Laikmeta zīmes

Saistībā ar Ukrainā notiekošo militāro konfliktu Krievijas plašsaziņas līdzekļos un propagandas materiālos nereti parādās viedoklis par Ukrainu kā neizdevušos valsti, kas pēc vēsturiskās taisnības ir Krievijai piederoša teritorija. Savukārt ukraiņu tauta tiek attēlota kā Krievijas ienaidnieku mākslīgi radīts etnoss, kura mērķis ir sašķelt Krievijas vienotību. Krievu nacionālisti, tāpat kā daudzi Krievijas pašreizējās varas pārstāvji, krievus, baltkrievus un ukraiņus uzskata par vienu tautu ar kopīgu vēsturi, kultūru un tradīcijām. Bet kā ir patiesībā? Vai Krievijas impērija ir tas pats kas Senā Krievzeme? Un, kam būtu lielāks pamats tikt sauktai par Senās Krievzemes mantinieci - mūsdienu Krievijai jeb tomēr Ukrainai? Turpini lasīt »

Turpinām publicēt fragmentus no mācītāja Mārča Jencīša svētrunas par mūsdienu pasaules globālo ģeopolitisko procesu garīgajām saknēm un mūsu vietu tajos. Raksta 2.daļā - par protestantu un tai sekojošās evaņģēliskās atmodas pozitīvo devumu cilvēces garīgās un materiāli tehniskās domas attīstībā un līdz ar to arī labklājības veicināšanā, par Latvijas lomu un iespējamiem nākotnes scenārijiem pasaules globālajā ideoloģiju cīņā.

****

Viduslaikos katoļu baznīcas virskundzība bija pār visu pasauli. Tad atnāk vīrs, kurš arī ir katolis - Mārtiņš Luters - un viņam ir mācība, ka mūs glābj nevis labi darbi, bet Dievs ar Sava Dēla Jēzus Kristus asinīm, un nosauc to par protestantismu. Kristietībā ir protestantisms, katolicisms un pareizticība. Visiem ir Bībele un visi šie novirzieni balstīti Bībelē, taču pasaules vēsture rāda, ka valstīs, kur tradicionāli valda katolicisms vai pareizticība, ir arī vairāk diktatūras, vairāk nabadzības. Visur, kur valda protestantisms, kaut arī šobrīd cilvēki varbūt ir garīgi atdzisuši un atsakās no Dieva, tik un tā šīs valstis ir plaukstošākas, cilvēkiem ir vairāk brīvības, valstis ir bagātākas. Turpini lasīt »

Nesen interneta plašumos uzgāju mācītāja Mārča Jencīša rakstu par to, kā Putina režīms izmanto Pareizticīgo Baznīcu savu politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Raksts tapis jau pērn, taču tajā skartā tēma šodienas ģeopolitiskajā situācijā kļuvusi vēl nozīmīgāka. Krievijas Pareizticīgo baznīcas ciešā saikne ar valsts varu gan vēsturē, gan jaunākajos laikos nevienam nav noslēpums, taču, cik šāda atkarība ir bīstama un ietekmē Latvijas sabiedrību, ņemot vērā mūsu pareizticīgo pakļautību Maskavas patriarhātam? Par to šajā publikācijā. Turpini lasīt »

Pieņemts uzskatīt, ka tā sauktā seksuālā revolūcija iesākās 20.gadsimta 60.gados hipiju kustības un “brīvās mīlas” ideoloģijas ietekmē. Taču tā nav. Ko Rietumu pasaule piedzīvoja gadsimta vidū, padomju Krievija pamēģināja jau gadsimta sākumā. 1917.gada 19.decembrī, tūlīt pēc pazīstamajiem dekrētiem “Par mieru” un “Par zemi”, parādījās arī dekrēts “Par laulības atcelšanu” un dekrēts “Par civillaulību, par bērniem un par ierakstīšanu civilstāvokļa aktu grāmatā”. Vienlaikus tika pieņemts dekrēts “Par soda atcelšanu homoseksuālistiem”. Kādu brīdi “jutekliskuma dumpis”, kā to nodēvēja Ļeņins, bija viens no Padomju Krievijas un pēc tam arī Padomju Savienības valstiskuma pamatiem. Tas bija mērķis, uz ko jātiecas visiem “uzvarējušā proletariāta” valsts iedzīvotājiem. Turpini lasīt »

Strādājot pie raksta “Varavīksne pār Latviju” (lasiet ŠEIT), interneta plašumos uzgāju kādu materiālu, kas savulaik publicēts “Ir.lv” blogu sadaļā. Raksta autors Nikomeds vēsta par eksperimentu bērnu agrīnas seksualizācijas jomā padomju Krievijā slavenā latviešu izcelsmes padomju polārpētnieka Oto Šmita dzīvesbiedres Veras Šmites vadībā. Godīgi sakot, par šādu vēstures faktu līdz šim neko nebiju dzirdējis. Taču boļševiku tā laika mēģinājums tik ļoti sasaucas ar Eiropas un visas Rietumu pasaules šodienas realitāti, ka piedāvāju šo rakstu arī jūsu uzmanībai.

****

1920.gadu sākumā boļševiki Maskavā iedibina laboratoriju - bērnunamu, kas sākotnēji paredzēts augsta ranga boļševiku bērniem (bērnunams “Starptautiskā solidaritāte” - Red.). Galvenā ideja šeit - audzināt “jaunus cilvēkus”. Īpaša nozīme te piešķirta tādai dzimumaudzināšanai, kas dod brīvu izpausmi visiem seksuāliem instinktiem. Pēc dažu gadu prakses šī inovācija tomēr tiek atzīta par neizdevušos. Taču tagad ko līdzīgu cenšas ieviest visā Eiropā. Turpini lasīt »

Ukrainā notiek karš. Līdztekus reālai karadarbībai, kurā tiek lietoti šaujamieroči, šajā karā izmanto arī citu cīņas formu - informatīvo karu. Maskava izvērsusi bezprecedenta propagandas uzbrukumu Ukrainai un ne tikai tai - Kremlis faktiski uzbrūk visai Rietumu civilizācijai. Šajā cīņā tiek izmantota prese, televīzija, interneta resursi. Atļauts ir viss - dezinformācija, vienu faktu noliegšana un citu pārspīlēšana, atklāti meli. Mērķis ir pēc iespējas vairāk nomelnot pretinieku, vienlaikus attaisnojot savu rīcību.

Arī Latvijas publiskajā telpā parādās viedokļi, kas vārds vārdā atkārto Krievijas propagandas tēzes un viedokļus. Turpini lasīt »

1938.gada 12.martā Vācijas karaspēks iesoļoja Austrijā. 10.aprīlī sveša karaspēka klātbūtnē tika sarīkota nelikumīga tautas nobalsošana par Austrijas pievienošanos Vācijai. Pēc Vācijas teiktā, balsošanā piedalījās 99,71% balsstiesīgo, no tiem par pievienošanos Reiham nobalsoja 99,73%. Gluži neticams skaitlis, ja ņem vērā austriešu nacionālo pašlepnumu un patriotisma jūtas. Vēlāk starptautiskā sabiedrība Austrijas anšlusu kvalificēja kā aneksiju un referenduma rezultātus anulēja.

2014.gada 16.martā Krievijas kontrolētie separātisti sarīkoja referendumu Ukrainai piederošajā Krimas pussalā, kur pirms tam slepus tika ievestas Krievijas karaspēka papildus vienības, kas referenduma brīdī faktiski kontrolēja Krimas teritoriju. Pēc Krievijas ziņām, referendumā piedalījās 83,1% balsstiesīgo iedzīvotāju, par Krimas pievienošanu Krievijai balsoja 96,77%. Arī neticami, jo Krimas tatāri un šeit dzīvojošie ukraiņi bija par autonomijas palikšanu Ukrainas sastāvā un balsošanā nepiedalījās. Lieki teikt, ka arī šī referenduma rezultātus un Ukrainas zemes aneksiju pasaules sabiedrība nav atzinusi. Turpini lasīt »

Krievijas nepieteiktais karš Ukrainā, Krimas aneksija un Rietumu reakcija uz šiem notikumiem likušas daudziem politikas vērotājiem secināt, ka pasaule atgriežas 60. - 70.gados, ar to domājot Aukstā kara periodu. Notikumu gaita gan liek bažīties, ka esam atkāpušies vēl tālāk - pagājušā gadsimta 30.gados, kad Eiropā risinājās gluži līdzīgi notikumi. 2008.gadā „Laikmeta zīmes” jau rakstīja (lasiet ŠEIT) par Hitlera un Putina īstenotās politikas pārsteidzošo līdzību. Tolaik centāmies izteikties politkorekti un paudām, ka, lai arī līdzība saskatāma, tomēr tiešas paralēles starp nacistu Vāciju un mūsdienu Krieviju vilkt nevar. Mēs kļūdījāmies - šīs paralēles kļūst arvien redzamākas un tas pasaulei draud ne vairs ar „auksto”, bet gluži karstu karu. Turpini lasīt »

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas aktivizējās dažādu Krievijas impērijā dzīvojošo tautu nacionālās kustības. Šāda kustība radās arī Baltkrievijā. Jūlijā sasauktajā 2.Baltkrievu nacionālo organizāciju kongresā tika pieņemts lēmums par Baltkrievijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Tolaik neviens vēl nedomāja par neatkarīgu baltkrievu valsti. Kongresā tika izveidota Centrālā Rada, kas pēc boļševiku apvērsuma 1917.gada oktobrī tika pārdēvēta par Lielo Baltkrievijas Radu (LBR). LBR atteicās atzīt padomju varu un tās ieceltās Rietumu apgabalu un frontes izpildu komitejas (Oblizkomzapa) pilnvaras Baltkrievijas teritorijā.

Lai apspriestu Baltkrievijas suverenitātes jautājumu, 1917.gada 5.decembrī sanāca 1.Visbaltkrievijas kongress. Turpini lasīt »

Sadaļā „Vēsture” jau esam publicējuši rakstu sēriju par PSRS agresīvo ārpolitiku pēc 2.Pasaules kara kaimiņvalstīs Vācijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā. Jaunā rakstu sērija stāstīs par krievu padomju boļševisma agresīvo politiku pret tautām, kuras vēsturiski bijušas iekļautas cara impērijas vai Padomju Savienības sastāvā. Pašreizējo notikumu kontekstā, kad PSRS tikumu mantiniece Krievija atkal uzbrūk saviem kaimiņiem, šo rakstu sēriju sākam ar stāstu par Ukrainu.

****

1917.gada 4.martā pēc Ukraiņu progresistu biedrības (vēlāk Ukrainas sociālistu - federālistu partija) iniciatīvas, piedaloties ukraiņu politiskajām partijām, kooperatīviem, sabiedriskajām un kultūras organizācijām, tika izveidota Centrālā Rada - pirmā ukraiņu nacionālā pārstāvniecība Krievijā. Turpini lasīt »