Laikmeta zīmes

2009. gada vasarā „Laikmeta zīmēs” tika publicēta raksts ar nosaukumu „Jaunais vilnis” - krievu tusiņš Piebaltijā”. Tajā tika kritizēta šī Krievijas un NVS valstu iekšējam tirgum domātā pasākuma pārspīlētā rezonanse Latvijā, krievu šovbiznesa zvaigzņu milzīgās ambīcijas un centieni diktēt savus noteikumus Jūrmalai un jūrmalniekiem, kā arī mūsu pašu bāleliņu stingra mugurkaula un pašapziņas trūkums. Īpaši simptomātisks toreiz šķita kādas „Jaunā viļņa” darbinieces teiktais, ka „mūsu (krievu) zvaigznes savā teritorijā jūtas ļoti pārliecinoši”. Kopš šī notikuma pagājuši vairāki gadi un krievu ietekme Jūrmalā tikai augusi - pilsētas vadības pieglaimīgās politikas dēļ Krievijas šovbiznesa varenie Jūrmalu sāk uzskatīt ne vien par savu teritoriju, bet teju par savu īpašumu, kurā var rīkoties pēc sirds patikas. Turpini lasīt »

Noslēgusies parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā. Mēneša laikā Latvijā un ārzemēs kopā tika savākti 113 515 paraksti, kam jāpieskaita parakstu vākšanas pirmajā kārtā savāktie 10 140 paraksti. Taču, lai likumprojektu izskatītu Saeimā vai rīkotu tautas nobalsošanu, vajadzēja savākt 153 232 Latvijas pilsoņu parakstus. Tādejādi šobrīd šī kauja ir zaudēta. Taču cīņa turpinās.

Jāteic gan, ka personīgi man šī nacionālo spēku virzītā iniciatīva izraisīja pretrunīgas sajūtas. No vienas puses - vienmēr esmu aizstāvējis latviešu tautas un valodas intereses. Domāju, arī šis likumprojekts lielā mērā bija reakcija uz daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju spītīgo nevēlēšanos pieņemt latviešu valodu kā savstarpējās saziņas līdzekli Latvijā un centieniem nostiprināt šeit divkopienu sabiedrību. Taču no otras puses neredzu neko traģisku arī mazākumtautību skolu pastāvēšanā, ja vien tās ir lojālas Latvijas valstij, respektē latviešu valodu, vēsturi un kultūru. Turpini lasīt »

Neskatoties uz nacionālo spēku brīdinājumiem, bija latvieši, kas pēdējās vēlēšanās balsoja par partiju apvienību „Saskaņas centrs”. Citiem tas bija protesta balsojums, citiem - patiesa cerība, ka varbūt šis pie varas vēl nebijušais politiskais grupējums spēs izvest valsti no krīzes. Savu lomu nospēlēja arī „Saskaņas centra” līderu koķetērija ar latviešu vēlētājiem, pieklusinot savu citkārt prokrievisko retoriku. Kad gaidītā triumfa vietā saskaņieši vēlēšanās ieguva vien otro vietu un netika uzaicināti darbam valdībā, apvienība it kā pieklusa, taču skaidrs, ka krievu lācis nebūt nav devies ziemas guļā, bet noslēpies un gaida savu stundu. To, kas tas patiešām ir tā, apliecina SC priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča intervija žurnālistam Andrejam Mamikinam 8. februāra TV5 raidījumā „Bez cenzūras”. Turpini lasīt »

Anekdote. Kādā Rietumeiropas ciematā notiek svētki. Vietējie līksmo, dejo, šauj raķetes. Kāds tūrists teic viesnīcas īpašniekam: “Eh, žēl - visi tā priecājas, bet man jābrauc prom! Varbūt palikt vēl kādu dieniņu?” Viesnīcas īpašnieks atbild: “Nedariet gan tā, neizjauciet viņiem svētkus! Jūs taču esat pēdējais krievu tūrists, kas no šejienes aizbrauc…”

Mēdz teikt, ka katrā jokā ir daļa patiesības. Tie, kas dzīvojuši padomju laikā un kam tolaik palaimējās tikt ārpus “dzelzs priekškara”, atcerēsies, cik negatīva, reizēm pat nievājoša ārzemēs bija attieksme pret padomju tūristiem. Bija vienalga, vai tu esi krievs, latvietis vai gruzīns - tu tik un tā biji sovjets. Šādu attieksmi varēja novērot gan Rietumos, gan tā dēvētajās sociālistiskās sadraudzības valstīs. Un ne tikai tāpēc, ka padomju tūristu uzvedība nereti neatbilda eiropiešu priekšstatiem par pieklājības normām, bet arī tādēļ, ka krievu mentalitātei raksturīga savas lietu izpratnes un tikumu uztiepšana citiem, lai arī cik nepieņemami tas šķistu vietējiem iedzīvotājiem.

Šodien Rietumu sabiedrībai šādas problēmas iet secen, jo vairākums vienkāršo krievu naudas trūkuma dēļ par ceļošanu pat nesapņo, savukārt tie, kas to var atļauties, ir pietiekami bagāti, lai viņu untumus un kaprīzes pieciestu. Šodien Rietumi ir saskārušies ar pavisam citu izaicinājumu, kas ir daudz nepatīkamāks par krievu tūristu izdarībām, proti, musulmaņu fundamentālistu invāziju. Turpini lasīt »

Kārtējie „kalendāra nemieri” 16. martā nu ir aizvadīti. Un, kaut arī provokatoru rīkotās protesta akcijas šogad bija krietni klusākas nekā citus gadus, tomēr pie Brīvības pieminekļa atkal skanēja latviešu karavīrus aizskarošas nievas, apvainojumi un naids. Vai cīnoties kauju laukos un izciešot padomju nometņu šausmas šie sirmie vīri varēja iedomāties, ka kādreiz neatkarīgajā Latvijā iespēju nolikt ziedus kritušo biedru piemiņai tiem vajadzēs izcīnīt teju ar asinīm, gluži kā frontē? Un, vai mēs paši varējām iedomāties, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mums savā tēvzemē būs jācīnās par tiesībām atcerēties vēstures notikumus, kādus vēlamies, un pieminēt varoņus, kurus vēlamies?

Tomēr citādāku rezultātu nemaz nebija iemesla gaidīt. Būtu bijis naivi cerēt, ka ar lielas latviešu vēlētāju daļas balsīm ievēlētais „Saskaņas centra” pārstāvis Nils Ušakovs akceptēs leģionāru gājienu, jo viņa krievu vēlētāji, kurus viņš patiesībā pārstāv, to nekad viņam nepiedotu. Tā nu kārtējo reizi latvieši ir uzkāpuši uz grābekļa, ar kuru vēlāk paši dabū pa pieri. Tomēr vecajiem karavīriem sāp ne jau okupantu un viņu pēcteču naids un nievas, visvairāk sāp pašu tautiešu attieksme. Turpini lasīt »

Nesen savā e-pasta kastītē atradu kāda bijušā darba kolēģa laipni atsūtīto žurnālista un partijas „Visu Latvijai” līdzpriekšsēdētāja Raivja Dzintara vēstījumu, kas mūs brīdina no briesmām, kuru priekšvēstnešus redzīgas acis un domājoši prāti saskata jau labi sen, bet kas īpaši aktuālas var kļūt tuvāko gadu laikā, varbūt jau pēc Saeimas vēlēšanām nākamgad. Tāpēc nododu šo vēstījumu arī jūsu uzmanībai. Un tā - Raivja Dzintara rakstītais. Turpini lasīt »

Klāt atkal laiks, kad, tāpat kā katru gadu, populārais Latvijas kūrorts Jūrmala uz nedēļu pārtaps visīstākajā Krievijas guberņā. Latvietis, kas šajās dienās nejauši iemaldās valsts vispazīstamākajā atpūtas vietā pie jūras, vairs nesaprot, kur īsti nokļuvis - visapkārt skan tikai krievu mēle, bet ielas, veikali, kafejnīcas un pludmale pārpilni svešāda paskata svešādi runājošiem ļaudīm. Viss gluži kā vecajos labajos padomju laikos. Nu, protams, jūs uzminējāt - ir sācies muzikālais konkurss „Jaunais vilnis”!

Patiesībā nemaz nav peļami, ka Latviju apmeklē ārzemju viesi, vienalga vai viņi te atbrauc kā tūristi, darījumu cilvēki vai šovbiznesa pārstāvji. Galu galā šie cilvēki pie mums tērē savu naudiņu un tas nāk par labu gan Jūrmalas pilsētai, gan vietējiem uzņēmējiem, gan Latvijas ekonomikai kopumā. Materiālo ieguvumu dēļ Jūrmalas iedzīvotāji ir gatavi paciest slāviski skaļo ciemiņu baru, kas nedēļās garumā pārpludina šo kluso un mierīgo Baltijas kūrortu, jo īpaši pludmales nakts koncertu laikā, kad te ierodas teju visa krievu „zelta jaunatne”. Tomēr nekādi nav atbalstāma svešas valsts biznesa projekta pielīdzināšana gandrīz vai nacionālas nozīmes notikumam un tā nozīmībai neatbilstošas publicitātes radīšana ap šo pasākumu. Turpini lasīt »

Šogad, neilgi pirms Krievijas nozīmīgākajiem svētkiem - 9. maija, kas šajā valstī iecelti teju nacionālās reliģijas kārtā, prezidents Dmitrijs Medvedevs pauda satraukumu par dažās valstīs un arī pašā Krievijā it kā notiekošo vēstures faktu falsificēšanu, kas ar katru mirkli kļūstot arvien nekaunīgāka un agresīvāka. Nu šis satraukums materializējies reālā lēmumā - paziņots par īpašas vēsturnieku komisijas izveidošanu, kuras uzdevums būs „pretoties mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm”.

Zinot, ka tieši Krievija ir valsts, kur visos laikmetos un pie visām varām vēsture tikusi viltota īpaši nekaunīgi, šī ziņa radījusi satraukumu gan pasaules demokrātiskajās valstīs, gan Krievijas vēsturnieku un opozīcijas vidū. Turpini lasīt »

2009. gada 5. aprīlī interneta portālā TVNET tika publicēts Aināra Komarovska raksts „Patiesības mirklis” - kārtējais krievu šovinistu melnās propagandas produkts, kas pilns akla naida pret Latvijas valsti un latviešiem. Krievija ir sākusi jaunu propagandas kampaņu pret Baltijas valstīm. Ja agrāk vairāk tika akcentētas bažas par fašisma atdzimšanu Baltijā, tad tagad parādījusies jauna nianse - tiek uzsvērts, ka tikai Krievijas sastāvā Baltijas tautas varējušas brīvi attīstīties, glorificēts padomju periods un stāstīts, cik neatkarīgajā Latvijā viss ir slikti un nepareizi. Priekšvēstnesis šai melu un demagoģijas straumei bija „dokumentālā” filma „Baltija. Kādas „okupācijas” vēsture”, ko latvju tautas sēru dienā 25. martā nekautrējās rādīt ar Maskavas mēru Lužkovu cieši saistītais televīzijas kanāls TVC. Komarovska raksts perfekti iekļaujas šajā pret Latviju vērstās informatīvās cīņas shēmā, tāpat kā citi raksti un materiāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās plašsaziņas līdzekļos gan Latvijā, gan Krievijā. Turpini lasīt »

Vēsture, kā zināms, ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija cenšas to izmantot savās interesēs. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek sajaukti ar puspatiesību, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.

Daudzi vēl atceras, cik izkropļota vēsture mums tika mācīta padomju laikā. Sociālistisko vēsturnieku galvenais uzdevums bija paust kompartijas akceptēto „vienīgo pareizo” vēstures redzējumu. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā daudzi vēstures fakti tika pakārtoti tolaik valdošajai nacionālisma ideoloģijai. Šodien atkal tiek rakstīta „jauna vēsture”, tikai tagad to nedara kādas politiskas sistēmas angažēti ideologi, bet daži savas patiesības apziņas apmāti ļautiņi, kas labprāt gribētu sevi saukt par nopietniem vēsturniekiem, taču labākajā gadījumā var pretendēt vienīgi uz amatiera - diletanta statusu.

„Jaunās vēstures” galvenā tēze: krievi Latvijā ir viena no pamatnācijām, bet tagadējā Latvijas teritorija - sena krievu zeme, krievu nācijas etniskā dzimtene. Turpini lasīt »