Laikmeta zīmes

Jaņina Stoniene ir ordinēta Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) evaņģēliste. Viņas kalpošanas lauks bijis un ir Saldus novads - Kursīši, Ruba, Pampāļi, Līkupēni, Garozas un citas vietas, kur Jaņina pasludina Evaņģēlija vēsti, vada lūgšanu un Bībeles studiju grupas, veidojot un sagatavojot jaunus Kristus mācekļus. Visa Jaņinas dzīve ir Dieva brīnums - no pilnīga posta, slimībām un bezcerības, līdz Kristus lieciniecei un Evaņģēlija vēsts sludinātājai. Par savu dzīvi un kalpošanu Jaņina, pateicoties un dodot godu Trīsvienīgajam Dievam, vēlas liecināt arī tev, “Laikmeta zīmju” lasītāj.

****

2001.gada 15.augusts ir tā brīnišķīgā diena, kad es, mans vīrs Romualds, bērni Arturs, Vita un mazmeita Madara uzņēmām savās sirdīs Kristu. Man šis solis nāca dabiski - sirdī bija vēlēšanās atdot savu dzīvi Dieva Dēlam, kas par maniem grēkiem upurēja Sevi pie krusta, izliedams Savas nevainīgās asinis. Tolaik gan no tā sapratu ļoti maz. Vairāk biju dzirdējusi par Dievu kā Radītāju, un jau ilgi pirms tam, kad aicināju Jēzu kļūt par manas dzīves Kungu, es šad un tad lūdzu Dievu, kaut Viņu vēl nepazinu. Turpini lasīt »

“Mazāko brāļu” (minorītu) skaitam pieaugot, Francisks sāka izsūtīt tos misijas darbā, lai piepildītu redzējumu pasludināt Evaņģēliju visām tautām. Vispirms brāļi no Umbrijas devās uz citiem Itālijas reģioniem. Kā pirmais 1211.gadā sākās misijas darbs Ankonas pilsētā, Markes reģionā. 1214.gadā sekoja misija ārvalstīs - Spānijā un Marokā. Tādās zemēs kā Francija un Spānija franciskāņu misionāri nesastapa lielus šķēršļus, taču, piemēram, Ungārijas stepēs vietējie gani rīdīja brāļus ar suņiem un dūra ar uzasinātām ganu nūjām. Arī Vācijas dienvidos pirmie franciskāņu misionāri neguva cerētos panākumus. Tomēr bezbailīgie un nenogurdināmie brāļi neapstājās grūtību priekšā un devās uz arvien jaunām zemēm. 1220.gadā pieci ordeņbrāļi Marokā tika nogalināti Kristus liecības dēļ, tā kļūdami par pirmajiem franciskāņu mocekļiem.

Lai cik tālu misijas gaitās neaizgāja brāļi, ik gadu viņi atgriezās Porciunkulā uz ģenerālo Kapitulu - visu kopienas locekļu kopsapulci. Turpini lasīt »

Vēsturē plaši zināms kristīgās Baznīcas reformatora Mārtiņa Lutera vārds, taču arī pirms viņa Kristus Draudzē bijušas vairāk vai mazāk pazīstamas garīgās kustības un indivīdi, kas centušies vest Baznīcu atpakaļ pie tīrā Evaņģēlija gaismas. Šādas personības gadsimtu gaitā parādījās arī pašā Romas katoļu Baznīcā. Šie cilvēki gan nekļuva par globāliem Baznīcas reformatoriem, jo pazemība un respekts pret Baznīcas hierarhiju neļāva tiem nostāties pretī pāvesta un Romas kūrijas politiskajām interesēm. Tā tika noslāpēts atjaunotnes gars, ko Dievs bija šiem cilvēkiem uzticējis, un viņi tā arī līdz galam nepiepildīja savu uzdevumu reformēt garīgi brūkošo Romas Baznīcu. Tomēr dažas no šīm personībām atstājušas visai dziļas un paliekošas pēdas daudzu katoļticīgo uzskatos un garīgajā praksē. Viena no šādām personībām ir Asīzes Francisks - askēts, mūks un dzejnieks, kuru pēc nāves sāka uzskatīt par svēto, jo viņa pazemīgais dzīvesveids un kalpošana līdzcilvēkiem pārsteidza laikabiedrus. Turpini lasīt »

Ir cilvēki, kuru dzīve un paveiktais iedvesmojis daudzus miljonus citu cilvēku visā pasaulē. Tāds ir arī poļu katoļu priesteris Maksimilians Marija Kolbe (latīņu - Sanctus Maximilianus Maria Kolbe, poļu - Święty Maksymilian Maria Kolbe), kurš, būdams ieslodzīts Aušvices nāves nometnē, brīvprātīgi izvēlējās mirt cita, nepazīstama ieslodzītā vietā. Šis būs stāsts par neparastu cilvēku, patiesu kristieti, Dieva mīlestības atspulgu šajā grēka cauraustajā, samaitātajā pasaulē. Stāsts par priesteri, kuru Romas katoļu baznīca atzinusi par svēto. Stāsts par mirstīgo, kura uzticība Kristum padarījusi viņa dzīvi un darbu nemirstīgu. Turpini lasīt »

Lidija Stenlija Marova (Lydia Stanley Marrow) ir kristīgā kalpotāja un pielūgsmes vadītāja, kas strādā kopā ar evaņģēlistu Nātanu Morisu un viņa organizāciju „Shake the Nations Ministries”. Savu kalpošanu Lidija sāka Pensakolā, kad tur risinājās Braunsvilas atmodas notikumi. Lidijas, tāpat kā daudzu kristiešu kvēlākā vēlēšanās ir redzēt, kā Dieva klātbūtnes realitāte pārmaina cilvēku dzīvi. Piedāvājam interviju, ko Lidija sniedza Latvijas Kristīgā radio raidījumam „Tikšanās ar klausītājiem”.

****

- Jūs esat jauna, skaista sieviete. Kā jūs nācāt pie Dieva?

- Mans tēvs ir mācītājs ASV un visa mana ģimene bija kristīgie kalpotāji jau ilgi pirms manas piedzimšanas. Es uzaugu draudzē, kur Dievs darīja zīmes un brīnumus, un jau no mazotnes biju tajā visā iekšā. Kad man bija pieci gadi, es pirmoreiz reāli sastapos ar Kristu. Tajā vakarā mana vecmāmiņa sludināja par Kristus krustu un es atdevu savu dzīvi Viņam. Turpini lasīt »

Ilgus gadus mūsu ģimenes viesistabā goda vietā atradās pēc Otrā Pasaules kara ražots radioaparāts “VEF Super”. Kaut kas bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan plašajā Padomjzemē nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju patiesi gandarīts, ka varēju to darīt tik izcilā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis - ražošanas apvienība “VEF”.

Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu proletārisko pašapziņu, kaut tādēļ nācās izbaudīt gan agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, gan to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas padomju plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanu mēneša beigās, kad bija jāizpilda valsts plāns. PLĀNS - tas bija padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt dubultu algu, piešķirt papildus brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādāk nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

Mūsu ģimene nekad nav bijusi īpaši reliģioza, lai gan Dievu nenoliedza. Mamma vienmēr teica: Dievu neviens nekad nav redzējis, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka Viņš ir, tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka Viņa nav. Katrā ziņā bērnībā par ticību Dievam netiku dzirdējis nevienu sliktu vārdu, gluži pretēji - omīte bieži atcerējās skolas gadus un ticības mācības stundas, arī mamma nereti pieminēja svētdienskolas nodarbībās gūtos iespaidus. Valdīja uzskats, ka ticība Dievam mudina cilvēku tikai uz labu un padara morāli tīrāku un tikumīgāku. Tomēr par Dievu un garīgiem jautājumiem ģimenē daudz runāts netika. Turpini lasīt »

„Nekas tā neiztukšo cilvēka dvēseli kā bailes no nezināmā, vientulības un ciešanām. Nemiers un skumjas nepadarīs tukšu tavu rītdienu; ar savu postošo spēku tie iztukšos tavu šodienu. Neviens pārdzīvojums nav tik liels, lai to nevarētu atnest lūgšanā Dieva priekšā; tai pat laikā tas ir pārāk nenozīmīgs, lai to padarītu par savu nastu. Atļauj Tā Kunga apsolījumiem valdīt pār tavām problēmām. Nebīsties uzticēt nezināmo nākotni visuzinošam Dievam.” Šie cerību rosinošie vārdi pieder holandiešu misionārei Korijai ten Būmai (Corrie ten Boom). Piedzīvojusi personīgu zaudējumu un ciešanas Otrā pasaules kara laikā, viņa visu mūžu palika vienkārša un pieticīga sieviete, kas sauca sevi par „svētceļnieci Kristus dēļ”. Un šai dzīvesgudrajai sievietei bija ko teikt pasaulei. Viņa liecināja par Kristus mīlestību vienmēr un visur, kur vien tika aicināta. Viņas dzīves uzdevums bija sludināt piedošanas vēsti. Turpini lasīt »

Tā kā bravūras “Jaunajiem Vanagiem” netrūka, nokļūšana valsts drošības iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Tomēr par mums čekisti uzzināja pilnīgi nejauši. Bija arestēti daži grāmatu tirgotāji, kas nodarbojās arī ar nelegālās literatūras pavairošanu. Pie viena no viņiem atrada Ivara Ķ. telefona numuru un vīrs izstāstīja, ka Ivars pie viņa iegādājies literatūru. Puisi aizturēja tieši karatē treniņa laikā un kratīšanā viņa dzīvoklī konfiscēja divus maisus ar “pretpadomju” literatūru - Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, citus latviešu klasiķu darbus, žurnālu “Laikmets”, vēl šo to. Starp grāmatām gadījās arī nelaimīgie vanagu statūti (par “Jaunajiem Vanagiem” vairāk lasiet ŠEIT).

Nākamajā dienā skolā Ivars Ķ. bija neparasti mazrunīgs. Kad mēģinājām sākt sarunu, viņš tikai noteica, lai ar viņu neko nerunājot, bet, ja mājās esot kādi kompromitējoši materiāli, lai tos iznīcinot vai noslēpjot pie kaimiņiem. Pēc otrās stundas ienāca skolas direktore un aicināja Ivaru līdz. Klasē viņš vairs neatgriezās. Pēc skolas kopā ar otru Ivaru devāmies pie manis uz mājām, lai uzspēlētu kārtis un apspriestu notikušo. Bijām pilnīgā neizpratnē. Tobrīd mums ne prātā nenāca, ka esam nokļuvuši orgānu redzeslokā. Pēc kāda laika Ivars S. devās uz mājām, bet mana sirds kļuva aizvien nemierīgāka. Omammai pateicu, ka, iespējams, gaidāmi nelūgti viesi. Viņa tikai skatījās uz mani un neteica neko. Turpini lasīt »

Pēc savas dramatiskās atbrīvošanas un atgriešanās Latvijā (par to lasiet ŠEIT), bīskaps Sloskāns vispirms apciemoja dzimto Latgali, kur apmeklēja daudzas vietējās draudzes un pēc ilgiem atšķirtības gadiem beidzot satikās ar savu māti, kura visu šo laiku bija lūgusi par dēlu, tāpat ar saviem brāļiem un māsām. Tēvs dēlu diemžēl vairs nesagaidīja. 1933. gada 18. februārī Sloskāns presē publicēja vēstuli, kurā pateicās visiem, kas lūdza Dievu par viņa atgriešanos un līdzdarbojās, lai tā varētu notikt.

Tā paša gada martā, pāvesta aicināts, Sloskāns devās uz Romu. 30. martā viņš ieradās Vatikānā, kur pāvests Pijs XI viņam piešķīra privātu audienci un pēc sirsnīgas apskaušanās uzstāja, lai bīskaps piedalās Kristus nāves 1900 gadu piemiņas pasākumos un šim notikumam veltītā Svētā Gada atklāšanā. Pāvests lūdza Sloskānu palikt Romā vismaz gadu, kas ļautu viņam uzlabot padomju cietumos un nometnēs iedragāto veselību un detalizēti ar pāvestu pārrunāt katoļu Baznīcas situāciju PSRS. Turpini lasīt »