Laikmeta zīmes

Mūsu zemes un tautas vēsturē bija laiks, kad, lai nosargātu savu ticību un nepazaudētu kristīgo pārliecību, cilvēkiem bija jāiztur reizēm nepārvarami šķēršļi, jāpiedzīvo neaprakstāmas ciešanas un, iespējams, pat jāupurē dzīvība. Daudzi salūza zem šīs smagās nastas, tomēr bija arī tādi, kas ne vien izturēja pārbaudījumus, bet spēja šajās ciešanās nepazaudēt cilvēka un kristieša cienīgu stāju. Tāds bija arī Latgalē dzimušais un pasaulē pazīstamais katoļu priesteris, bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Par viņu šoreiz mūsu stāsts. Turpini lasīt »

Sākās vidusskolas gadi. Savu jauno skolasbiedru vidū sastapu dažus tikpat nacionāli noskaņotus puišus. Pamazām izveidojās domubiedru grupa - Ivars Ķ., Ivars S. un es, šo rindu autors. Ivars Ķ. bija saistīts ar grāmatu kolekcionāriem, tāpēc līdzās brīvvalsts izdevumiem tagad varēju lasīt arī vācu laikā izdotu literatūru un periodiku. Tā manās rokās nonāca avīze “Tēvija”, žurnāls “Laikmets”, arī slavenā grāmata “Baigais gads”, kas stāsta par padomju okupācijas režīma zvērībām 1940.-1941. gadā. Laiku pa laikam pulcējāmies Ivara Ķ. dzīvoklī Imantā, kur klausījāmies trimdas latviešu mūziku un apspriedām nacionāli politiskus jautājumus. Dažkārt tas beidzās ar kādu puicisku bravūru, piemēram, no deviņstāvu blokmājas jumta pāri visam mikrorajonam aurojot: “Dievs svētī Latviju, velns parauj Krieviju!” Jāatgādina, ka tas notika 80.gadu sākumā, kad līdz perestroikai un glasnostj vēl bija tālu. Ja mūs paņemtu ciet, šādām trakulībām varēja būt visnotaļ nopietnas sekas. Turpini lasīt »

Padomju Savienībā par laimīgu sevi varēja uzskatīt tas, kam bija radi, draugi vai paziņas ārzemēs. Šis apstāklis bija ļoti svarīgs, jo padomju rūpniecības nespēja nodrošināt savas valsts pilsoņus ar modernām, kvalitatīvām un vizuāli pievilcīgām precēm, kā arī hroniskais preču deficīts veikalos, bija radījis īstu ārzemju preču kultu. Tāpēc, ja tev ārzemēs dzīvoja radi, draugi vai paziņas, tu varēji savu līdzpilsoņu vidū izcelties ar modīgāku apģērbu, radioelektroniku un citām tikpat iekārojamām lietām. Īpaša padomju cilvēku kategorija bija jūrnieki, tāpat tie, kuriem palaimējās nokļūt darbā kādā no jaunattīstības valstīm, kam PSRS sniedza “brālīgo internacionālo palīdzību”. Taču ierindas pilsonim, ja vien nebija blata (pazīšanās) kādā no tirdzniecības uzņēmumiem, vajadzēja samierināties ar tā saukto farcovsčiku jeb deficīta preču tirgotāju pakalpojumiem. Tā gan nebija gluži likumīga nodarbošanās, bet pēc padomju Kriminālkodeksa definīcijas - spekulācija, un par to pienācās attiecīgs pants, turklāt arī farcovsčiku cenas bija neadekvāti augstas.

Īpaši labvēlīgā situācijā šajos nebeidzamā deficīta apstākļos izrādījās Baltijas republiku iedzīvotāji, jo te teju katram otrajam bija radi ārzemēs. Turpini lasīt »

Ketlīna un Stjuarts Ročesteri no Tasmānijas turpina stāstījumu par savām misionāru un Bībeles skolotāju gaitām pasaulē. Šoreiz par trim Āzijas zemēm - Filipīnām, Indiju un Malaiziju.

****

Filipīnas

Valdošā reliģija Filipīnās ir katolicisms, tāpēc šeit nav tik lielas evaņģēlisko kristiešu vajāšanas, kā citās Āzijas zemēs. Taču problēma ir sinkrētisms - kristīgās mācības saplūšana ar vietējām pagāniskajām tradīcijām un māņticību. Daudzi cilvēki Filipīnās domā, ka ir kristieši, taču viņiem ir pavisam ačgārna sapratne par to, kas kristietība ir. Tā ir ļoti liela problēma. Turpini lasīt »

Ketlīna un Stjuarts Ročesteri ir misionāri un Bībeles skolotāji no Tasmānijas Austrālijā. Kopā viņiem ir astoņi (!) akadēmiskie grādi zinātnē, izglītībā, mūzikā un teoloģijā. Abi ir akadēmiski izglītoti mūziķi, spēlē klavieres, dažreiz pat četrrocīgi. Stjuarts arī komponē. Reizi gadā uz vienu mēnesi Ročesteru pāris ierodas Latvijā, lai pasniegtu teoloģiju Latvijas Bībeles Centrā. Vienā no šādām mācību sesijām notika šī saruna, kurā Ketlīna „Laikmeta zīmēm” pastāstīja par savām un Stjuarta misionāru gaitām pasaulē.

****

Kā mēs sākām

20. gadsimta 80. gados mēs ar Stjuartu Tasmānijā bijām iesaistīti kristīgu mūziklu organizēšanā. Mums bija četri bērni, Stjuarts bija pasniedzējs kristīgā skolā. 1985. gadā ar vienu no šādiem mūzikliem, kuru es pati gan organizēju, gan diriģēju orķestri, apbraukājām dažādas Tasmānijas pilsētas. Tūres noslēgumā bijām kādā pilsētā, kur apmeklējām arī vietējo draudzi. Pielūgsmes laikā Dievs man parādīja vīziju. Tobrīd tika dziedāta dziesma par Dieva Vārda pasludināšanu tautām un Dievs runāja uz mani: „Tāpat kā Es tevi aicināju pasludināt Manu Vārdu Tasmānijā, tagad Es tevi aicinu pasludināt Manu Vārdu pasaules tautām!” Turpini lasīt »

Starptautiskās politikas nopietnajos ūdeņos mani ievadīja mammas tēvabrālis Aleksandrs jeb Saša. Onkulis dzīvoja Federvācijā, konservatīvajā Bavārijas pavalstī, kur viņa politiskais elks bija tā laika vācu Kristīgi sociālās savienības līderis Francis Jozefs Štrauss. Šis apstāklis lielā mērā noteica arī onkuļa politiskos uzskatus. Politika bija Sašas vaļasprieks, par kuru viņš bija gatavs runāt stundām ar ikvienu, kas vēlējās viņā klausīties. Var teikt, ka tieši Sašas politiski analītiskās lekcijas bija mana pirmā nopietnā saskarsme ar starptautisko politiku. Onkulis patiešām bija interesants stāstnieks, tāpēc mana pasaules uzskata veidošanā viņam ir nesalīdzināmi lielāki nopelni, nekā visai padomju propagandas “mašīnai” un izglītības sistēmai kopā ņemtām. Turpini lasīt »

Vēlamies pastāstīt par kādu izcilu personību. Amerikas Savienoto Valstu nacionālais varonis, lidotājs-astronauts, cilvēks, kurš staigājis pa Mēness virsmu, pārliecināts kristietis un kristīgais kalpotājs, mīlošs ģimenes tēvs, aktīvs sabiedrības loceklis. Apmeklējis neskaitāmas pasaules valstis, tostarp 80. gadu otrajā pusē arī Latviju. Viņa vārds ir Džeims Irvins.

Džeims Bensons Irvins piedzima 1930. gadā Pitsburgā, Pensilvānijas štatā. Pēc vidusskolas beigšanas viņš 1951. gadā ieguva bakalaura grādu jūras zinībās Savienoto Valstu Jūras akadēmijā un 1957. gadā aeronautikas inženiera maģistra grādu Mičiganas universitātē. Pēc akadēmijas Irvins tika iekļauts ASV Gaisa spēku personālsastāvā un dienēja vairākās aviobāzēs Teksasā. 1961.gadā viņš pabeidza Lidotāju-izmēģinātāju skolu, bet 1963.gadā - Kosmosa pilotu skolu. Kādu laiku Irvins kalpoja ASV Gaisa spēku štābā, piedalījās iznīcinātāju „Loockhead YF-12″ un citu lidaparātu izmēģinājumos. Džeimsa Irvina lidotāja biogrāfijā ir vairāk nekā 7015 lidojuma stundas, no tām 5300 viņš pavadījis iznīcinātāja kabīnē.

Kā mazs zēns Irvins bieži skatījās uz Mēnesi un stāstīja pieaugušajiem, ka kādu dienu noteikti dosies turp. Protams, neviens viņa teikto neņēma vērā, jo šie stāsti tolaik izklausījās no zinātniskās fantastikas lauciņa. Vēl bija ļoti tālu līdz laikam, kad pirmais cilvēks devās kosmosā, kur nu vēl uz Mēnesi. Un tomēr šiem bērna sapņiem bija lemts piepildīties. Turpini lasīt »

Agnese Turkova ir meitene, kurai Dievs dāvāja otru dzīvi, otru iespēju dzīvot un kalpot Viņam. Briesmīgo slimību, kas lēnām grāva Agneses miesu un personību, Dievs pārvērta atjaunotā miesā un garā. Dievs pārvērta „nejauko” Agnesi jaukajā Vizbulītē - vārds, ko Agnese labprāt kādreiz vēlētos redzēt ierakstītu savos personas dokumentos. Par šo žēlastību Agnese nebeidz pateikties savam Debesu Tēvam un gatava par Viņa mīlestību liecināt katram. Kopā ar viņu šajā liecībā dalās arī Vizbulītes vecāki - Valērijs un Linda Turkovi.

****

Agnese: - Esmu uzaugusi kristīgā četru bērnu ģimenē. Kad biju maziņa, vienmēr teicu mammai: „Mammu, es dzīvē nekad nebūšu nejauka! Būšu jauka un mīlīga!” Pēc desmitās dzimšanas dienas man sāka sāpēt galva. Turpini lasīt »

Nātans Moriss (Nathan Morris) ir britu evaņģēlists, kas ar Evaņģēlija vēsti ceļo pa visu pasauli. Viņa sludināto vārdu, gluži kā Bībelē teikts, pavada zīmes un brīnumi. 2006.gadā Nātans nodibināja savu kalpošanas misiju „Shake the Nations Ministries”, bet kopš 2010. gada dzīvo Mobilā, Alabamā, ASV, un kopā ar Pensakolas atmodas mācītāju Džonu Kilpatriku rīko atmodas dievkalpojumus „Bay Revival” visā Amerikā. 2013. gada augustā Nātans Moriss apmeklēja Latviju un piedalījās evaņģelizācijas dievkalpojumos Rīgā. Tad arī viņš sniedza šo interviju Kristīgā radio programmas direktorei Mairai Ošeniecei raidījumam „Tici un redzi”.

****

- Mēs zinām, ka esat uzaudzis mācītāja ģimenē. Zinām arī to, ka bijāt nopietni sadumpojies pret Dievu un aizgājis no Viņa.

- Tā bija privilēģija augt kristīgā ģimenē. Mana ģimene bija lūdzēju ģimene. Kā jauns cilvēks es nesapratu, cik tas ir īpaši un vērtīgi. Es sēdēju baznīcā pēdējos solos, klausījos, kā tēvs sludina, un man šķita, ka visi sludinātāji tā sludina un lūdz. Mans tēvs sludināja par Jēzus asinīm, par Svētā Gara spēku, un arī par to, ka varam saņemt dziedināšanu un tikt atbrīvoti - atraisīti no jebkā, kas ir kā saites mūsu dzīvē. Taču, kad man bija 16 gadi, es sāku izklaidēties kopā ar draugiem. Turpini lasīt »

Manas skolas gaitas iesākās 1971.gada 1.septembrī. Pirmo skolas dienu ar visu tajā notiekošo - svinīgo pasākumu, fotografēšanos un vēlāko mielošanos ar saldējumu kafejnīcā - pavadīju kopā ar tēvu. Mamma todien nez kur bija aizņemta. Zinības apguvu Rīgas 24.vidusskolā (vēlāk tā kļuva par 99.vidusskolu) Tallinas un Krišjāņa Barona ielu stūrī. Lai gan Rīgas 6.vidusskola atradās gandrīz pretī mūsu mājai, tomēr mācīties tur man netika ļauts, jo administratīvi skola piederēja Maskavas rajonam (tagad Latgales priekšpilsēta), kamēr mēs dzīvojām Kirova (tagad Centra) rajonā, bet padomju laikā katram vajadzēja skolu izvēlēties atbilstoši dzīvesvietai. Kaut it kā mazāk prestiža, 24.vidusskola nepavisam nebija slikta. Arī pārāk tālu nenācās iet - turpat vien aiz stūra tā atradās. Turpini lasīt »