25
Miera uzturētājs vai agresors?
Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 25-08-2008
Krievijas - Gruzijas konflikts Dienvidosetijā radījis daudz jautājumu un minējumu. Krievija savu agresīvo rīcību attaisno ar tās pilsoņu aizsardzību un Gruzijas spēku uzbrukumu Krievijas miera uzturētājiem. Tomēr pamatots ir arī jautājums - vai Krievijas militārais kontingents Dienvidosetijā un Abhāzijā vispār atbilst miera uzturētāju statusam? Lai atbildētu uz šo sarežģīto jautājumu, aplūkosim mums zināmos faktus.
Krievijas miera spēki abās seperātiskajās republikās tika izvietoti pēc pilsoņu kara 1992. - 1993.gadā. Tolaik Gruzija piekrita šādam risinājumam. Tas gan lielā mērā notika Krievijas politiskā spiediena dēļ, jo tās vēlme bija panākt starptautiskās sabiedrības atļauju risināt jebkuru konfliktu bijušajā Padomju Savienības teritorijā pēc sava prāta. Turpini lasīt »
Šis raksts tapa jau 2008. gada maijā, taču tehnisku iemeslu dēļ vairākus mēnešus netika publicēts. Kas gan varēja iedomāties, ka rakstā minētās problēmas kļūs aktuālas tik drīz un izteiktās prognozes piepildīsies jau šovasar. Vienā jautājumā gan kļūdījāmies - Krievija militāru spēku pret savu kaimiņvalsti nekautrējās lietot jau tagad, nevis tālākā nākotnē. Toties pilnā mērā apstiprinājušās bažas par Rietumu politisku un militāru „impotenci”, reaģējot uz Krievijas agresiju. Ja Rietumu demokrātiskās valstis turpinās savu „Krievijas nomierināšanas” taktiku, šīs valsts impēriskās ideoloģijas pārņemtie vadoņi uzskatīs to par zīmi, ka agresija pret kaimiņvalstīm var palikt nesodīta, un tad nav tālu līdz vissliktākajam scenārijam, proti, agri vai vēlu tas novedīs pie plaša militāra konflikta Eiropā.
9.maijs. Daļa mūsu valsts iedzīvotāju šajā dienā svin uzvaru pār fašismu, kamēr lielai daļai tā ir atgādinājums par 50 smagiem okupācijas gadiem. Vēl kādi 9.maijā atzīmē Eiropas dienu. Demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka dažādas sabiedrības grupas var brīvi paust savus uzskatus, sanākt kopā un atzīmēt sev svarīgas dienas un notikumus. Tāpēc nav nekas briesmīgs, ja arī Sarkanās armijas veterāni pulcējas Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas vietās, atceras kara gaitas, tiekas ar vecajiem cīņu biedriem.
Nereti diskusijās, kas skar nacionālos jautājumus, no Latvijā dzīvojošo krievu un bieži vien arī latviešu mutes nākas dzirdēt šādu atziņu: “Labāk sadzīvot mierā ar vietējiem krievvalodīgajiem, nekā pieļaut nēģeru un citu krāsaino ienākšanu Latvijā!”
Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pienāca brīdis, kad atjaunotās Latvijas varasvīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas dēļ, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam”, un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, mūsu ģimene bija spiesta pamest dzīvokli Centrā, kurā mitinājās kopš 20.gadsimta 30.gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.
