Laikmeta zīmes

Ukrainā notiek karš. Līdztekus reālai karadarbībai, kurā tiek lietoti šaujamieroči, šajā karā izmanto arī citu cīņas formu - informatīvo karu. Maskava izvērsusi bezprecedenta propagandas uzbrukumu Ukrainai un ne tikai tai - Kremlis faktiski uzbrūk visai Rietumu civilizācijai. Šajā cīņā tiek izmantota prese, televīzija, interneta resursi. Atļauts ir viss - dezinformācija, vienu faktu noliegšana un citu pārspīlēšana, atklāti meli. Mērķis ir pēc iespējas vairāk nomelnot pretinieku, vienlaikus attaisnojot savu rīcību.

Arī Latvijas publiskajā telpā parādās viedokļi, kas vārds vārdā atkārto Krievijas propagandas tēzes un viedokļus. Turpini lasīt »

1938.gada 12.martā Vācijas karaspēks iesoļoja Austrijā. 10.aprīlī sveša karaspēka klātbūtnē tika sarīkota nelikumīga tautas nobalsošana par Austrijas pievienošanos Vācijai. Pēc Vācijas teiktā, balsošanā piedalījās 99,71% balsstiesīgo, no tiem par pievienošanos Reiham nobalsoja 99,73%. Gluži neticams skaitlis, ja ņem vērā austriešu nacionālo pašlepnumu un patriotisma jūtas. Vēlāk starptautiskā sabiedrība Austrijas anšlusu kvalificēja kā aneksiju un referenduma rezultātus anulēja.

2014.gada 16.martā Krievijas kontrolētie separātisti sarīkoja referendumu Ukrainai piederošajā Krimas pussalā, kur pirms tam slepus tika ievestas Krievijas karaspēka papildus vienības, kas referenduma brīdī faktiski kontrolēja Krimas teritoriju. Pēc Krievijas ziņām, referendumā piedalījās 83,1% balsstiesīgo iedzīvotāju, par Krimas pievienošanu Krievijai balsoja 96,77%. Arī neticami, jo Krimas tatāri un šeit dzīvojošie ukraiņi bija par autonomijas palikšanu Ukrainas sastāvā un balsošanā nepiedalījās. Lieki teikt, ka arī šī referenduma rezultātus un Ukrainas zemes aneksiju pasaules sabiedrība nav atzinusi. Turpini lasīt »

Krievijas nepieteiktais karš Ukrainā, Krimas aneksija un Rietumu reakcija uz šiem notikumiem likušas daudziem politikas vērotājiem secināt, ka pasaule atgriežas 60. - 70.gados, ar to domājot Aukstā kara periodu. Notikumu gaita gan liek bažīties, ka esam atkāpušies vēl tālāk - pagājušā gadsimta 30.gados, kad Eiropā risinājās gluži līdzīgi notikumi. 2008.gadā „Laikmeta zīmes” jau rakstīja (lasiet ŠEIT) par Hitlera un Putina īstenotās politikas pārsteidzošo līdzību. Tolaik centāmies izteikties politkorekti un paudām, ka, lai arī līdzība saskatāma, tomēr tiešas paralēles starp nacistu Vāciju un mūsdienu Krieviju vilkt nevar. Mēs kļūdījāmies - šīs paralēles kļūst arvien redzamākas un tas pasaulei draud ne vairs ar „auksto”, bet gluži karstu karu. Turpini lasīt »

2008. gada 25. augusta publikācijā par Krievijas - Gruzijas karu „Laikmeta zīmes” rakstīja: „Pateicoties „veco” Eiropas valstu neizlēmībai un bailēm no gāzes piegāžu „noraušanas”, Eiropas Savienība izrādījās nespējīga paust vienotu nostāju pret Krievijas agresiju. ASV gan rīkojās noteiktāk, tomēr arī tikai vārdos. Arī ANO Krievijas veto dēļ ir padarīta rīcībnespējīga. Ar skumjām nākas secināt, ka demokrātiskā pasaule itin neko nav mācījusies no pagātnes kļūdām. Ja arī šoreiz pasaule pret Krievijas agresiju izrādīsies „impotenta”, nākamais konflikts nebūs ilgi jāgaida. Piedņestra, Krima, Austrumu un Dienvidukraina - variantu ir daudz”.

Ir 2014. gada marts un ļaunākās prognozes diemžēl piepildījušās. Krievija sākusi bruņotu agresiju pret Ukrainas valsti, cenšoties atšķelt no tās Krimas pussalu un, iespējams, arī daļu Austrumukrainas reģionu. Iegansts kā vienmēr - Krievijas pilsoņu un krievvalodīgo aizstāvēšana. Tiesa, nav gan īsti skaidrs, kas šos pilsoņus apdraud un no kā viņi jāaizstāv. Provokācijas, meli, dezinformācija - nemainīgs Krievijas varas arsenāls, lai kā šī valsts kādā noteiktā vēstures posmā sauktos. Turpini lasīt »

Plašas diskusijas Latvijas sabiedrībā izraisījis topošās Satversmes preambulas projekts. Viedokļu pretstāve novērojama gan jautājumā, vai šāds Satversmes papildinājums vispār vajadzīgs, gan par dažiem preambulas formulējumiem, pret kuriem ir vislielākās pretenzijas. Pamatā šādi formulējumi ir divi - tas, ka preambulas projektā izmantots valstsnācijas jēdziens, un tas, ka līdzās latviešu tautas dzīvesziņai pieminētas arī kristīgās vērtības kā viens no mūsu identitātes stūrakmeņiem. Turpini lasīt »

1. jūnijā Latvijā notiek kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Taču, ja būtu īstenojies kāds sen lolots scenārijs, reizē ar pilsētu mēru, pagastveču un pašvaldību runasvīru un sievu ievēlēšanu mēs balsotu arī par kādu citu, Latvijas etniski neviendabīgajā sabiedrībā krietni sāpīgāku jautājumu. Jāteic, partijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” savulaik iniciētā un tagad Latvijas Nepilsoņu kongresa tālāk virzītā ideja par pilsonības automātisku piešķiršanu bez naturalizācijas procesa visiem, kas mūsu zemē dzīvoja 1991. gada 21. augustā, nav nekas jauns. Tas ir tas pats bēdīgi slavenais „nulles variants”, kas politisko diskusiju dienas kārtībā parādījās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika atsevišķi politiskie spēki šo jautājumu laiku pa laikam aktualizē, turpinot musināt un šķelt Latvijas sabiedrību.

Par laimi, referendums par šo jautājumu vismaz pagaidām nenotiks, jo Centrālā vēlēšanu komisija tai iesniegto Pilsonības likuma grozījumu projektu tā nepilnību dēļ nevirzīja tālākai rīcībai, norādot, ka tas neatbilst Satversmes 2.panta garam un 1990. gada 4. maija deklarācijai. Turklāt šādi grozījumi būtiski paplašinātu pilsoņu loku, kas zināmos apstākļos ļautu apšaubīt Latvijas Republikas konstitucionālo pēctecību. Tomēr lielākais vairākums Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju, ieskaitot tos, kas citādi ir lojāli mūsu valstij, uzskata, ka pilsonība nepilsoņiem tomēr būtu jāpiešķir. Tai pašā laikā vairākums latviešu atbalsta valsts īstenoto pilsonības politiku un šādai nostājai ir būtiski iemesli. Turpini lasīt »

Sērfojot interneta plašumos, vēl pērnā gada nogalē manu uzmanību piesaistīja dažas publikācijas, kas kārtējo reizi lika pārdomāt zināmas mūsu līdzpilsoņu daļas attieksmi pret Latvijas valsti, tautu un vērtībām. Viena no šīm publikācijām bija krievu šovinistu mājas lapā „Rodina.lv” ievietotais dzejolis, ko sarakstījis kāds nezināms rīmjkalis ar segvārdu SARWEN. Krievu mēlē šis dzejojums skan tā: Turpini lasīt »

Kad kārtējās 9.maija svinības un ap tām virmojošā emocionālā gaisotne nedaudz norimusi, varam parunāt arī par šo svētku centrālo objektu - tā saukto Uzvaras pieminekli. Tas atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Uzvaras parka dienvidu daļā. Parks gan šādi nosaukts, atzīmējot uzvaru pār bermontiešiem 1919.gadā, nevis PSRS uzvaru pār nacistiem, kā daudzi domā. Sabiedrībā par Uzvaras pieminekli valda radikāli pretēji viedokļi - krieviski runājošie to labprāt padarītu par tādu pašu svētvietu, kāds latviešiem ir Brīvības piemineklis, savukārt vairums latviešu vēlētos šo “monstru” no pilsētas ainavas aizvākt.

Šajā viedokļu pretstāvē bijušas arī radikālas epizodes. Tā 1997.gada 6.jūnijā organizācija “Pērkoņkrusts” veica pieminekļa spridzināšanu, kā dēļ bojā aizgāja viens no spridzinātājiem. Piemineklis ticis arī noķēpāts ar krāsu. Daudzi nacionāli noskaņoti pilsoņi uzskata, ka šim piemineklim nav vietas neatkarīgās Latvijas galvaspilsētā, jo padomju “atbrīvošana” neatnesa Latvijas valstij gaidīto brīvību, bet jaunu okupāciju. Tomēr, atšķirībā no daudziem citiem padomju laika pieminekļiem, šim monumentam ir ne vien vēsturiska, bet arī zināma mākslinieciska un estētiska vērtība, turklāt to radījuši mūsu pašu tēlnieki un arhitekti. Problēma nav piemineklī, bet politiskajā un ideoloģiskajā gaisotnē, kāda ap to izveidota. Vai šo problēmu iespējams pārvarēt? Turpini lasīt »

18. februāra tautas nobalsošanā mums izdevās nosargāt latviešu valodas tiesības būt vienīgajai oficiālajai zemē, ko sauc par Latviju. Tagad, kad no šī notikuma pagājis zināms laiks, varam apsēsties un mierīgi padomāt, ko mums atklāj un māca referenduma iznākums. Neapšaubāmi lielākais ieguvums ir tas, ka reizēm tik politiski kūtrie un vienaldzīgie latvieši šoreiz spēja apvienoties, lai aizstāvētu sev tik svētu un pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas tiesības brīvi attīstīties vienīgajā vietā uz pasaules, kur tas iespējams. Šis fakts pierāda, ka spējam aizmirst sarūgtinājumu, strīdus un nesaskaņas, kad jācīnās par patiesi fundamentālām un eksistenciālām vērtībām. Nepatīkamais pārsteigums ir Latgales balsojums un arī tas, ka par otru valsts valodu nobalsoja 25% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tas nav maz un liek domāt, ka krievvalodīgo integrācija 20 gadu laikā tā arī nav notikusi un lielākā daļa krievu joprojām dzīvo pašu izveidotā valodas rezervātā. Tie daži „labie krievi”, kurus tik bieži intervē latviešu plašsaziņas līdzekļi, ir patīkams, taču rets izņēmums.

Jau nākamajā dienā pēc referenduma daudzi politologi, sabiedrības pārstāvji un politiķi viens par otru skaļāk nāca klajā ar paziņojumiem, ka nevajag tautas nobalsošanas rezultātus uztvert kā latviešu uzvaru, bet nepieciešams dialogs ar krievu kopienu. Doma it kā pareiza, taču… katra kopiena ar dialogu saprot pavisam ko citu. Turpini lasīt »

Tie, kas piedzīvojuši Trešās atmodas laikus, atceras, kāda vienotība tolaik valdīja sabiedrībā. Un ne tika latviešu sabiedrībā - kopīgajā cīņā par brīvību un neatkarīgas valsts atjaunošanu plecu pie pleca ar mums uz barikādēm stāvēja arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Salīdzinot ar šo tautas vienotību impēriski domājošie šķita vien neliels mazākums. Taču, kad neatkarība bija izcīnīta, sākās šķelšanās un strīdi. Un ne tikai nacionāla vai etniska rakstura - cilvēki tika sadalīti gan pēc politiskās pārliecības, gan mantiskā un sabiedriskā stāvokļa, gan citām pazīmēm. Tā visa dēļ šodien dzīvojam galēji sašķeltā sabiedrībā.

Vairāk nekā 20 gadus pēc atmodas notikumiem, atkal esam spiesti doties uz barikādēm, šoreiz, lai aizstāvētu vienu no mūsu valsts un identitātes pamatvērtībām - latviešu valodu. Turpini lasīt »