Laikmeta zīmes

Nesen interneta plašumos uzgāju mācītāja Mārča Jencīša rakstu par to, kā Putina režīms izmanto Pareizticīgo Baznīcu savu politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Raksts tapis jau pērn, taču tajā skartā tēma šodienas ģeopolitiskajā situācijā kļuvusi vēl nozīmīgāka. Krievijas Pareizticīgo baznīcas ciešā saikne ar valsts varu gan vēsturē, gan jaunākajos laikos nevienam nav noslēpums, taču, cik šāda atkarība ir bīstama un ietekmē Latvijas sabiedrību, ņemot vērā mūsu pareizticīgo pakļautību Maskavas patriarhātam? Par to šajā publikācijā. Turpini lasīt »

To latviešu izgudrotāju un dizaineru pulkā, kas ne vien radījuši pazīstamus un tautā iemīļotus zīmolus, bet paši ir zīmols, kas darījis Latvijas vārdu pazīstamu pasaulē, ir divi brāļi - Kārlis un Ādolfs Irbīši. Sporta, mācību un kara lidmašīnas, VEF logotips, daudzi no populārākajiem VEF un Rīgas radiorūpnīcā ražotajiem radioaparātiem - tāds ir viņu ieguldījums Latvijas aviobūves un radiodizaina jomā. Šoreiz Latvijas zīmolu leģendās - brāļi Irbīši. Turpini lasīt »

Jau labu laiku Eiropas valstu, tostarp Latvijas sabiedrībā tiek diskutēts jautājums par tā saukto juvenālo justīciju un ar to saistītajām problēmām. Lielu rezonansi radījis arī „Laikmeta zīmēs” publicētais materiāls par agrīnas seksuālās apmācības draudiem (lasiet ŠEIT), kurā nedaudz skarts arī juvenālās justīcijas jautājums. Mums pārmeta nepārbaudītu faktu publicēšanu un liekas panikas celšanu. Protams, laikā, kad notiek cīņa par tradicionālās ģimenes izdzīvošanu un mūsu bērnu nākotni, krāsas dažkārt var tikt nedaudz sabiezinātas, taču tautas paruna māca, ka nav dūmu bez uguns.

Latvijā par juvenālo justīciju runā galvenokārt kristiešu aprindās, jo patiesība par tās ieviešanas negludumiem no sabiedrības tiek rūpīgi slēpta. Iespējams tāpēc, ka daudzi šajā tiesību normu un valsts institūciju sistēmā saskata draudu veselīgas ģimenes un bērnu normālai izaugsmei, labklājībai un nākotnei. Un ne bez iemesla - to Eiropas valstu bēdīgā pieredze, kur šī sistēma jau ieviesta, liek nopietni bažīties par šādas likumdošanas iespējamām sekām Latvijā. Interneta vide ir pilna ar satriekto vecāku bēdu stāstiem par traģēdiju, kas piemeklējusi viņu ģimeni, un nu līdzīgi stāsti parādās arī mūsu zemē. Turpini lasīt »

Strādājot pie raksta “Varavīksne pār Latviju” (lasiet ŠEIT), interneta plašumos uzgāju kādu materiālu, kas savulaik publicēts “Ir.lv” blogu sadaļā. Raksta autors Nikomeds vēsta par eksperimentu bērnu agrīnas seksualizācijas jomā padomju Krievijā slavenā latviešu izcelsmes padomju polārpētnieka Oto Šmita dzīvesbiedres Veras Šmites vadībā. Godīgi sakot, par šādu vēstures faktu līdz šim neko nebiju dzirdējis. Taču boļševiku tā laika mēģinājums tik ļoti sasaucas ar Eiropas un visas Rietumu pasaules šodienas realitāti, ka piedāvāju šo rakstu arī jūsu uzmanībai.

****

1920.gadu sākumā boļševiki Maskavā iedibina laboratoriju - bērnunamu, kas sākotnēji paredzēts augsta ranga boļševiku bērniem (bērnunams “Starptautiskā solidaritāte” - Red.). Galvenā ideja šeit - audzināt “jaunus cilvēkus”. Īpaša nozīme te piešķirta tādai dzimumaudzināšanai, kas dod brīvu izpausmi visiem seksuāliem instinktiem. Pēc dažu gadu prakses šī inovācija tomēr tiek atzīta par neizdevušos. Taču tagad ko līdzīgu cenšas ieviest visā Eiropā. Turpini lasīt »

Bija Latvijai ārlietu ministrs. Teica, ka labs. Daži pat uzskatīja, ka labākais, kas pēc neatkarības atjaunošanas bijis. Taču kādā pelēkā novembra vakarā ministrs nāca klajā ar negaidītu paziņojumu - viņš esot gejs un lepns tāds būt. Kā jau varēja sagaidīt, tauta reaģēja dažādi. Daži ministru nosodīja par tradicionālo vērtību piesmiešanu, citi neslēpa prieku un darīja to tik emocionāli, ka neviļus radās aizdomas - varbūt arī viņiem laiks “iznākt no skapja”? Taču sabiedrības vairākums bija nesaprašanā, kam tāds paziņojums vajadzīgs un kāds ir tā patiesais mērķis.

Informēti cilvēki teic, ka zināmās aprindās ministra nosliece sen nav bijusi noslēpums. Bet kāpēc pārējā sabiedrība par to uzzināja tieši tagad? Nejaušība? Domāju, ka nē. Tradicionālā ģimene un cilvēces tikumiskās vērtības jau vairākus gadu desmitus piedzīvo masīvu uzbrukumu visā pasaulē. Mēģinājumi viendzimuma attiecības padarīt par normu un juridiski legalizēt ir tikai viens no šīs cīņas elementiem. Daudzās valstīs tas jau izdevies, citas vēl turpina pretoties sabiedrības morālai degradācijai. Tāpēc Edgara Rinkeviča paziņojums nebija nejaušs, bet rūpīgi pārdomāts solis. Turpini lasīt »

1918.gada 18.novembrī Rīgas pilsētas 2.teātrī (tagad Nacionālais teātris) latviešu sabiedrisko organizāciju izveidotā Tautas padome pasludināja Latvijas Republiku kā patstāvīgu, neatkarīgu, demokrātisku valsti. 1990.gada 4.maijā PSRS okupētās Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Divas reizes viena gadsimta laikā Dievs dāvāja latviešiem iespēju kļūt brīviem un neatkarīgiem, pašiem veidot savu valsti un lemt tās nākotni. Tā ir privilēģija, kāda nav daudzām par mums daudz lielākām tautām, kas gadu desmitiem un pat simtiem cīnās par savu brīvību, tomēr nav spējušas to sasniegt.

Valstiskie veidojumi pasaulē, īpaši Eiropā, gadsimtiem ilgi radušies nevis saskaņā ar tautu un tautību apdzīvoto zemju robežām, bet iekarošanas, apspiešanas un teritoriju pievienošanas rezultātā. Šī iemesla dēļ vairākām tautām, lai gan tās dzīvo pašu vēsturiskajā dzimtenē, nav savas valsts, un viņu dzimtā zeme iekļauta citas tautas pārvaldītā valstī. Turpini lasīt »

Lielākais kases gabals kino jomā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas neapšaubāmi ir spēlfilma “Rīgas sargi”. Tā stāsta par Latvijas vēsturē nozīmīgu notikumu - Brīvības cīņām. Tieši no filmas daudzi mūsdienu jaunieši pirmoreiz uzzināja, ka 11.novembris - Lāčplēša diena - ir nevis mītiskā latvju tautas varoņa dzimšanas diena, bet diena, kad atceramies Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. “Rīgas sargi” pārspēja visus līdzšinējos latviešu kinoindustrijas rekordus - ar kopējo budžetu vairāk nekā divi miljoni latu tā kļuva par visu laiku dārgāko latviešu kinolenti, speciāli filmas vajadzībām tika uzbūvēta kinopilsētiņa “Cinevilla”, jau piektajā izrādīšanas nedēļā tā kļuva par skatītāko latviešu filmu pēcpadomju periodā.

Kad parādījās pirmās ziņas par filmas uzņemšanu, nopriecājos - šī nu reiz solījās būt viena no retajām skatāmajām latviešu filmām mūsu kinematogrāfa jaunlaiku vēsturē. Kad filmu 2007.gada 11.novembrī sāka izrādīt kinoteātros, nesteidzos tūdaļ to noskatīties. Ažiotāža bija liela, biļetes izpirktas ilgi uz priekšu. Redzot cilvēku pūļus, kas šturmēja kinoteātrus, dzirdot sajūsmas pilnos komentārus pēc filmas noskatīšanās, sapratu, ka uzņemta patiesi patriotiska filma par Latvijas vēsturi. Kas tev deva! Noskatoties filmu biju satriekts. Patriotiska mākslas darba vietā skatītājiem tika piedāvāta pseidovēsturiska autorversija, kas vienu no varonīgākajām lappusēm Latvijas vēsturē pārvērš farsā. Turpini lasīt »

Latvijas Pirmās brīvvalsts laika leģendas - fotokameras „Minox” izgudrotājs Valters Caps (Walter Zapp) dzimis 1905.gada 4.septembrī Rīgā tirgotāja ģimenē. Viņa tēvs Kārlis bija Lielbritānijas pavalstnieks, māte Emīlija Antonija Ida Burhards - vācbaltiete. Pirmā Pasaules kara laikā Krievijas varas iestādes Capu ģimeni, tāpat kā daudzus vācu tautībai piederīgos, izsūtīja uz Iekškrieviju. Ģimene apmetās Ufā Urālos. Pēc kara, saskaņā ar līgumu starp jauno Latvijas valsti un Padomju Krieviju, Capi atgriezās dzimtenē. Šeit Valters iekārtojās darbā grāmatu spiestuvē kā litogrāfa māceklis. Taču jau 1921.gada nogalē ģimene pārcēlās uz Tallinu, no kurienes bija paredzējusi doties tālāk uz Rietumeiropu.

Bērnībā Valteram bija vāja veselība, tādēļ skolu viņš apmeklēja maz. Taču jau kopš agras jaunības viņu saistīja dažādi konstrukciju elementi un mehānismi. Caps bija autodidakts ar Dieva dotu izcilu konstruktora talantu. Igaunijā viņš vispirms apguva graviera amatu, bet 1922.gadā sāka strādāt Tallinas labākajā mākslas foto darbnīcā pie Valtera Lemberga. Tur Caps iepazinās ar fotografēšanas mākslu un fotoaparāta darbības principiem, strādāja ar attīstīšanas un palielināšanas aparatūru. Tieši šeit viņa prātā pirmoreiz piedzima doma par kompaktas fotokameras radīšanu, kaut tolaik daudzi to uzskatīja par nerealizējamu ideju. Turpini lasīt »

Ukrainā notiek karš. Līdztekus reālai karadarbībai, kurā tiek lietoti šaujamieroči, šajā karā izmanto arī citu cīņas formu - informatīvo karu. Maskava izvērsusi bezprecedenta propagandas uzbrukumu Ukrainai un ne tikai tai - Kremlis faktiski uzbrūk visai Rietumu civilizācijai. Šajā cīņā tiek izmantota prese, televīzija, interneta resursi. Atļauts ir viss - dezinformācija, vienu faktu noliegšana un citu pārspīlēšana, atklāti meli. Mērķis ir pēc iespējas vairāk nomelnot pretinieku, vienlaikus attaisnojot savu rīcību.

Arī Latvijas publiskajā telpā parādās viedokļi, kas vārds vārdā atkārto Krievijas propagandas tēzes un viedokļus. Turpini lasīt »

Dzirkstošais valdzinājums

Vēl viens Latvijā ražots dzērienu zīmols, kas pazīstams visā pasaulē, ir „Rīgas šampanietis”. Pareizāk sakot, pazīstams ir ne tik daudz pats produkts, kā tehnoloģija, pēc kuras tas izgatavots. Turklāt „Rīgas šampanietis” ir vienīgais dzirkstošais vīns ārpus Šampaņas provinces Francijā, kam dzēriena nosaukumā atļauts lietot vārdu „šampanietis”.  Tas tāpēc, ka tieši Rīgā tika izgudrota unikāla vīna raudzēšanas tehnoloģija, kas, nezaudējot kvalitāti, ļāva iegūt gala produktu daudz ātrāk un lielākos apjomos, nekā ar klasisko šampanieša pagatavošanas metodi. Turpini lasīt »