Laikmeta zīmes

2001. gada 11. septembrī miljoniem ļaužu visā pasaulē pie savu televizoru ekrāniem kā sastinguši vēroja notikumus Ņujorkā, kur dūmos un liesmās gāja bojā Pasaules tirdzniecības centra ēkas un līdz ar tām tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Redzot „dvīņu torņu” sabrukšanu, dūmus un svelmi, mēs tomēr cerējām, ka kāds šajā ellē tiks atrasts dzīvs. No Pasaules tirdzniecības centra drupām tika atbrīvoti četri - tikai četri (!) - no vairāk nekā 2900 apraktajiem. Kaut kādu iemeslu dēļ vienas kāpnes nesabruka pilnībā un pa tām jau pēc ēku sagrūšanas izglābās 15 ugunsdzēsēji, taču četri cilvēki palika iesprostoti starp betona bluķiem un gaidīja savu atbrīvošanu. Pēdējā tika atbrīvota Dženella Guzmane, kas zem drupām pavadīja 27 stundas. Viņas foto aplidoja pasaules ziņu aģentūras, vēlāk daudzos vadošajos preses izdevumos un TV programmās parādījās intervijas ar Dženellu. Arī mums ir ekskluzīva iespēja iepazīties ar viņas liecību. Par to jāpateicas Mūdija draudzei Čikāgā, Bruklinas Tempļa (Brooklin Tabernacle) draudzei Ņujorkā un Dženellai Guzmanei - Makmilanai personīgi.

****

- Es piedzimu Trinidadā un Tobago lielā 15 bērnu ģimenē. Esmu jaunākā no meitām, par mani jaunāks ir tikai viens no maniem brāļiem. 18 gadu vecumā man piedzima meita. Nevarētu teikt, ka mūsu ģimene būtu bijusi īpaši kristīga - māte Dievam ticēja, taču tēvu es nekad netiku redzējusi apmeklējam baznīcu. Pati es vienmēr apgalvoju, ka Dievam ticu, taču tas vairāk bija teikts, lai iepriecinātu mammu, nevis tādēļ, ka Viņš man patiešām ko nozīmēja.

1998. gada augustā pārcēlos uz dzīvi Ņujorkā. Turpini lasīt »

Kad savulaik intervēju sociālo darbinieci Nairu Šķoni no Kuldīgas, viņa savā atgriešanās stāstā pieminēja Sašu Kovaļuku - cilvēku, kam bijusi zināma loma Nairas ceļā pie Dieva. Kad 2007. gada pavasarī mūsu ģimenei bija vajadzīgs santehnikas un remontdarbu speciālists, mums ieteica kādu Sašu - esot cilvēks ar „zelta rokām”. Tikai pēc zināma laika iedomājos pavaicāt, kāds tad īsti ir mūsu palīga uzvārds. Izrādījās - Kovaļuks, Saša Kovaļuks. Tā tapa šis raksts par cietumu misionāru, dziesminieku un kristīgo kalpotāju Aleksandru Kovaļuku.

****

- Mana dzīve pirms sastapšanās ar Dievu bija briesmīga. Gluži tāpat kā tagad man mēdz būt piecas sešas kalpošanas dienā, tolaik es varēju izdarīt piecus sešus noziegumus dienā. Tie bija gan nopietni, gan mazāk nopietni. Pēdējā ieslodzījuma termiņa laikā sāku veidot bandu, kurā bija ļoti nopietni ļaudis. Mēs gatavojāmies aplaupīt inkasatoru mašīnas. Turpini lasīt »

Viena no visbiežāk izteiktajām aizlūgšanu vajadzībām ir lūgšana par neticīgiem tuviniekiem. Cilvēki lūdz par vīriem un sievām, vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām. Nereti gadās situācijas, kad kāda ģimenes locekļa sastapšanās ar dzīvo Dievu rada neizpratni, nepatiku vai pat naidu citos ģimenes locekļos, kas noved pie strīdiem un nesaticības, par ko visbiežāk tiek nepamatoti vainota draudze vai kristieši kopumā. Līvānu vasarsvētku draudzes locekle Nadja Korsaka stāsta par savu ceļu pie Dieva un grūtībām, ar kādām viņai tādēļ nācās sastapties ģimenē.

****

- Jau kopš bērnības manā dzīvē bija daudz bēdu. Agri zaudēju tēvu, divreiz esmu slīkusi upē, gandrīz nomiru no tvana gāzes, tomēr Tas Kungs vienmēr mani pasargāja. Māte kļuva ticīga vēl pirms manis. Pie viņas es sastapu kristiešus, kas man stāstīja par Dievu, ticību, aicināja uz dievkalpojumiem. Taču es par to visu neko negribēju dzirdēt un bēgu no viņiem, kaut patiesībā bēgu no Dieva.

Nepilnu 40 gadu vecumā ārsti man konstatēja muguras smadzeņu audzēju. Turpini lasīt »

Stīvens Hils ir pasaulē pazīstams evaņģēlists, viens no Pensakolas atmodas līderiem. Šajā rakstā stāstīts par Stīva bērnību un pusaudža gadiem, par dzīvi noziedznieku pasaulē un narkotiku verdzībā, par elli zemes virsū un Jēzus asiņu spēku, kas izrāva viņu no šīs elles un padarīja par Dieva līdzstrādnieku un Evaņģēlija vēstnesi.

****

Stīvens piedzima 1954. gada 17. janvārī Ankarā, Turcijā. Viņa tēvs bija militārpersona un kā instruktors dienēja turku armijā. Drīz pēc Stīva piedzimšanas ģimene atgriezās ASV un apmetās uz dzīvi Alabamas pavalstī. Turpini lasīt »

Ventspils čigānu diasporas pārstāvja Andra Aleksandra liecība par Dieva vareno žēlastību viņa dzīvē, par Dieva dziedinošo pieskārienu, glābšanu Jēzus asinīs un garīgu atjaunošanu Viņa augšāmcelšanās spēkā.

****

Ir cilvēki, kas pie Dieva atgriežas caur labklājību. Viņi nav piedzīvojuši nekādas grūtības, tomēr pārpilnība, ko viņi bauda pasaulē, nespēj dot gandarījumu. Tad viņi meklē Dievu. Taču mans ceļš pie Viņa veda caur lielām ciešanām un sāpēm. Turpini lasīt »

Cik daudzi no mums nav savu reizi domājuši: ak, kaut Jēzus šodien staigātu pa šo zemi! Kaut mēs šodien redzētu visus tos brīnišķīgos darbus, kādus Viņš darīja! Klibie iet, aklie redz, kurlie dzird un miroņi ceļas augšā! Bībele teic, ka Jēzus Kristus tas pats, vakar, šodien un mūžīgi. Arī šodien notiek miroņu augšāmcelšanās. Protams, tas nav ikdienišķs notikums, taču arī Jēzus laikā tamlīdzīgi notikumi neatgadījās katru dienu. Viens šāds gadījums 2001. gada nogalē notika Nigērijā, Āfrikā. Šis stāsts balstīts uz žurnālistu Roberta Mērfija un Džordža Kentija reportāžām.

 ****

“Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?” (Ap. d. 26:8)

Viņpus nāves robežai

2001. gada 30. novembra rītā Onitšas pilsētas evaņģēliskās draudzes mācītājs Daniels Ekečukvu kopā ar draugu Kingsleju Iruku veda savam tēvam Ziemassvētku dāvanu - kazu - uz ciematu, kas atradās netālu no Overi pilsētas. Atpakaļceļā Daniela divdesmitgadīgajam mersedesam salūza bremzes. Braucot pa kalnu ceļu, kas veda lejup, Daniels vairs nespēja novaldīt automašīnu. Tā traucās arvien ātrāk un ātrāk, līdz kādā ceļa līkumā ietriecās klintī. Turpini lasīt »

Šī ir misionāres Diānas Dorlonas liecība par diviem īpašiem Dieva brīnumiem viņas dzīvē, kad Tas Kungs atklāja Savu žēlastības, mīlestības un varenības spēku, dziedinādams viņu no neārstējamām slimībām. Lai šī liecība stiprina un iedrošina katru, kas šodien sauc uz Dievu pēc dziedināšanas brīnuma.

****

Mani sauc Diāna Dorlona. Kopā ar vīru Stīvenu esam pilna laika misionāri un kalpojam Dievam kā Bībeles skolas pasniedzēji dažādās zemēs. No 1995. līdz 1999. gadam strādājām Latvijā - bijām Bībeles koledžas pasniedzēji Ozolniekos. Šajos četros gados iemīlējām Latvijas zemi un ļaudis. Vēlāk darba gaitas mūs aizveda uz citām pasaules zemēm, taču Latvija arvien paliks mūsu sirdīs un lūgšanās. Turpini lasīt »

2003. gada septembrī Rīgā notika evaņģelizācijas pasākums “Mosties, Latvija 2003!”. Latvijas vasarsvētku draudžu aicināts tajā sludināja pazīstamais franču evaņģēlists, misijas “Cerība un Atbrīvošana” dibinātājs un vadītājs Frenks Aleksandrs. Frenks sludina Evaņģēliju daudzās pasaules zemēs. Galvenokārt tās ir franču valodā runājošās valstis, tomēr viņš labprāt dodas arī uz citiem reģioniem, lai Labā Vēsts par glābšanu Jēzū Kristū sasniegtu visas tautas. Frenka Aleksandra darba kalendārā ir Peru, Argentīna, Urugvaja, Gviāna Dienvidamerikā; Kongo, Togo, Madagaskara, Maurīcija, Benina Āfrikā; Šrilanka, Indija un Pakistāna Āzijā; Beļģija un Vācija Eiropā.

****

Daudzus gadus es biju saistīts okultisma tīklos. Tas viss sākās kā mūsu ģimenes patiesi garīgie meklējumi. Mēs gribējām saprast, kāda ir cilvēka dzīves jēga. Beigu beigās šie meklējumi mūs noveda pie zīlēšanas, tas ir, nākotnes pareģošanas ar kāršu palīdzību. Bērnībā es redzēju, kā māte zīlē nākotni pēc kārtīm. Dažreiz es šo to uzzināju arī par savu nākotni. Tomēr, lai gan māte bija labi pazīstama pareģotāja, viņa nekad neredzēja, ka viņas dēls kļūs Evaņģēlija sludinātājs. Turpini lasīt »