Laikmeta zīmes

Ar alkoholu esmu uz „jūs”. Tomēr, domājot par Latvijas zīmolu leģendām, nevar nepieminēt dažas, kas tā vai citādi saistītas ar šo jomu. Rīgas melnais balzams, Rīgas šampanietis, Allažu ķimelis - tie ir dzērieni, kas izpelnījušies atzinību visā pasaulē. Tāpēc, lai man piedod tie „Laikmeta zīmju” lasītāji, kuriem šķiet, ka jebkādā veidā cildināt alkoholiskus dzērienus ir nepieņemami. Jo šis nav raksts par alkoholu vai uzdzīvi. Šis ir raksts par dažiem zīmoliem, kuriem pateicoties Latvijas vārds izskanējis tālu aiz mūsu zemes robežām. Patiesībā jau šie produktu nav radīti, lai kāds tos lietojot piedzertos vai nonāktu atkarību jūgā. Daži no šeit minētajiem dzērieniem sākumā tika izmantoti kā zāles, citi - tikai pa spicglāzītei augstos svētkos. Mēs nereklamējam alkoholu, mēs stāstām par precēm un zīmoliem, ar ko Latvija var lepoties.

„Melnais samts” no Rīgas

Viduslaikos alķīmiķi, mēģinot no parasta metāla iegūt zeltu, atklāja „aqua vita” jeb „dzīvības ūdeni” - mūsdienās labāk pazīstamu kā spirtu. Tas radīja apvērsumu zinātnes un medicīnas pasaulē. Savukārt viņu 16. un 17.gadsimta kolēģi uz spirta un dažādu augu uzlējumu bāzes mēģināja radīt balzamu, kam piemistu spējas dziedināt un atdot jaunību. Taču, kas neizdevās alķīmiķiem, to 18.gadsimta vidū paveica Rīgas kalējmeistars un farmaceits amatieris Abrahams Kunce, izgatavodams un pārdodams dziedniecisku zāļu uzlējumu, ko uzskatīja par brīnumlīdzekli pret dažādām kaitēm. Turpini lasīt »

Ik gadu, tuvojoties kādiem no tautas svētkiem - Jāņiem vai reizi piecos gados arī Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem - kristīgajā sabiedrībā izraisās polemika, vai kristietim būtu vai nebūtu jāpiedalās tamlīdzīgos pasākumos. Diskusijas dažkārt izvēršas visai asas. Saduras divi teoloģiskie un pasaules uzskati - liberālais un konservatīvais, fundamentāli kristīgais un demokrātiski tolerantais. Šajā diskusijā aktīvi iesaistās arī cilvēki ar sekulāriem vai neopagāniskiem uzskatiem. Savulaik “Laikmeta zīmes” publicēja rakstu “Tradicionālais un kristīgais” (lasiet ŠEIT), kurā mēģināja izskaidrot, pret ko konkrēti iebilst kristieši, runājot par tautas svētku svinēšanas tradīcijām. Šogad atzīmējam 150 gadus, kopš Dikļos sākās latviešu kopā dziedāšanas tradīcija, tāpēc šķita īsti vietā tematu par tradicionālo un kristīgo turpināt. Turpini lasīt »

Pēc kara daudzi Valsts elektrotehniskās fabrikas VEF cehi bija izlaupīti un izpostīti, katlu māja un vairāki korpusi uzspridzināti. Tomēr darbs ātri tika atjaunots. Jau 1944.gada nogalē tika izlaista pirmā produkcija - kabatas lukturīšu un telefonu baterijas. 1945.gadā darbu atsāka fotopapīra ražošanas cehs. Tā paša gada nogalē tika izlaists pirmais pēckara radioaparāts „VEF Super M557″, kas VEF vārdu padarīja slavenu visā Padomju Savienībā. Drīz sekoja augstākās klases radiouztvērējs „VEF Super Lux”. Izgatavoja arī radiotranslācijas reproduktorus un galvas telefonus, atjaunojās telefona aparātu un centrāļu ražošana.

1949.-1950.gadā Padomju Savienībā sāka ieviest vienotu valsts standartu - GOST. Turpini lasīt »

Katrai valstij, katrai tautai ir sava vēsture un savi varoņi, ar ko tā lepojas. Mēs dažkārt mēdzam aizmirst, ka latvieši ir ne mazāk gudri, stipri un varoši, kā citām tautām piederīgie. Mēs aizmirstam, ka arī mūsu zemē tapuši izgudrojumi un produkti, kas Latvijas un Eiropas industriālā mantojuma vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Gadsimtu gaitā mums bijuši gan lieli, gan mazi uzņēmumi, slaveni un mazāk slaveni zīmoli. Taču ir arī tādi uzņēmumi, kas nav tikai vienkārši ražošanas objekti, bet nacionālas nozīmes lepnums. Tāda bija - nu jau diemžēl bija - Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, ko padomju varas gados mēdza dēvēt par Latvijas rūpniecības flagmani. Un patiesi - VEF un daudzi tās inženieru izgudrojumi un ražotie produkti ir sasniegumi, ar kuriem mēs varam lepoties pat pasaules mērogā. Turpini lasīt »

2014.gadā Latvija atzīmē 10 gadus kopš pievienošanās Eiropas Savienībai. Lai kāda būtu mūsu attieksme pret šo ģeopolitisko veidojumu un Latvijas līdzdalību tajā, ir svarīgi apzināties, ko šajos gados esam ieguvuši un zaudējuši, kādā situācijā atrodamies šobrīd, un, kas mūs sagaida nākotnē. Īpaši nozīmīgi tas ir gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šajā rakstā izmantotas tēzes no Romas katoļu baznīcas arhibīskapa - metropolīta Zbigņeva Stankeviča runas ekumēniskajā dievkalpojumā par godu Neatkarības deklarācijas gadadienai 4.maijā un katoļu bīskapu konferences atklātās vēstules Latvijas sabiedrībai „Par Latvijas nākotni domājot”.

****

2014.gada 1.maijā apritēja 10 gadi, kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai. 24.maijā mūs sagaida Eiroparlamenta vēlēšanas. Tāpēc šis ir piemērots brīdis, lai atskatītos uz noieto ceļu. Attieksmē pret ES Latvijas sabiedrībā vērojami krasi pretstati. Vieni šo savienību nekritiski idealizē, citi uzskata par izvirtības perēkli. Tomēr, ja atceramies, kāda bija ES dibinātāju patiesā iecere, tad redzam, ka ideja par vienotu Eiropu radusies dziļi ticīgu cilvēku prātos. Robērs Šūmans, Konrāds Adenauers un Alčide de Gasperi bija praktizējoši kristieši un ir pat izskanējusi doma par Šūmana iespējamo beatifikāciju un izsludināšanu par Romas katoļu baznīcas svētīgo. Par viņu mēdz teikt: svētais biznesa uzvalkā, kura dzīves jēga bija kalpot tautai.

Šie vienotās Eiropas iniciatori uzskatīja, ka tieši kristīgās vērtības ir tās, kas dod Eiropai viengabalainību un ir tās vienotības pamats. Bez tām Eiropa izšķīdīs. Ko nozīmē būt eiropietim? Eiropas kristīgās saknes ir nenoliedzamas, tomēr šodien ES ideja lielā mērā ir nolaupīta, sagrābta no pretēju uzskatu puses. Labi iecerētās struktūras vairākās jomās ir pārņemtas un piepildītas ar radikāli atšķirīgu saturu. Tāpēc kristieši un ne tikai viņi nereti uzskata ES par visu ļaunumu sakni. Tomēr ir svarīgi atrast līdzsvarotu un objektīvu skatījumu uz notiekošo Eiropas Savienībā. Turpini lasīt »

Ilgus gadus mūsu ģimenes viesistabā goda vietā atradās pēc Otrā Pasaules kara ražots radioaparāts “VEF Super”. Kaut kas bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan plašajā Padomjzemē nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju patiesi gandarīts, ka varēju to darīt tik izcilā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis - ražošanas apvienība “VEF”.

Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu proletārisko pašapziņu, kaut tādēļ nācās izbaudīt gan agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, gan to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas padomju plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanu mēneša beigās, kad bija jāizpilda valsts plāns. PLĀNS - tas bija padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt dubultu algu, piešķirt papildus brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādāk nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

Mūsu ģimene nekad nav bijusi īpaši reliģioza, lai gan Dievu nenoliedza. Mamma vienmēr teica: Dievu neviens nekad nav redzējis, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka Viņš ir, tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka Viņa nav. Katrā ziņā bērnībā par ticību Dievam netiku dzirdējis nevienu sliktu vārdu, gluži pretēji - omīte bieži atcerējās skolas gadus un ticības mācības stundas, arī mamma nereti pieminēja svētdienskolas nodarbībās gūtos iespaidus. Valdīja uzskats, ka ticība Dievam mudina cilvēku tikai uz labu un padara morāli tīrāku un tikumīgāku. Tomēr par Dievu un garīgiem jautājumiem ģimenē daudz runāts netika. Turpini lasīt »

Piena konfekte „Gotiņa”

Šodien ir grūti pateikt, kad un kur sākās leģendārās piena konfektes „Gotiņa” ceļš pie patērētāja. Jau laikos, kad veikalos konfektes vēl nebija tik plašā izvēlē un bija samērā dārgas vienkāršiem ļaudīm, latviešu namamātes savos virtuves grāpjos vārīja konfektes, vienā katlā sajaucot cukuru ar pienu, krējumu vai cukurbiešu sīrupu. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ne viena vien saimniece piena konfekšu vārīšanas prasmi apguva slavenajā Kaucmindes mājturības skolā. 20.gadsimta 30.gados „Gotiņām” līdzīgas konfektes ražoja A/S „Laima”, V.Ķuzes fabrika, Latvijas Piensaimnieku savienība un citi uzņēmumi. Nav gan īsti zināms, vai šo konfekšu recepte ir oriģināls latviešu produkts, jo līdzīgas konfektes sastopamas arī citās Eiropas zemēs, tomēr „Gotiņa” neapšaubāmi ir viens no Latvijas pazīstamākajiem zīmoliem. Turpini lasīt »

Raksta „Latvijas garša” 1. daļā sākām meklēt tradicionālo uz mūsu galda - pārtikas produktus, kas gadu gaitā kļuvuši tik iecienīti, ka tos droši var dēvēt par Latvijas zīmoliem gastronomijā. Šoreiz iepazīsimies ar vēl dažiem produktiem no latviešu virtuves tradicionālā klāsta, kā arī ar klasiskām vērtībām, kas uz mūsu galdiem nonākušas mazliet vēlāk - kopš 20. gadsimta.

****

Vēl nedaudz tradicionālā

Pelēkie zirņi. Jau pirms mūsu ēras zirņi līdztekus miežiem un pupām bija viens no galvenajiem cilvēka pārtikas produktiem, kas savu nozīmi saglabāja līdz pat kartupeļu ēras sākumam. Arī latvieši gadu simteņiem ēduši zirņus un tūristu ceļvežos pelēkie zirņi ar speķi joprojām tiek piedāvāti kā tradicionāls latviešu ēdiens. Turpini lasīt »

Sadaļā „Latvijas zīmolu leģendas” parasti publicējam rakstus, kas skar mūsu rūpniecības  pagātni un tagadni - ražošanu, produktus, zīmolus. Atkāpjoties no ierastā, šoreiz mūsu uzmanības centrā mazāk taustāma, vairāk baudāma lieta - Latvijas garša. Mēģināsim noskaidrot, kādi Latvijas produkti ir tradicionāli mūsu galdam un labi garšo ne vien latviešiem, bet arī citu tautu cilvēkiem, kļūstot par zīmolu, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Rakstu esam sadalījuši trīs daļās - „Tradicionālais”, „Tradicionālais (II) un Klasiskais” un „Labākais no piena”. Pirmajā daļā - par mūsu galdam tradicionālo.

****

Rupjmaize - Latvijas lepnums

Rupjmaize ir īpaša, tikai Latvijā nobaudāma maize. Senāk to cepa ikvienā latviešu sētā un arī mūsdienās īsta rupjmaize joprojām tiek cepta pēc sentēvu receptēm. Maize latviešu virtuvē maize vienmēr bijusi pamatēdiens. Latvietim maize ir arī kultūras vērtība - neviena cita ēdiena pagatavošana no mīklas iejaukšanas līdz pat kukuļa nonākšanai uz galda nav apvīta ar tik daudziem ticējumiem un rituāliem. Pirmatnēja pēc skata un garšas - rupjmaize ir latviešu tautas simbols. Turpini lasīt »