Laikmeta zīmes

„Es negribēju būt sportists, es gribēju būt mācītājs,” stāsta cīkstonis Henrijs Indārs. Gaidot atbildi no Dieva, viņš saprata, ka, atrodoties līdzās citiem sportistiem, viņam ik dienas ir iespēja nest Labo Vēsti. Henrija dzīvē bija notikušas radikālas pārmaiņas, un par tām viņš nespēja klusēt. Viņš zināja, kas ir nikotīns, alkohols, narkotikas un cietums; kā citiem skapī veļa, tā viņam plauktos glabājās nauda, zīlniece neko labu nesolīja un arī nāve no viņa bēga. Un tad iejaucās Dievs…

****

- Es vienmēr esmu bijis dzīves jēgas meklējumos. Par to, ka Dievs ir, es nešaubījos, bet biju pārliecināts, ka vienalga viss ir atkarīgs tikai no manis. Tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka ar Dievu var sarunāties, ka Viņu var lūgt un Viņš atbild. Kad sapratu, ka Dievs ir tik pieejams, tad gan es sacīju: Dievs, ņem mani visu un maini manu dzīvi, es esmu gatavs Tev sekot, kurp vien Tu iesi! Turpini lasīt »

Latvijas kristīgajai sabiedrībai Arturs Danenbaums pazīstams kā Kristīgā radio raidījuma „Tavi brīnumi ir lieli” veidotājs. Taču arī pats Arturs ir piedzīvojis Dieva brīnumu, par kuru viņš pastāstīja žurnāla „Tikšanās”, bet tagad arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

- Artur, kad sākās tavs raidījums „Tavi brīnumi ir lieli”?

- 1994. gada vasarā mazā baptistu draudzē mēs bijām neliela meklējošu jauniešu grupa, kas gribēja piedzīvot vairāk no Tā Kunga. Paralēli šīm aktivitātēm piedzima arī raidījums. Jau no paša sākuma akcentu vēlējāmies likt tieši uz pārdabisko Dieva dimensi­ju - to, ka Dievs dara brīnumus! Bija ļoti daudz liecību par to, ko Dievs mūsdienās dara citos kontinentos - Amerikā, Āfrikā, Dienvidamerikā. Bet reiz es domāju: būtu ļoti interesanti uzzināt, ko Dievs dara pie mums Latvijā. Es aicināju savus radioklausītājus rakstīt vēstules par to, ko Dievs ir darījis viņu dzīvē, un saņēmu ļoti daudz brīnišķīgu liecību. Tās pārsvarā nebija par dziedināšanas brīnumiem, bet daudz personīgāk, intīmāk - kā Dievs strādājis pie dvēseles, stiprinājis un vadījis cauri grūtībām. Turpini lasīt »

Mārcis Jencītis pazīstams kā evaņģēlists, draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs un G12 kustības aizsācējs Latvijā. Tomēr, iespējams, ne visi zinās, ka pirms iepazīšanās ar Kristu Mārča dzīvē valdīja alkohols, narkotikas, garīga apsēstība un kontakti ar dēmonu pasauli. Taču Dievs Mārci atrada un uzrunāja cietuma kamerā, un kopš tā brīža Mārča dzīve radikāli mainījās. Tagad viņš Labo Vēsti sludina citiem.

****

- Kad man bija trīs četri gadi, es bieži domāju, kur nonākšu, kad vairs nebūšu. Mans tēvs nomira, kad man bija četri gadi, un es ilgi nevarēju aprast ar domu, ka cilvēks var tā vienkārši nomirt. Nomirst un viss? Nekā vairs nebūs? Visi tā sacīja, tas bija komunistu garā. Par Dievu es nezināju pilnīgi neko.

Pirmajās trīs klasēs mācījos labi, bet pēc tam sāku neklausīt skolotājiem. Par to, ka skolotāja man ielika divnieku, mēs ar draugu izsitām skolai logu. Es klasē biju tāds jokupēteris, kad pateicu kādu repliku, visi smējās. Pēc tam sāku mācīties sporta klasē. Trenējos vieglatlētikā un palaidnībām neatlika daudz laika. Laiks līdz kādiem 16 gadiem bija normāls. Bet tad sākās. Turpini lasīt »

Ir aizraujoši dzirdēt liecības par lielām un varenām lietām, ko Dievs dara savu bērnu dzīvē, par Viņa brīnumdarbiem. Taču reizēm Dieva žēlastība atklājas pavisam sīkos ikdienas notikumos. Dieva brīnumi Talsu vasarsvētku draudzes locekles Antras Ozoliņas dzīvē ir ikdiena. Par savu dzīvi ar Dievu viņa pastāstīja Ingai Skujai Latvijas Kristīgā radio raidījumā „Tikšanās ar klausītāju” un tagad arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Mana diena sākas četros no rīta. Pamostos un nolieku Tā Kunga priekšā visu dienas gājumu. Mans mīļotais vīrs pirms pāris gadiem tika paņemts Mūžībā. Viņš nodarbojās ar akmens apstrādi - izgatavoja kapu pieminekļus, apmales, sētiņas. Kad vīrs nomira, biju spiesta pārņemt šo saimniecību. Es neko nemācēju, jo līdz tam mana joma bija dārzs un mājsaimniecība. Divas dienas uz ceļiem brēcu Dieva priekšā, lai Tas Kungs iemāca man strādāt, jo cilvēki bija samaksājuši naudu par kapakmeņiem, kurus vajadzēja pabeigt. Atdot naudu es nevarēju, jo pēc bērēm man bija palikuši tikai 12 lati. Biju pilnīgā izmisumā. Paņēmu vecu akmens šķēpeli un teicu: „Kungs, iemāci man, kā dabūt virsū burtus uz akmens.” Garā dzirdēju balsi, kas stāstīja, kādu zīmuli, kādu flomāsteru, kādu lineālu lietot. Tā Tas Kungs man iemācīja izveidot burtus. Divās dienās es to apguvu perfekti. Turpini lasīt »

2009. gada nogalē Latvijas kristīgo sabiedrību satrauca vēsts par Ogres apustuliskās draudzes “Vārda spēks” mācītāja Agra Ginko ģimenē tikko piedzimušā dēliņa Roberta smago veselības stāvokli. Daudzi cilvēki gan Latvijā, gan pasaulē tolaik lūdza Dievu par Robertiņa dziedināšanu. Un Dievs pagodinājās. Šī ir puisīša mātes Inetas Ginko liecība par tajās dienās pārdzīvoto, izjusto un saprasto.

****

- Vēlos jums līdzdalīt notikumus sakarā ar mūsu dēliņa Robertiņa ienākšanu pasaulē. Grūtniecība noritēja ļoti labi, izņemot to, ka grūtniecības 36. nedēļā pārslimoju gripu. Esot grūtniecības trešajā mēnesī, redzēju sapni, ka mazulis būs puisītis. No rīta piecēlos un pastāstīju to vīram, nu vajadzēja arī vārdiņu… Pēc kāda laika lasīju žurnālā “Tikšanās” kāda cilvēka dzīvesstāstu un pie viena teikuma apstājos: “Man ir divi dēli - Jānis un Roberts”. Tik tālu šajā lasījumā tiku, jo tālāk lasīt vairs nespēju. Gaidīju vakaru, kad mājās atgriezīsies vīrs, lai varētu pajautāt viņa domas par vārdu Roberts. Kad Agris pārnāca mājās, viņam to pateicu un viņš uzreiz piekrita, ka dēliņa vārds būs Roberts. Turpini lasīt »

„Dievs dara brīnumus! Es savu Dievu varu saukt par Dievu, kurš dara brīnumus. Arī Bībelē ir teikts, ka Dievam nekas nav neiespējams. Kad beidzas cilvēku spējas un robežas, Dievs izstiepj Savu vareno roku,” - tā saka Aizputes vasarsvētku draudzes mācītājs Guntis Eņģelis. Domāju, kad būsiet izlasījuši Ingas un Gunta liecību, arī jūs tam piekritīsiet.

*****

Guntis: - Smagākais pārbaudījums mūsu dzīvē bija laiks, kad gaidījām savu otro bērniņu.

Inga: - Nevarētu teikt, ka ar pirmo bērniņu Elanu Modri viss gāja pilnīgi gludi. Viņš piedzima ar greizām pēdiņām - tas mums bija pārbaudījums. Vajadzēja apmeklēt ārstus, bērniņš bija nemierīgs - kājiņas bija ieliktas ģipšos, kas reizi mēnesī bija jāmaina. Tad pieteicās otrs bērniņš… Trešajā grūtniecības mēnesī bija pirmā ārstu pārbaude. Man bija pat grūti pieļaut domu, ka kaut kas varētu būt slikti, bet, kad ārste sāka neparasti ilgi skatīties un spaidīt pogas, sāku uztraukties. Tad viņa piesauca vēl otru ārsti un es dzirdēju, ka viņa otrai jautā: vai viņai, tas ir man, drīkst to teikt? Mana ārstējošā ārste, pie kuras biju uzskaitē, atbildēja: jā, viņai drīkst to teikt. Turpini lasīt »

Šis būs stāsts par pazīstamo argentīniešu evaņģēlistu Karlosu Anakondiju. Plašāk pazīstams Anakondija kļuva Argentīnas atmodas laikā 20. gadsimta 80. gados. Viņa sludināšanu vienmēr pavada zīmes un brīnumi, ar kuriem Dievs apstiprina Savu vārdu un autoritāti. 2008. gada jūlijā Anakondija viesojās mūsu kaimiņzemē Igaunijā un ir apsolījis kādreiz apmeklēt arī Latviju.

****

Karlos Alberto Anakondija dzimis 1944. gada 12. martā Buenosairesas priekšpilsētā Kvilmē. Līdz 35 gadu vecumam viņš nodarbojās galvenokārt ar uzņēmējdarbību. Anakondijam piederēja fabrika, viņš bija laimīgi precējies, viņam bija sieva, bērni - nekas neliecināja, ka dzīvē būtu gaidāmas radikālas pārmaiņas. Taču 1979. gada maijā Karlos nokļuva evaņģelizācijas dievkalpojumā Sanhusto pilsētā netālu no Buenosairesas, kur viņu uzrunāja panamiešu mācītāja Manuela Ruiza sludinātā vēsts par Jēzu Kristu, par Viņa dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, par to, ka Viņš nācis, lai glābtu grēciniekus, un ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Tovakar Karlos uz visiem laikiem atdeva savu dzīvi Jēzus rokās. Viņš pameta uzņēmējdarbību, un, paklausot Dieva aicinājumam, nolēma kļūt par evaņģēlistu. Turpini lasīt »

2008. gada pavasarī pasaules kristīgo sabiedrību sasniedza vēsts par jaunu garīgo atmodu Floridas pilsētā Leiklendā ASV. Atmodas notikumi sākās 2008. gada 2. aprīlī, kad kanādiešu evaņģēlists Tods Bentlijs viesojās Leiklendas Ignated Church draudzē. Bentlijs bija domājis te palikt ne ilgāk kā piecas dienas, taču vienkāršie evaņģelizācijas dievkalpojumi pārvērtās sešu mēnešu garā atmodā. Kā liecina viens no Bentlija palīgiem: „Jau otrajā dienā sāka notikt kaut kas neparasts. Klātesošās Dieva godības dēļ Tods pat nebija spējīgs nostāvēt aiz katedras un normāli sludināt. Visi sanākušie sajuta uguns dvesmu un dūmu smaržu, kaut arī nekas tuvumā nedega. Drīz vien sākās neaptverami brīnumi - paralizētie cēlās no saviem ratiņiem, neredzīgie sāka redzēt un kurlie dzirdēt, vēža slimnieki tika dziedināti.”

Pateicoties kristīgā kanāla God TV pārraidēm, par atmodas dievkalpojumiem uzzināja cilvēki visā pasaulē. Sešu mēnešu laikā Leiklendu apmeklēja daudzi simti tūkstoši cilvēku no vairāk nekā 100 valstīm, internetā dievkalpojumus noskatījās vairāki miljoni. Turpini lasīt »

Daudzi ir lasījuši grāmatu “Krusts un duncis”, kas stāsta par mācītāja Deivida Vilkersona darbu starp Ņujorkas ielu bandām. Viens no šī stāsta galvenajiem varoņiem ir Nikijs Kruzs. Stāsts par Nikiju - tas ir stāsts par tūkstošiem pusaudžu, kas arī šodien klīst pa lielpilsētu ielām. Vecāku atraidīts, Nikijs ieradās Ņujorkā, kur nonāca aci pret aci ar ļaunumu, kāds valdīja pilsētas ielās. Viņš iesaistījās noziedznieku pasaulē un kļuva par vadoni vienai no nežēlīgākajām Bruklinas bandām Mau Maus, kas bija nosaukta kādas sevišķi asinskārīgas Āfrikas cilts vārdā. Slepkavības, laupīšanas, alkohols un narkotikas bija Nikija ikdiena. Aizvests pie psihiatra, viņš dzirdēja spriedumu: “Nikij, tev pienācis gals! Tu esi ceļā uz elektrisko krēslu un elli!” Taču psihiatrs kļūdījās. Dievs izglāba Nikiju Kruzu no elles un padarīja par vienu no ievērojamākajiem Dieva darbiniekiem mūsdienu pasaulē. Turpini lasīt »

Nereti cilvēki Dievu sāk meklēt brīžos, kad viņu dzīvei pāri brāžas vētras, bēdas vai ciešanas. Šis būs stāsts par Grigorjevu ģimeni - Sanitu, Normundu un viņu meitiņām Nikolu Elīnu un Laini Keitu. Šis būs stāsts par notikumu, kas dāvāja Lainei Keitai otru dzīvi, bet viņas vecākiem - garīgu jaunpiedzimšanu.

****

Normunds: - Tas notika 2005.gada maijā manu vecāku mājās Dobeles rajona Bērzupē. Māja atrodas četrus metrus augstas kraujas malā, turpat lejā tek upīte. Pavasaros tā ir strauja un dziļa, bet vasarā faktiski izžūst. Pārpratuma dēļ mūsu jaunākā meitiņa Laine Keita, kam tolaik bija pusotrs gadiņš, uz mirkli palika bez uzraudzības. Pēc brīža attapāmies, ka bērna nav. Ātri apskrēju apkārt mājai un sapratu, ka varētu būt noticis ļaunākais. Sāku skriet gar upes krastu un pēdējā līkumā, kur pāri upītei bija pārkāries koka zars, zem ūdens ieraudzīju manas meitiņas sarkanās biksītes. Turpini lasīt »