Laikmeta zīmes

Jau daudzus gadus Naira Šķone kopā ar vīru Juri kalpo cilvēkiem, kas nonākuši dažādās atkarībās. Viņi ir strādājuši kā sociālie darbinieki Kuldīgas domē, bet šobrīd vada biedrības “Saules sala” rehabilitācijas centru bijušajā Ziru skolā Ventspils novadā. Aicinājumu uz šādu kalpošanu Naira saņēma jau pašā sākumā, kad sastapās ar dzīvo Dievu. Varbūt tāpēc, ka pati savulaik bijusi atkarīga no narkotikām. Atskatoties pagātnē, Naira izjūt dziļu pateicību par to, kā Dievs ir vadījis un veidojis viņas dzīvi, paceldams no dubļiem, izglābdams un dziedinādams. Un arī par to, kā Viņš joprojām pagodinās Nairas un viņas ģimenes dzīvē un kalpošanā.

****

Naira Šķone: - Esmu dzimusi Kuldīgā tipiskā padomju laika standartģimenē. Mani vecāki bija strādnieki - tētis nesa mājās naudu, bet brīvdienās mazliet iedzēra, mamma bija kompartijas biedre. Man ir arī brālis. Skolā mācījos labi un šķita, ka ar mani dzīvē problēmu nebūs. Man bija cēls mērķis - kļūt par bērnu ārsti. Laikam biju pārāk pašpārliecināta, jo vidusskolas laikā sekmes mācībās sāka strauji pasliktināties. Kad pēc skolas vairākas reizes mēģināju, bet neiekļuvu Medicīnas institūtā, kaut kas manī salūza. Turpini lasīt »

Jaņina Stoniene ir ordinēta Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) evaņģēliste. Viņas kalpošanas lauks bijis un ir Saldus novads - Kursīši, Ruba, Pampāļi, Līkupēni, Garozas un citas vietas, kur Jaņina pasludina Evaņģēlija vēsti, vada lūgšanu un Bībeles studiju grupas, veidojot un sagatavojot jaunus Kristus mācekļus. Visa Jaņinas dzīve ir Dieva brīnums - no pilnīga posta, slimībām un bezcerības, līdz Kristus lieciniecei un Evaņģēlija vēsts sludinātājai. Par savu dzīvi un kalpošanu Jaņina, pateicoties un dodot godu Trīsvienīgajam Dievam, vēlas liecināt arī tev, “Laikmeta zīmju” lasītāj.

****

2001.gada 15.augusts ir tā brīnišķīgā diena, kad es, mans vīrs Romualds, bērni Arturs, Vita un mazmeita Madara uzņēmām savās sirdīs Kristu. Man šis solis nāca dabiski - sirdī bija vēlēšanās atdot savu dzīvi Dieva Dēlam, kas par maniem grēkiem upurēja Sevi pie krusta, izliedams Savas nevainīgās asinis. Tolaik gan no tā sapratu ļoti maz. Vairāk biju dzirdējusi par Dievu kā Radītāju, un jau ilgi pirms tam, kad aicināju Jēzu kļūt par manas dzīves Kungu, es šad un tad lūdzu Dievu, kaut Viņu vēl nepazinu. Turpini lasīt »

Jau vairākus gadus Rīgā tiek organizēti evaņģelizācijas dievkalpojumi “No mīnusa uz plusu” ar britu-amerikāņu evaņģēlista Nātana Morisa (Nathan Morris) piedalīšanos. Tos rīko Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību un Rīgas vasarsvētku draudze “Dzīvības Avots”. Šajos dievkalpojumos tiek sludināta glābšanas vēsts grēciniekiem, brīvība garīgi saistītiem, dziedināšana slimajiem. Dievs apstiprina Savu Vārdu ar līdzejošām zīmēm - cilvēki nožēlo grēkus, tiek atjaunoti ticībā, saņem gara, dvēseles un miesas dziedināšanu, iegūst brīvību no dēmoniskas atkarības. Pašam evaņģēlistam Latvija un tās ļaudis kļuvuši tik tuvi, ka viņš gatavs šeit atgriezties atkal un atkal.

Tomēr šis raksts nebūs par Nātanu Morisu, bet daudz svarīgāku tēmu - kā kristietim reaģēt, sastopoties ar nesaprotamo. Turpini lasīt »

Lidija Stenlija Marova (Lydia Stanley Marrow) ir kristīgā kalpotāja un pielūgsmes vadītāja, kas strādā kopā ar evaņģēlistu Nātanu Morisu un viņa organizāciju „Shake the Nations Ministries”. Savu kalpošanu Lidija sāka Pensakolā, kad tur risinājās Braunsvilas atmodas notikumi. Lidijas, tāpat kā daudzu kristiešu kvēlākā vēlēšanās ir redzēt, kā Dieva klātbūtnes realitāte pārmaina cilvēku dzīvi. Piedāvājam interviju, ko Lidija sniedza Latvijas Kristīgā radio raidījumam „Tikšanās ar klausītājiem”.

****

- Jūs esat jauna, skaista sieviete. Kā jūs nācāt pie Dieva?

- Mans tēvs ir mācītājs ASV un visa mana ģimene bija kristīgie kalpotāji jau ilgi pirms manas piedzimšanas. Es uzaugu draudzē, kur Dievs darīja zīmes un brīnumus, un jau no mazotnes biju tajā visā iekšā. Kad man bija pieci gadi, es pirmoreiz reāli sastapos ar Kristu. Tajā vakarā mana vecmāmiņa sludināja par Kristus krustu un es atdevu savu dzīvi Viņam. Turpini lasīt »

Agnese Turkova ir meitene, kurai Dievs dāvāja otru dzīvi, otru iespēju dzīvot un kalpot Viņam. Briesmīgo slimību, kas lēnām grāva Agneses miesu un personību, Dievs pārvērta atjaunotā miesā un garā. Dievs pārvērta „nejauko” Agnesi jaukajā Vizbulītē - vārds, ko Agnese labprāt kādreiz vēlētos redzēt ierakstītu savos personas dokumentos. Par šo žēlastību Agnese nebeidz pateikties savam Debesu Tēvam un gatava par Viņa mīlestību liecināt katram. Kopā ar viņu šajā liecībā dalās arī Vizbulītes vecāki - Valērijs un Linda Turkovi.

****

Agnese: - Esmu uzaugusi kristīgā četru bērnu ģimenē. Kad biju maziņa, vienmēr teicu mammai: „Mammu, es dzīvē nekad nebūšu nejauka! Būšu jauka un mīlīga!” Pēc desmitās dzimšanas dienas man sāka sāpēt galva. Turpini lasīt »

Iveta Bērziņa savā dzīvē no Dieva piedzīvojusi daudz žēlastības, apsardzības un mīlestības. Pateicoties šai mīlestībai, viņa spējusi savu dzīvi pilnībā nodot Dieva rokās un iemācījusies paļauties Viņa gribai un vadībai. Par to visu viņa šajā rakstā pastāstīs arī jums.

****

Ar Jēzu pirmo reizi iepazinos 11 gadu vecumā, kad mamma man pastāstīja, ka ir Dievs, un iemācīja Tēvreizi. Diemžēl mēs dzīvojām Emburgā, Jelgavas rajonā, kur tolaik nebija nevienas draudzes, bet uz Jelgavu izbraukāt nespējām. Mamma ticēja savā sirdī, tāpat arī vecāmāte, viņām bija iekšēja bijība pret Dievu. Šo bijību viņas ieaudzināja arī man, un tā es to nesāju savā sirsniņā. Mani vecāki bija visai stingri, un, kad es kaut ko nogrēkojos, vienmēr skaitīju Tēvreizi, jo citu lūgšanu nemācēju. Un vienmēr notika tā, ka mamma uz mani nebārās.

Taču pa īstam ar Jēzu sastapos 18 gadu vecumā draudzē „Kristus mācekļi” Jelgavā. Uz turieni mani uzaicināja draudzene. Tolaik šeit mācītājs bija Stīvs Bradkovičs no Amerikas. Šajā draudzē piedzīvoju garīgu jaunpiedzimšanu, iesaistījos mājas grupiņā. Pamazām sāku just sevī pārmaiņas, piedzīvoju, kas ir reāla Dieva klātbūtne. Taču aktīvāk draudzes dzīvē neiesaistījos, jo nevarēju tik bieži izbraukāt uz Jelgavu. Sākās kritieni un klupieni, un es aizgāju no Dieva, kaut sirdī Viņš man palika. Turpini lasīt »

Vineta Kārkliņa ir Ķekavas vasarsvētku draudzes „Dzīvības ceļš” slavas un pielūgsmes grupas dalībniece. Viņai ir brīnišķīga ģimene - vīrs Uldis un dēliņš Roberts , kurš ir patiess Dieva brīnums. Par šo un vēl citiem brīnumiem savā dzīvē Vineta vēlas liecināt arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Es uzaugu kristīgā trīs bērnu ģimenē, taču, kad man bija 12 gadu, nomira mamma un mūs audzināja tēvs. Jau tolaik jutu, ka ir Kāds, kas ik mirkli mani vada, kam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei, kas nes mani uz savām rokām. Kāds, kas mani ļoti mīl! Es zināju, ka tas ir Dievs! 1990. gada 25. augustā,16 gadu vecumā, es apzināti slēdzu derību ar Dievu kristībā. Kopš tā laika savā ceļā ar Dievu neskaitāmas reizes esmu piedzīvojusi, ka kopīgām kristiešu lūgšanām ir milzīgs spēks. Visas liecības par atbildētām lūgšanām un piedzīvotiem Dieva brīnumiem pat nav iespējams izstāstīt, man to ir pierakstīta vesela klade, tāpēc minēšu vien dažas. Turpini lasīt »

Māksliniece Ineta Sila, atrodoties vienā no savas dzīves smagākajām situācijām piedzīvoja atklāsmi, kas pilnībā pārmainīja viņas dzīvi. „Es piedzīvoju, kā Dievs mani, vienkāršu pagānu meiteni, izglāba no nāves un savā žēlastībā darīja par savu bērnu,” teic Ineta. Par šo nepelnīto žēlastību viņa vēlas liecināt arī citiem.

****

Esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, pēc profesijas esmu dizainere. Savulaik mums ar vīru bija uzņēmums „Sils un Sila”, kas nodarbojās ar metālkalumu un dizaina pakalpojumiem. Līdz 1998. gadam savu dzīvi dzīvoju, „kā sanāk” - īpaši neizdomājoties. Par Mūžības jautājumiem nedomāju vispār. Mana ikdiena bija gana piesātināta, un dzīvē vairāk tiecos pēc pasaulīgām vērtībām. Bet tad pēkšņi mani skāra smaga slimība - trombs bija nosprostojis smadzeņu stumbra galveno artēriju, kas radīja smagus smadzeņu asinsrites traucējumus. Atrados dziļā komā. Biju paralizēta un gulēju reanimācijā nekustīga - ne dzīva, ne mirusi. Un, kamēr es tā gulēju, mans iekšējais cilvēks veica ceļojumu neredzamajā pasaulē. Gribu jums pastāstīt par šā ceļojuma spilgtāko iespaidu - ceļojumu uz elli. Elles realitāte bija tik šausmīga, ka pārmainīja manu dzīvi neatgriezeniski. Turpini lasīt »

Solvitai un Armandam Matisoniem ir divi brīnišķīgi bērni - Kristiāna un Valters. Tas Kungs ir bija žēlīgs un atbildējis uz Solvitas lūgšanām gan par vīru, gan mazo Kristiānu, gan Valteru. Vēl šodien Matisonu ģimene var pateikties Dievam par savu atpestīto namu! Bet par mazās Kristiānas brīnumaino dziedināšanu Solvita vēlas pastāstīt arī jums.

****

Mana meita kopš dzimšanas slimoja ar Villebranda slimību, ko atklāja, kad viņai bija pusotrs gadiņš. Tas ir asins slimības hemostāzes paveids, un tā izpausme ir slikta asins recēšana, jo asinīs trūkst viens no recēšanas faktoriem. Šī faktora medicīniskā norma ir no 50 - 160 (references intervāls), bet Kristiānai tas bija 34, tātad ļoti zems. Diemžēl šī slimība nav ārstējama. Pats no sevis šis iztrūkstošais faktors asinīs nevar rasties, un ārsti teica, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Tas nozīmē, ka Kristiānai jāuzmanās no sasitumiem, jo zilumi ļoti sapampst, no zobu ārstēšanas, dzemdībās un tamlīdzīgi. Pie katra sasituma viņai nāksies špricēt zāles, kas aizstāj šo asins recēšanas faktoru. Kikai tika piešķirta invaliditātes grupa. Teikšu godīgi, mēs zāles nešpricējām, jo šķita drausmīgi, ka mazu bērnu pie katra ziluma visu laiku jādursta. Dzīvojām nemitīgās bailēs, ka viņa varētu nopietni sasisties un tad gan bez injekcijām neiztiktu.

Gāja laiks, un mēs jau bijām kļuvuši par Dieva bērniem un draudzes locekļiem. Kādu reizi uz Latviju atbrauca sludinātājs Ārons Bagvels. Ierastā dievkalpojuma vietā ceturtdien bija jauniešu vakars, taču es par šīm izmaiņām neko nezināju. Tā kā abas ar meitiņu bijām atnākušas uz dievkalpojumu, tad arī palikām. Dievkalpojumā izskanēja aicinājums cilvēkiem iznākt priekšā, lai lūgtu par viņu dziedināšanu. Mēs ar Kiku arī izgājām, un par mums aizlūdza. Mēs to drīz vien aizmirsām, taču ne Dievs! Turpini lasīt »

Jau astoņus gadus Saldus novada „Jaunsēļās” darbojas organizācijas „Teen Challenge Latvija” rehabilitācijas centrs atkarīgajiem. Šajā laikā pilnu rehabilitācijas programmu beiguši desmit cilvēki, bet vairāki to izgājuši daļēji. Tas nav daudz, taču jāņem vērā, ka visu šo laiku turpinās centra celtniecības darbi un darbs ar atkarīgajiem norit pielāgotās telpās, kas ierobežo cilvēku skaitu. Par programmā piedzīvoto stāsta četri tās absolventi - Vilnis, Oskars, Vladimirs un Mārtiņš.

****

Mārtiņš Ogle

- Pirms iesaistīšanās programmā nenodarbojos praktiski ne ar ko. Mans dzīvesveids bija pirkt un pārdot visu, ko vien varēja, un tajā laikā man tas šķita ļoti labi. Dzīvojot šādu dzīvi, vispirms sāku lietot alkoholu, tad sekoja narkotikas un tad šajā kokteilī tika iejauktas arī azartspēles. Kādu dienu attapos, ka esmu pazaudējis visu, bez tam par iepriekšējiem nodarījumiem mani jau kādu laiku meklēja policija. Domās pāršķirstot savas dzīves lappuses, sapratu, ka man nekā nav un, ja tā turpināšu, nekā arī nebūs. Turpini lasīt »