Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (1)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 19-03-2012

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, padomju laika brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns. 1983. gadā čeka viņu nosauca par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku” un tiesa piesprieda smagu sodu - astoņus gadus stingrā re­žīma ieslodzījumā speciālajā čekas nometnē. Bija pare­dzēts, ka no turienes viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi pilnīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies nekad. Bet Dievs bija lēmis citādi. Pēc četriem tālajā Permas apgabalā nometnē pavadītajiem gadiem vienā dienā viņam negaidot tika paziņots par atbrīvošanu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās grupas „Helsinki - 86″ darbībā, tad sekoja piespiedu izraidīšana uz Rietumiem.

Ar Guntu Jānis jau bija iepazinies pirms šiem drama­tiskajiem notikumiem, aresta dienā viņu dvīnīšiem bija tikai trīs mēneši. Lai tētis vēlreiz redzētu savu mazo meitiņu un dēliņu, Gunta tiesā bija ieradusies ar abiem, nu jau desmit mēnešus vecajiem Ritu un Marku. Nu Rita un Markus ir izauguši, Vācijā piedzima Rožkalnu jaunākā meita Kristīne. 2000. gadā Rožkalnu ģimene atgriezās Latvijā.

****

Pirmās represijas piedzīvoju jau pamatskolā. Nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, turklāt mans tēvs bija sludinātājs Vecpiebalgas draudzē, tādēļ man šad un tad skolas malkas šķūnī pēc stundām lika zāģēt malku, bet tur bija lielas šķirbas, caur kurām vilka pamatīgs caurvējš. Tā es dabūju plaušu tuberkulozi. Bet visām šīm represijām bija arī sava zelta maliņa, jo tās pavēra jaunas durvis. Tuberkulozes dēļ nokļuvu Cēsu sanatorijas Meža skolā, kas padomju laikā bija daudz pozitīvāka par citām skolām.

Pēc Cēsu Meža skolas atnācu uz Rīgu un 3. tehniskajā skolā mācījos par universālvirpotāju. Tad arī iesaistījos kristīgās jaunatnes akcijās. Ar saviem vēlākajiem cīņu biedriem Olafu un Pāvilu Brūveriem biju pazīstams jau no bērnības - viņi brauca pie mums brīvlaikos. Mēs taisījām sniega cietokšņus, pikojāmies, vasarās atpūtāmies pie Ineša ezera. Protams, tolaik nerunājām par politiku, bet uzticību viens pret otru bijām ieguvuši. Vispirms domājām, kā izplatīt Evaņģēliju. Tajā laikā bija totāla bezcerība, cilvēki visur nodzērās, un mēs sapratām, ka Evaņģēlija vēsts ir vienīgā, kas cilvēkiem vēl dotu kādu perspektīvu dzīvē. Pat talantīgi cilvēki - mākslinieki, dažādu amatu meistari, neredzēdami nekādu nākotni savai dzīvei, meklēja atrisinājumu pudelē. Mums bija evaņģelizācijas grupas, es spēlēju ģitāru, mēs braukājām pa visu Latviju, arī Latgali, uzrunājām jauniešus. Tajā laikā tas bija vairāk nekā neparasti, ka jauniešu grupa atklāti dzied un stāsta par Dievu. Bieži vien mājas sanāksmēs tika sapulcināti arī kaimiņu bērni, jaunieši, skolēni. Drīz vien jutām, ka mums sāk sekot čeka. Turpini lasīt »



Kalpot Dievam un Latvijai

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 27-02-2012

Jau astoņus gadus Saldus novada „Jaunsēļās” darbojas organizācijas „Teen Challenge Latvija” rehabilitācijas centrs atkarīgajiem. Šajā laikā pilnu rehabilitācijas programmu beiguši desmit cilvēki, bet vairāki to izgājuši daļēji. Tas nav daudz, taču jāņem vērā, ka visu šo laiku turpinās centra celtniecības darbi un darbs ar atkarīgajiem norit pielāgotās telpās, kas ierobežo cilvēku skaitu. Par programmā piedzīvoto stāsta četri tās absolventi - Vilnis, Oskars, Vladimirs un Mārtiņš.

****

Mārtiņš Ogle

- Pirms iesaistīšanās programmā nenodarbojos praktiski ne ar ko. Mans dzīvesveids bija pirkt un pārdot visu, ko vien varēja, un tajā laikā man tas šķita ļoti labi. Dzīvojot šādu dzīvi, vispirms sāku lietot alkoholu, tad sekoja narkotikas un tad šajā kokteilī tika iejauktas arī azartspēles. Kādu dienu attapos, ka esmu pazaudējis visu, bez tam par iepriekšējiem nodarījumiem mani jau kādu laiku meklēja policija. Domās pāršķirstot savas dzīves lappuses, sapratu, ka man nekā nav un, ja tā turpināšu, nekā arī nebūs. Turpini lasīt »

Meklēdams nāvi, atradu Dievu

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 30-01-2012

„Es negribēju būt sportists, es gribēju būt mācītājs,” stāsta cīkstonis Henrijs Indārs. Gaidot atbildi no Dieva, viņš saprata, ka, atrodoties līdzās citiem sportistiem, viņam ik dienas ir iespēja nest Labo Vēsti. Henrija dzīvē bija notikušas radikālas pārmaiņas, un par tām viņš nespēja klusēt. Viņš zināja, kas ir nikotīns, alkohols, narkotikas un cietums; kā citiem skapī veļa, tā viņam plauktos glabājās nauda, zīlniece neko labu nesolīja un arī nāve no viņa bēga. Un tad iejaucās Dievs…

****

- Es vienmēr esmu bijis dzīves jēgas meklējumos. Par to, ka Dievs ir, es nešaubījos, bet biju pārliecināts, ka vienalga viss ir atkarīgs tikai no manis. Tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka ar Dievu var sarunāties, ka Viņu var lūgt un Viņš atbild. Kad sapratu, ka Dievs ir tik pieejams, tad gan es sacīju: Dievs, ņem mani visu un maini manu dzīvi, es esmu gatavs Tev sekot, kurp vien Tu iesi! Turpini lasīt »

Kāds esmu, tāds es atnāku

Ievietoja | Sadaļa Kristīgā mūzika pasaulē | Publicēts 19-12-2011

2010. gada novembrī Rīgā notikušajā Cerības festivālā tūkstošiem cilvēku izgāja altāra priekšā, lai uzticētu savu dzīvi Kristum. Šajā ceļā viņus pavadīja kāda dziesma, kas skanējusi gandrīz visos Billija Grehema un tagad arī viņa dēla Franklina dievkalpojumos. Tā ir pazīstamā baznīcas himna „Kāds esmu, tāds es atnāku”.

Šīs pasaulslavenās himnas vārdu autore ir Šarlote Eliota. Viņa dzimusi 1789. gada 18. martā Londonas priekšpilsētā Klephemā. Turpini lasīt »

Zina Stirna: Mana sirdsdziesma

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 21-11-2011

Dzejniece Zina Stirna šogad (2011) pārkāpusi 87 gadu slieksni. Vecuma nespēks vairs neļauj viņai būt kopā ar savu draudzi svētdienās dievnamā, taču Zina joprojām dzīvo savā Zaļmājiņā Valdemārpilī un priecājas, kad viņu apciemo draugi un ticības biedri. Šis ir dzejnieces atmiņu stāsts par viņas jaunību, sastapšanos ar Kristu un ilgajā mūžā pieredzēto.

****

Bērnība un jaunības gadi

Šajā pasaulē ierados 1923. gada 16. martā piecos no rīta vienkāršā amatnieka un mājsaimnieces ģimenē. Dzīvojām Talsu rajona Valdemārpilī, namiņā, kas mīļi tika dēvēts par Zaļmājiņu, jo vienmēr bija krāsots zaļā krāsā un tāds ir vēl šodien. Valdemārpilī es uzaugu, pabeidzu pamatskolu, bet vēlāk ar mazbānīti braucu apgūt zinības uz Talsu ģimnāziju. Sapņoju par medmāsas profesiju, taču karš izjauca visus nodomus. Turpini lasīt »

Dāvids Vilkersons: Dieva mīlestība paliks

Ievietoja | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 03-10-2011

2011. gada 27. aprīlī pasaules kristīgo sabiedrību satrieca ziņa, ka autoavārijā Teksasā 79. gadu vecumā Mūžībā aizsaukts viens no pasaulē pazīstamākajiem evaņģēlistiem, mācītājiem un kristīgajiem praviešiem Deivids Vilkersons. Vilkersona vārds labi pazīstams arī Latvijas kristiešiem - gan ar grāmatām „Krusts un duncis”, „Liec bazūni pie mutes” un „Vēstījumu” sēriju, gan dievkalpojumiem Rīgā 2003. gadā un Tallinā 2004. gadā. Nu pravieša balss ir apklususi, taču mums paliek viņa bagātīgais garīgais mantojums.

Deivids Vilkersons dzimis 1931. gada 19. maijā Hamandā, Indianas štatā. Turpini lasīt »

Jānis un Ligita Liniņi. Tēvu zemi sargājot

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 11-07-2011

Vietne “Laikmeta zīmes” vēlas jūs iepazīstināt ar divām brīnišķīgām personībām - Jāni un Ligitu Liniņiem, ģimeni, kas visu mūžu bijusi cieši saistīta ar militāro dienestu, bruņotajiem spēkiem un valsts aizsardzību. Jānis ir atvaļināts Zemessardzes majors, kas tomēr joprojām ir saistīts ar militāro sfēru, savukārt štāba virsseržante Ligita Liniņa savulaik bija 3.Zemessardzes novada personāldaļas speciāliste, bet tagad atrodas pelnītā atpūtā. Arī dēls Aleksandrs ir karavīrs, kurš pabeidzis prestižo Vestpointas militāro akadēmiju ASV un kā virsnieks kalpojis NBS sauszemes spēku vienībās.

****

- Visa jūsu ģimene ir saistīta ar militāro jomu. Tās ir tradīcijas, nejaušība vai kas cits?

Jānis: - Ja vēl 1990. gadā kāds man teiktu: “Jāni, tu būsi karavīrs!” - es atbildētu: “Nemūžam!” 1988.gadā atgriezos no dienesta padomju armijā un jutos laimīgs no turienes izsprucis. Domāju: tagad strādāšu tikai Latvijas labā! Armija šķita noiets etaps. Taču 1991.gadā uz barikādēm, sevišķi naktī, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, man nācās daudz ko pārdomāt un nonācu pie secinājuma: jā, mums varbūt nepatīk militārisms, tomēr Latvi­jai tik un tā būs vajadzīga militāra aizsardzība un sava armija. Kas to veidos? Vai tā sauktie nacionālie kadri no padomju armijas? Ko viņi var izveidot? Tikai tādu pašu sistēmu, kāda bija krievu armijā. Vai mums tas patiks? Nē, nepatiks. Tāpēc, kad tika veido­ta Zemessardze un mani aicināja tai pievienoties, es, daudz nedomājot, piekritu. Turpini lasīt »

Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (2)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 30-05-2011

1969. gads mūsu ģimenei kļuva par Dieva sagatavotā jaunā ceļa sākumu. Kādā agrā rīta stundā pie mums Vācijā ieradās Ernests Zingers, Kārļa Zingera brālis. Viņš 20 gadus bija misionārs Indijā, bet tolaik jau dzīvoja Anglijā un kopā ar saviem draugiem bieži ceļoja uz Ungāriju, kur slepeni ieveda Bībeles, bet pa ceļam apstājās Bonnā. Torīt viņš ienesa kādu angļu valodā rakstītu grāmatu un tūlīt devās tālāk. Tā bija Riharda Vurmbranda pirmā grāmata „Mocīts Kristus dēļ”. Gulēt ejot, mēs ar Zeltīti šo grāmatu sākām lasīt un nespējām no tās atrauties. Es to izlasīju, kad bija jau nedaudz pāri pusnaktij, bet Zeltīte pa to laiku bija aizmigusi. Vēlāk pamodusies un redzēdama, ka es lasu, lasu un lasu, viņa turpināja no tās vietas, līdz kurai es biju ticis. Kad es pabeidzu grāmatu, viņa lasīšanu atsāka no tās vietas, kur pirms tam bija beigusi. 

Tas ir brīnišķīgi, ka viena grāmata var pavērt it kā aizkaru. Līdzīgi kā operā vai teātrī, kad paveras aizkars un tu ieraugi notiekošo uz skatuves. Rihards Vurmbrands mums pavēra skatu pāri dzelzs aizkaram uz Austrumiem. Tur taču bija mūsu dzimtene, mūsu tēva mājas. Kā tas varēja būt, ka līdz 1968. gadam mēs tik maz par to domājām? Nezinājām, kas tur notiek un kā tur cilvēki dzīvo. Protams, mēs atcerējāmies dzīvi Latvijā, bet tā nebija tāda konstruktīva domāšana. Mēs stāvējām it kā likteņa neiespējamības priekšā. Pasaule bija sadalīta, dzīve aiz dzelzs aizkara likās tikpat tāla kā mēness. Mēs rūpējāmies par dzīvi Vācijā, bet Riharda Vurmbranda grāmata pavēra mums garīgo skatu un atmodināja atbildības sajūtu par cilvēkiem, kas dzīvoja tur, no kurienes paši bijām nākuši.

Un tā 1969. gadā mēs ar Zeltīti devāmies tūrisma ceļojumā uz Rīgu. Turpini lasīt »

Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (1)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 23-05-2011

Esmu dzimis 1929. gadā zemnieku ģimenē. Mēs bijām trīs brāļi, es jaunākais. Dzīvojām Rugāju pagastā, tas ir tagadējais Balvu rajons. Tēvam tur bija 52 ha liela lauksaimniecības platība. Dzīve tolaik ritēja pēc citiem noteikumiem nekā šodien. Tajā laikā nebija elektrības un mums nebija arī nekādu mašīnu - ne traktoru, ne auto, ne motocikla. Ja kādreiz gar mūsu māju aizbrauca automašīna, tas bija liels notikums. Mēs pārtikām no tā, ko paši izaudzējām. Vienīgais, ko tajā laikā pirkām, bija sāls un petroleja. Visu pārējo ražojām paši, ieskaitot vadmalu, ko mamma auda. Mēs, visa ģimene, valkājām mātes austas vadmalas uzvalkus. Tie tika šūti uz vietas - atbrauca skroderis, visiem noņēma mēru un katram uzšuva vienu garnitūru. Tas notika varbūt reizi divos trīs gados.

Mani vecāki un vispār tās vides un tā laika ļaudis dzīvoja saticīgi un bez savstarpējiem strīdiem. Viņi bija grūta zemes darba strādātāji kopš agras jaunības. Valsts neatkarības laika pašā sākumā mamma bija apmeklējusi piensaimnieku kursus un vadīja krejošanas punktu mūsu mājās. Kaimiņi veda pienu, tad krējumu atkal veda uz tālāko pienotavu. Atceros, kad vēl nebija Pokrotas pienotavas, kur krējumu nodot, mamma pati taisīja sviestu, kas tika eksportēts uz Angliju. Reizi divās nedēļās mūsu apkārtējo piensaimnieku sviestu, pildītu muciņās, veda uz diezgan tālo vilciena staciju Situ pie Balviem, tālāk ar vilcienu to nogādāja Rīgā, tad ar kuģi tas nonāca Anglijā. Ļaudis bija pieticīgi ar to, kas notiek uz vietas. Viņi dzīvoja saskaņā, attīstīja vietējos projektus, piemēram, Piensaimnieku biedrību, Meliorācijas biedrību. Starp lauku saimniecībām bija sadarbība. Kulšanas talkās vajadzēja daudz roku. Kaimiņi nāca cits citam palīgā. Pavasarī atkal mēslu izvešanas talka, vakarā dancošana.

Piecu gadu vecumā es sāku iet ganos un tā piecus gadus katru vasaru. Turpini lasīt »

Reinhards Bonke: Es gribu piepildīt Debesis!

Ievietoja | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 09-05-2011

Reinhards Bonke ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu evaņģēlistiem, kam Dievs dāvājis žēlastību pasludināt Evaņģēlija vēsti un atvest Kristus krusta priekšā visvairāk ļaužu cilvēces vēsturē. Bonke kalpojis visā pasaulē, tomēr vispazīstamākais ir viņa svētīgais darbs Āfrikā.

Reinhards Bonke piedzima 1940. gadā Kēningsbergā, Austrumprūsijā, mācītāja ģimenē. Deviņu gadu vecumā viņš atdeva savu sirdi Kristum un drīz pēc tam sajuta Dieva aicinājumu veltīt dzīvi kalpošanai Āfrikā. Deviņpadsmit gadu vecumā Bonke iestājās Bībeles koledžā Velsā. Pēc tās pabeigšanas viņš tika ordinēts par mācītāju un septiņus gadus kalpoja kādā vasarsvētku draudzē Ziemeļvācijā.

Tomēr viņa sirds piederēja Āfrikai. 1967. gadā Bonke kopā ar sievu Anniju un dēliņu Kaju Uvi kā misionāri devās uz Lesoto Āfrikas dienvidos. Pirmos septiņus gadus tas bija parasts misionāra darbs - viņi uzcēla baznīcu Lesoto galvaspilsētā Maseru, nodibināja Bībeles korespondences kursus, sludināja gan Lesoto, gan citās Āfrikas zemēs. Tomēr Bonkes evaņģēlista sirds nejuta apmierinājumu - viņš vēlējās redzēt patiesi lielus un varenus Dieva brīnumdarbus.

Šādām sirds ilgām bija pamatots iemesls. 1972. gadā Dievs Bonkem parādīja vīziju - vairākas naktis pēc kārtas misionārs garā redzēja Āfrikas kontinentu, kas bija nomazgāts tīrs Jēzus asinīs. Vienlaikus viņš dzirdēja skaidru Svētā Gara balsi atkal un atkal sakām: „Āfrika tiks glābta!” Tolaik tas šķita gandrīz neiespējami, tomēr Bonke šo Dieva apsolījumu uztvēra nopietni. Par viņa mērķi kļuva pasludināt Evaņģēliju visai Āfrikai. Turpini lasīt »