Laikmeta zīmes

Manas skolas gaitas iesākās 1971.gada 1.septembrī. Pirmo skolas dienu ar visu tajā notiekošo - svinīgo pasākumu, fotografēšanos un vēlāko mielošanos ar saldējumu kafejnīcā - pavadīju kopā ar tēvu. Mamma todien nez kur bija aizņemta. Zinības apguvu Rīgas 24.vidusskolā (vēlāk tā kļuva par 99.vidusskolu) Tallinas un Krišjāņa Barona ielu stūrī. Lai gan Rīgas 6.vidusskola atradās gandrīz pretī mūsu mājai, tomēr mācīties tur man netika ļauts, jo administratīvi skola piederēja Maskavas rajonam (tagad Latgales priekšpilsēta), kamēr mēs dzīvojām Kirova (tagad Centra) rajonā, bet padomju laikā katram vajadzēja skolu izvēlēties atbilstoši dzīvesvietai. Kaut it kā mazāk prestiža, 24.vidusskola nepavisam nebija slikta. Arī pārāk tālu nenācās iet - turpat vien aiz stūra tā atradās. Turpini lasīt »

Viens no svarīgākajiem faktoriem ikviena cilvēka dzīvē ir ģimene. Ģimenei ir milzīga nozīme cilvēka personības veidošanā, tāpēc nav mazsvarīgi, kādi ir katras konkrētās ģimenes tikumi un vērtības, kādas tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Pasaki man, kas ir tava ģimene, un es pateikšu, kas esi tu pats. Arī manai ģimenei bijusi liela loma manas personības attīstībā. Ar šo atmiņu stāstījumu vēlos pateikt paldies saviem senčiem par viņu ieguldījumu manā garīgajā un emocionālajā izaugsmē, kā arī pasaules uzskata veidošanā. Turpini lasīt »

Mana bērnība pagāja 20.gadsimta 60.gadu otrajā pusē - pašos “attīstītā sociālisma” ziedu laikos. Dzimis esmu 1964.gada 6.maijā Rīgā - laikā, kad beidzās Hruščova politiskais atkusnis un sākās Brežņeva stagnācijas ēra. Kā jau vairumam latviešu, arī manās dzīslās rit dažādu tautību asinis. Tēva māte bija poļu izcelsmes, tēvatēvs it kā bijis latvietis. Savukārt mammas tēvs nāca no vācbaltiešu dzimtas, bet māte bija tīrasiņu latviete. Pats vienmēr vairāk esmu juties kā latvietis, kaut gadiem ejot manī arvien vairāk parādās no mātes mantotā vāciskā mentalitāte.

Savu “padomju bērnību” atceros ar zināmu nostalģiju. Tā jau tas ir, ka bērnu dienas vēlāko gadu atmiņās šķiet pats jaukākais laiks dzīvē. Ko gan tāds bērns saprot no pieaugušo rūpēm un problēmām - vecāku mīlēts un aprūpēts viņš laimīgs izbauda bērnību. Jāteic, nekādi īpaši spilgti vai neparasti piedzīvojumi no bērnības atmiņā nav saglabājušies. Parasta vidusmēra latviešu ģimene parastā vidusmēra padomju dzīvoklī, kur kopā draudzīgi sadzīvoja mamma, papus, viņu mazais puika, omīte un Kārļonkulis (omītes vīrs). Turpini lasīt »

Ir dažādi ceļi, kā cilvēks nonāk pie Dieva aicinājuma atklāsmes savā dzīvē. Kāds savu aicinājumu apzinās jau agrā jaunībā, cits turpretī negaidot atklāj sevī talantus, par kādiem līdz tam nav pat sapņojis. Šis būs stāsts par Dieva gudrību un apredzību - par to, kā Dievs atrod cilvēku, paceļ viņu un dod jaunu virzienu dzīvei un kalpošanai. Tas ir pavi­sam parasts stāsts, kāds var notikt ar ikvienu cilvēku, arī tevi, cienījamo lasītāj.

Divpadsmit gadus man bija privilēģija un prieks kalpot kā Latvijas Kristīgā radio žurnāla “Tikšanas” vasarsvētku drau­džu un kristīgās mūzikas atvērumu atbildīgajam redaktoram. Ik mēnesi gatavoju rakstus pat vasarsvētku konfesijas pagātni, šodienu un cilvēkiem, kas to veido. Šo kalpošanu veicu kā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) informācijas daļas vadītājs. Tomēr tas viss nebūtu bijis iespējams bez Dieva nodoma un vadības manā dzīvē, par ko vēlos jums pa­stāstīt.

****

- Pirms rakstīt šo liecību, mazliet šaubījos, vai manā kristieša dzīvē vispār ir bijis kas tāds, lai par to stāstītu citiem. Rūpīgi pārdomājot, tomēr nonācu pie secinājuma, ka par visu, ko līdz šim esmu varējis darīt Dieva Valstības darbā, man jāpateicas vienīgi Viņam, tāpēc noteikti ir vērts par to pastāstīt līdzcilvēkiem. Turpini lasīt »