Laikmeta zīmes

Viens no svarīgākajiem faktoriem ikviena cilvēka dzīvē ir ģimene. Ģimenei ir milzīga nozīme cilvēka personības veidošanā, tāpēc nav mazsvarīgi, kādi ir katras konkrētās ģimenes tikumi un vērtības, kādas tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Pasaki man, kas ir tava ģimene, un es pateikšu, kas esi tu pats. Arī manai ģimenei bijusi liela loma manas personības attīstībā. Ar šo atmiņu stāstījumu vēlos pateikt paldies saviem senčiem par viņu ieguldījumu manā garīgajā un emocionālajā izaugsmē, kā arī pasaules uzskata veidošanā. Turpini lasīt »

Mana bērnība pagāja 20.gadsimta 60.gadu otrajā pusē - pašos “attīstītā sociālisma” ziedu laikos. Dzimis esmu 1964.gada 6.maijā Rīgā - laikā, kad beidzās Hruščova politiskais atkusnis un sākās Brežņeva stagnācijas ēra. Kā jau vairumam latviešu, arī manās dzīslās rit dažādu tautību asinis. Tēva māte bija poļu izcelsmes, tēvatēvs it kā bijis latvietis. Savukārt mammas tēvs nāca no vācbaltiešu dzimtas, bet māte bija tīrasiņu latviete. Pats vienmēr vairāk esmu juties kā latvietis, kaut gadiem ejot manī arvien vairāk parādās no mātes mantotā vāciskā mentalitāte.

Savu “padomju bērnību” atceros ar zināmu nostalģiju. Tā jau tas ir, ka bērnu dienas vēlāko gadu atmiņās šķiet pats jaukākais laiks dzīvē. Ko gan tāds bērns saprot no pieaugušo rūpēm un problēmām - vecāku mīlēts un aprūpēts viņš laimīgs izbauda bērnību. Jāteic, nekādi īpaši spilgti vai neparasti piedzīvojumi no bērnības atmiņā nav saglabājušies. Parasta vidusmēra latviešu ģimene parastā vidusmēra padomju dzīvoklī, kur kopā draudzīgi sadzīvoja mamma, papus, viņu mazais puika, omīte un Kārļonkulis (omītes vīrs). Turpini lasīt »

Turpinājums intervijai ar draudzes „Dzīvības Avots” mācītāju, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapa vietnieku, Latvijas Evaņģēliskās alianses valdes priekšsēdētāju, atkarīgo rehabilitācijas organizācijas „Teen Challenge Latvija” vadītāju Modri Ozolinkeviču un viņa sievu Baibu, kurā viņi stāsta par savu dzīvi, ģimeni un kalpošanu.

****

- Vai uzreiz pēc savas atgriešanās pie Dieva tu jau nolēmi kļūt par mācītāju?

- Nē, es domāju, ka pietiek mācītāju vienai ģimenei. Es vēlējos kļūt par biznesmeni, tirdzniecība man nebija sveša. 1993. ga­dā izveidoju savu uzņēmumu, jo biju lū­dzis, lai Dievs man dod kaut ko savu. Viņš deva un svētīja. Pēc tam, kad mēs uzplaukām, es aizmirsu par Dievu. Es jau neteicu: Dievs, Tu vairs neesi! Nepārtraucu iet arī uz baz­nīcu, bet nedarīju to, ko Viņš lika. Es pie­ļāvu netaisnību savā darbā, bet gribēju, lai Viņš svētī. Dievs nekad nesvētīs netaisnību, nekad. Pēc straujas augšupejas piedzīvojām ilgsto­šu bankrotu. No rītiem pamodos ar pil­nīgu tukšuma sajūtu - darba nav, nau­das arī nav. Mēģināju atkal kaut ko sākt, gandrīz gadu braukājām pie biznesa partneriem uz Baltkrieviju. Tikko izkļuvām no mīnusiem, atkal pēkšņi kaut kas notika. Tas bija laiks, kas spieda meklēt Dievu, kad Dievs veidoja mani. Turpini lasīt »

Ik rītu Latvijas Kristīgā radio ēterā skan raidījums „Mosties, Latvija!”, ko iemīļojuši daudzi kristieši mūsu zemē. Tā vadītājs ir vasarsvētku draudzes „Dzīvības Avots” mācītājs Modris Ozolinkevičs. Modris ir arī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) bīskapa vietnieks, Latvijas Evaņģēliskās alianses (LEA) valdes priekšsēdētājs, tāpat vada organizāciju „Teen Challenge Latvija”, kas kalpo atkarīgajiem. Kopā ar dzīvesbiedri Baibu viņš par savu dzīvi, ģimeni un kalpošanu stāsta žurnālam „Tikšanās”, un tagad arī „Laikmeta zīmēm”.

****

- Modri, kurā paaudzē tu jau esi mācītājs?

Modris: - Tas ir interesants jautājums. Manas mammas vecāsmātes māsa bija viena no pirmajām evaņģēlistēm vasarsvētku draudzē. Viņa piedzīvoja Dieva dziedi­nāšanu no tuberkulozes, kad bija jau tu­vu nāvei. Mammas tēvs bija viens no draudzes vecajiem padom­ju laikā. Arī mana tēva tēvs bija mācītājs, vēlāk vasarsvētku draudžu bīskaps. Arī mans tēvs ir mācītājs un vasarsvētku draudžu bīskaps. Varētu teikt, ka esmu mācītājs trešajā paaudzē. Turpini lasīt »

2011. gada 10. septembrī Minsterē, Vācijā, pārstāja pukstēt kristīgā kalpotāja un draudžu darbinieka Ojāra Gintera sirds. Ir noslēdzies vēl viens svētīgs mūžs un sākušies Mūžības ceļi. Piedāvājam ieskatu intervijā ko Ojārs sniedza žurnālam „Tikšanās” 2008. gadā.

****

- Mani vecāki bija kristieši - māte jaunībā bija luteriskās Dubultu draudzes locekle, tēvs - pareizticīgais. Abi laulāti Rīgas pareizticīgo baznīcā Mēness ielā. Taču drīz pēc tam viņi abi kļuva par Rīgas Mateja draudzes locekļiem. Bieži vien ticīgam cilvēkam pietiek izteikt virspu­sēju vēlmi, lai viņa vārds tiktu ierakstīts kādas drau­dzes locekļu sarakstā. Bet nereti sirds tiecas pēc kā vairāk, tā vēlas būt garīgi dzīvā un aktīvā draudzē. Tai ir vajadzīga ne baznīcas celtne vai organizācija, bet organisms, kas ikdienā praktizē piederību draudzei bibliskā nozīmē. Šādu piederību meklējoši cilvēki bija arī mani vecāki - Jānis un Natālija Ginteri. Šīm viņu ilgām, sevišķi mammas, būtiska nozīme bija ne vien manā, bet arī manas māsas un brāļa garīgajā izaugsmē. Turpini lasīt »

- Jau no agras bērnības biju atšķirīga no citām meitenēm. Parasto mazo meiteņu interesi, pro­ti, lelles, neatceros. Bija gan viens posms, nezinu, cik gadiņu man varēja būt, kad man bija viena ļoti tuva draudzene, vārdā Alda. Izdomāta, nereāla, bet man - reālāka par reālu! Apkārtnē nevienas Aldas nebija. Pat nezinu, no kurienes man tas vārds radās. Bet mums abām bija ļoti daudz interesantu nodarbību. Sava pasaule. Pēc citu meiteņu draudzības īpaši neilgojos.

Es ļoti agri iemācījos lasīt, līdz ar to man agri pavērās plašāks interešu loks. Manu vecāku perso­nīgā un skolas, kurā mēs dzīvojām, bibliotēka bija pietiekami bagāta. No pasakām un bērnu grāmatām samērā agri pārgāju uz garīgo literatūru. Mani sevišķi interesēja misionāru dzīves apraksti. Jau no meitenes gadiem mans sapnis bija misi­jas lauki un darbs kā misionārei. Turpini lasīt »

Iveta Bērziņa savā dzīvē no Dieva piedzīvojusi daudz žēlastības, apsardzības un mīlestības. Pateicoties šai mīlestībai, viņa spējusi savu dzīvi pilnībā nodot Dieva rokās un iemācījusies paļauties Viņa gribai un vadībai. Par to visu viņa šajā rakstā pastāstīs arī jums.

****

Ar Jēzu pirmo reizi iepazinos 11 gadu vecumā, kad mamma man pastāstīja, ka ir Dievs, un iemācīja Tēvreizi. Diemžēl mēs dzīvojām Emburgā, Jelgavas rajonā, kur tolaik nebija nevienas draudzes, bet uz Jelgavu izbraukāt nespējām. Mamma ticēja savā sirdī, tāpat arī vecāmāte, viņām bija iekšēja bijība pret Dievu. Šo bijību viņas ieaudzināja arī man, un tā es to nesāju savā sirsniņā. Mani vecāki bija visai stingri, un, kad es kaut ko nogrēkojos, vienmēr skaitīju Tēvreizi, jo citu lūgšanu nemācēju. Un vienmēr notika tā, ka mamma uz mani nebārās.

Taču pa īstam ar Jēzu sastapos 18 gadu vecumā draudzē „Kristus mācekļi” Jelgavā. Uz turieni mani uzaicināja draudzene. Tolaik šeit mācītājs bija Stīvs Bradkovičs no Amerikas. Šajā draudzē piedzīvoju garīgu jaunpiedzimšanu, iesaistījos mājas grupiņā. Pamazām sāku just sevī pārmaiņas, piedzīvoju, kas ir reāla Dieva klātbūtne. Taču aktīvāk draudzes dzīvē neiesaistījos, jo nevarēju tik bieži izbraukāt uz Jelgavu. Sākās kritieni un klupieni, un es aizgāju no Dieva, kaut sirdī Viņš man palika. Turpini lasīt »

Vineta Kārkliņa ir Ķekavas vasarsvētku draudzes „Dzīvības ceļš” slavas un pielūgsmes grupas dalībniece. Viņai ir brīnišķīga ģimene - vīrs Uldis un dēliņš Roberts , kurš ir patiess Dieva brīnums. Par šo un vēl citiem brīnumiem savā dzīvē Vineta vēlas liecināt arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Es uzaugu kristīgā trīs bērnu ģimenē, taču, kad man bija 12 gadu, nomira mamma un mūs audzināja tēvs. Jau tolaik jutu, ka ir Kāds, kas ik mirkli mani vada, kam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei, kas nes mani uz savām rokām. Kāds, kas mani ļoti mīl! Es zināju, ka tas ir Dievs! 1990. gada 25. augustā,16 gadu vecumā, es apzināti slēdzu derību ar Dievu kristībā. Kopš tā laika savā ceļā ar Dievu neskaitāmas reizes esmu piedzīvojusi, ka kopīgām kristiešu lūgšanām ir milzīgs spēks. Visas liecības par atbildētām lūgšanām un piedzīvotiem Dieva brīnumiem pat nav iespējams izstāstīt, man to ir pierakstīta vesela klade, tāpēc minēšu vien dažas. Turpini lasīt »

„Es saprotu, ka no manis gaida, lai par čekas pe­riodu pastāstītu kaut ko briesmīgu, bet es varu pa­teikt tikai to, ko zinu. Paldies Dievam, ka zinu tik vien…” - saka Juris Taškovs. „Ar šo interviju es gribu parādīt, ka Dievs cilvēku var iz­mainīt ļoti radikāli.” - Kā Saulu, kas kļuva par Pāvilu? - jautāju. „Jā, šodien es jūtos kā tāds maziņš Pāvils. Ne­zinu, vai esmu efektīvs kā Pāvils. Es nebiju pārāk efektīvs kā Sauls, lai gan sava laikmeta situācijā tas nebija mans nopelns, bet vienkārši apstākļu sagadīšanās, ka kāds netika sacirsts vai pakārts. Tagad da­ru to pašu, ko Pāvils pēc sastapšanās ar Dievu - uz­drošinos stāstīt tikai to, ko Jēzus ar mani ir izdarījis. Tas patiesībā ir pats galvenais.”

****

- Bērnībā man nebija racionālas laika izjūtas, likās, ka pēc 30 gadiem būšu gandrīz vai miris. Man diezgan agri tika uzlikti fiziski ierobežojumi. Pirmajā klasītē biju teicamnieks un man bija ļoti liela tendence uz lielīšanos, pašpārliecinātību un lepnību. Sliktākais, ka šī lepnība tika veicināta. Bērnībā dzirdēju tādus tekstus: tu redzēsi, ka pasaule ir pilna ar muļķiem, ļoti maz ir gudru cilvēku utt. Pavirši ņe­mot, tā ir taisnība, taču man netika paskaidrots - kādēļ. Mani vecāki bija kristīti un iesvētīti, bet bailes viņiem bija aizplīvurojušas acis. Es nepār­metu viņiem. Jo redziet - ja es mūžu būtu baudījis baltā kaklasaitē, man nebūtu tās pie­redzes, kas šodien. Man ir ļoti grūti sevi novērtēt no augšas - no Dieva skatupunkta, bet es domāju, ka ma­nai pieredzei ir ļoti liela nozīme. Turpini lasīt »

Saruna ar Rīgas vasarsvētku draudzes „Cerība” mācītāju, starptautiskās kustības „Dieva meklētāji” pārstāvi Latvijā un jauniešu kustības „Ķēniņa dārgumu meklētāji” iniciatoru Jāni Sadovski.

****

- Kāds bija jūsu ceļš uz mācītāja kalpošanu?

- Nedaudz vēstures. Mani vecāki bija tradicionāli katoļticīgi, taču ticība mūsu ģimenē netika īpaši kopta. Mamma bija skolotāja un baidījās no represijām, tāpēc baznīcu apmeklēja reti. Ar ticības lietām man pārsvarā saistījās kapusvētki, bēres un kristības. Taču kāds gadījums no bērnības liek domāt par Dieva aicinājumu. Man bija kādi pieci seši gadiņi, kad pēc kapusvētku ceremonijas priesteris svētīja bērnus. Bijām aptuveni 25 bērni. Pēkšņi viņš jautāja: „Kurš no jums gribētu kļūt par mācītāju?” Uzminiet, kurš vienīgais pacēla roku. Mans brālēns vēl nosmējās: „Jānis - mācītājs!” Turpini lasīt »