūka arī pretinieku. Daudziem vācu muižniekiem nebija pa prātam, ka zemnieki pulcējas kopā, tiem rodas savi vadoņi, ka sadarbojas dažādu novadu ļaudis. Brāļu draudzes darbību centās kavēt arī Vidzemes vācu evaņģēliski luteriskā baznīca. 1743. gada vasarā Vidzemes landtāga ierosināta luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju Brāļu draudžu lietā. Muižnieku un mācītāju sūdzību dēļ 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces. Laikmets no 1744. līdz 1770. gadam pazīstams kā brāļu draudžu „klusais gājiens”. Turpini lasīt »

Lielā atmoda Vidzemē - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Atmodas vēsture | Publicēts 19-09-2011

18. gadsimta sākumā Vidzemē sākās atmodas kustība, kas deva spēcīgu impulsu latviešu un igauņu garīgajai un politiskajai attīstībai jeb pirmajai tautiskajai atmodai. Šī dažu vēsturnieku apcerējumos dažkārt par necilu uzskatītā kustība tomēr atstājusi dziļas un paliekošas pēdas Latvijas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda ievadīja būtisku pagriezienu un jauna laikmeta sākumu latviešu tautas garīgajā un nacionālajā dzīvē. Tas bija pārsteidzošs, liktenīgs notikums, kas galu galā noveda pie brīvas Latvijas valsts izveidošanas.

****

Hernhūtes brāļi

Brāļu draudzes jeb hernhūtieši (latīņu: Unitas Fratrum, vācu: Herrnhuter Brüdergemeine, angļu: Moravian Church) ir piētismā balstīts kristietības novirziens. Brāļu draudžu priekšgājēji bija husītu kustība Čehijā. Pēc Jana Husa sadedzināšanas uz sārta viņa sekotāji 1457. gadā Kunvaldē nodibināja neatkarīgu draudzi, ko nosauca par Bohēmijas brāļiem (čehu val. - Čeští bratři). Trīsdesmitgadu kara un kontrreformācijas dēļ pēc 1620. gada vairākums brāļu bīskapa Jana Amosa Komenska vadībā bija spiesti emigrēt uz citām Eiropas zemēm.

Brāļu draudžu atdzimšana sākās pēc Lielā Ziemeļu kara 1722. gadā, kad bēgļi no Morāvijas namdara Kristiāna Dāvida vadībā atrada patvērumu Saksijas austrumu daļā grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumos. Tika nodibināta Hernhūtes kolonija. Nosaukums Herrnhut cēlies no vārdu savienojuma Herrn Hut, kas nozīmē „Tā Kunga aizsardzība”. Pats grāfs ar ģimeni dzīvoja netālajā Bertelsdorfas pilī un aktīvi iesaistījās kopienas dzīvē. Pārvarot uzskatu pretišķības, Cincendorfam izdevās saliedēt bēgļus vienotā kopienā, kas balstījās idejā par draudzi kā vienotu ģimeni. Pēc diviem gadiem Hernhūtē jau dzīvoja ap 300 dažādu konfesiju cilvēki.

No Hernhūtes Brāļu draudzes locekļi devās misijas ceļojumos. Pirmais misijas ceļojums 1729. gadā bija uz Vidzemi. Turpini lasīt »