Laikmeta zīmes

„Dievs dara brīnumus! Es savu Dievu varu saukt par Dievu, kurš dara brīnumus. Arī Bībelē ir teikts, ka Dievam nekas nav neiespējams. Kad beidzas cilvēku spējas un robežas, Dievs izstiepj Savu vareno roku,” - tā saka Aizputes vasarsvētku draudzes mācītājs Guntis Eņģelis. Domāju, kad būsiet izlasījuši Ingas un Gunta liecību, arī jūs tam piekritīsiet.

*****

Guntis: - Smagākais pārbaudījums mūsu dzīvē bija laiks, kad gaidījām savu otro bērniņu.

Inga: - Nevarētu teikt, ka ar pirmo bērniņu Elanu Modri viss gāja pilnīgi gludi. Viņš piedzima ar greizām pēdiņām - tas mums bija pārbaudījums. Vajadzēja apmeklēt ārstus, bērniņš bija nemierīgs - kājiņas bija ieliktas ģipšos, kas reizi mēnesī bija jāmaina. Tad pieteicās otrs bērniņš… Trešajā grūtniecības mēnesī bija pirmā ārstu pārbaude. Man bija pat grūti pieļaut domu, ka kaut kas varētu būt slikti, bet, kad ārste sāka neparasti ilgi skatīties un spaidīt pogas, sāku uztraukties. Tad viņa piesauca vēl otru ārsti un es dzirdēju, ka viņa otrai jautā: vai viņai, tas ir man, drīkst to teikt? Mana ārstējošā ārste, pie kuras biju uzskaitē, atbildēja: jā, viņai drīkst to teikt. Turpini lasīt »

Nereti cilvēki Dievu sāk meklēt brīžos, kad viņu dzīvei pāri brāžas vētras, bēdas vai ciešanas. Šis būs stāsts par Grigorjevu ģimeni - Sanitu, Normundu un viņu meitiņām Nikolu Elīnu un Laini Keitu. Šis būs stāsts par notikumu, kas dāvāja Lainei Keitai otru dzīvi, bet viņas vecākiem - garīgu jaunpiedzimšanu.

****

Normunds: - Tas notika 2005.gada maijā manu vecāku mājās Dobeles rajona Bērzupē. Māja atrodas četrus metrus augstas kraujas malā, turpat lejā tek upīte. Pavasaros tā ir strauja un dziļa, bet vasarā faktiski izžūst. Pārpratuma dēļ mūsu jaunākā meitiņa Laine Keita, kam tolaik bija pusotrs gadiņš, uz mirkli palika bez uzraudzības. Pēc brīža attapāmies, ka bērna nav. Ātri apskrēju apkārt mājai un sapratu, ka varētu būt noticis ļaunākais. Sāku skriet gar upes krastu un pēdējā līkumā, kur pāri upītei bija pārkāries koka zars, zem ūdens ieraudzīju manas meitiņas sarkanās biksītes. Turpini lasīt »

Ventspils čigānu diasporas pārstāvja Andra Aleksandra liecība par Dieva vareno žēlastību viņa dzīvē, par Dieva dziedinošo pieskārienu, glābšanu Jēzus asinīs un garīgu atjaunošanu Viņa augšāmcelšanās spēkā.

****

Ir cilvēki, kas pie Dieva atgriežas caur labklājību. Viņi nav piedzīvojuši nekādas grūtības, tomēr pārpilnība, ko viņi bauda pasaulē, nespēj dot gandarījumu. Tad viņi meklē Dievu. Taču mans ceļš pie Viņa veda caur lielām ciešanām un sāpēm. Turpini lasīt »

Cik daudzi no mums nav savu reizi domājuši: ak, kaut Jēzus šodien staigātu pa šo zemi! Kaut mēs šodien redzētu visus tos brīnišķīgos darbus, kādus Viņš darīja! Klibie iet, aklie redz, kurlie dzird un miroņi ceļas augšā! Bībele teic, ka Jēzus Kristus tas pats, vakar, šodien un mūžīgi. Arī šodien notiek miroņu augšāmcelšanās. Protams, tas nav ikdienišķs notikums, taču arī Jēzus laikā tamlīdzīgi notikumi neatgadījās katru dienu. Viens šāds gadījums 2001. gada nogalē notika Nigērijā, Āfrikā. Šis stāsts balstīts uz žurnālistu Roberta Mērfija un Džordža Kentija reportāžām.

 ****

“Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?” (Ap. d. 26:8)

Viņpus nāves robežai

2001. gada 30. novembra rītā Onitšas pilsētas evaņģēliskās draudzes mācītājs Daniels Ekečukvu kopā ar draugu Kingsleju Iruku veda savam tēvam Ziemassvētku dāvanu - kazu - uz ciematu, kas atradās netālu no Overi pilsētas. Atpakaļceļā Daniela divdesmitgadīgajam mersedesam salūza bremzes. Braucot pa kalnu ceļu, kas veda lejup, Daniels vairs nespēja novaldīt automašīnu. Tā traucās arvien ātrāk un ātrāk, līdz kādā ceļa līkumā ietriecās klintī. Turpini lasīt »

Šī ir misionāres Diānas Dorlonas liecība par diviem īpašiem Dieva brīnumiem viņas dzīvē, kad Tas Kungs atklāja Savu žēlastības, mīlestības un varenības spēku, dziedinādams viņu no neārstējamām slimībām. Lai šī liecība stiprina un iedrošina katru, kas šodien sauc uz Dievu pēc dziedināšanas brīnuma.

****

Mani sauc Diāna Dorlona. Kopā ar vīru Stīvenu esam pilna laika misionāri un kalpojam Dievam kā Bībeles skolas pasniedzēji dažādās zemēs. No 1995. līdz 1999. gadam strādājām Latvijā - bijām Bībeles koledžas pasniedzēji Ozolniekos. Šajos četros gados iemīlējām Latvijas zemi un ļaudis. Vēlāk darba gaitas mūs aizveda uz citām pasaules zemēm, taču Latvija arvien paliks mūsu sirdīs un lūgšanās. Turpini lasīt »