Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 2. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-11-2009

1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas un tai sekojošās aneksijas Baltijas valstis de facto zaudēja savu neatkarību, taču no tiesību viedokļa joprojām palika starptautisko tiesību subjekti. Daļa baltiešu diplomātu atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē un turpināja darbu akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo savas valsts valdību un tās ārlietu dienestu. Lai arī gandrīz visas demokrātiskās lielvalstis vārdos nosodīja PSRS agresīvo rīcību un neatzina Baltijas inkorporāciju tās sastāvā, tomēr ne Lielbritānija, ne ASV, ne citas valstis 2. Pasaules kara apstākļos nebija gatavas iesaistīties cīņā ar PSRS Baltijas dēļ. Turpini lasīt »



Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-11-2009

Visus garos okupācijas gadus Baltijas tautas ar cerību raudzījās Rietumu demokrātisko valstu virzienā, cerot, ka ASV, Lielbritānija un citas valstis izdarīs diplomātisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu pret PSRS, kas galu galā piespiedīs tās totalitāro režīmu ievērot Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. Vēstis, kas līdz Baltijas iedzīvotājiem nonāca cauri „dzelzs priekškaram”, tāpat Rietumu radiostacijās dzirdētais, radīja pārliecību, ka tieši Rietumvalstis ir tās, kas viskonsekventāk iestājas par Baltijas tautu brīvību un neatkarību. Taču, vai tā patiešām bija? Vēstures fakti liecina ko citu. Turpini lasīt »

Latvijas okupācija (III): fakti un secinājumi

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 31-08-2009

Ņemot vērā šā raksta pirmajā un otrajā daļā minētos notikumus, šķiet nesaprotami, kāpēc Krievija un tās ideoloģiskie līdzskrējēji Baltijas valstīs joprojām neatzīst okupācijas faktu, par ko nekādu šaubu nav lielākajai daļai pasaules sabiedrības. Tā vietā Krievija spītīgi turas pie formāliem juridiskiem formulējumiem un tam ir savs iemesls, kas ne tik daudz saistīts ar vēsturi, kā politisko izdevīgumu.

Okupācijas fakta noliedzēji apgalvo, ka PSRS karaspēka papildus kontingents Latvijā ienācis saskaņā ar 1939. gada līgumu par karaspēka bāzēm un tas noticis ar Latvijas valdības labprātīgu piekrišanu. Ja tas patiešām būtu tā, tad sarkanarmiešiem, saskaņā ar līgumu, vajadzēja klusi un mierīgi dislocēties savās bāzēs un nekādi neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri ieņēma pozīcijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos, sagrābta Spilves lidlauku, visas dzelzceļa stacijas, tiltus, pastu, telegrāfu, radiofonu un citus stratēģiskus objektus. Turpini lasīt »

Latvijas okupācija (II): valsts iznīcināšana

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 24-08-2009

1940. gada 14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa un jūras telpu. Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz pat Narvai PSRS jūras kara flotes kuģi izveidoja septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā kopumā piedalījās 19 karakuģu. Naktī no 14. uz 15. jūniju NKVD diversantu vienības uzbruka III Abrenes bataljona 2. sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Bija mēģinājums uzbrukt arī robežpostenim Mālainē, taču tas neizdevās. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, trīs robežsargi krita kaujā, tika nogalināta viena sieviete un divi civiliedzīvotāji ievainoti, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. 15. jūnijā PSRS karaspēks iebruka Lietuvā, pilnībā okupējot šo valsti.

16. jūnijā pulksten 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni PSRS F. Kociņu un nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, piebilstot, ja līdz pulksten 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija bez atļaujas ieies Latvijas teritorijā, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Turpini lasīt »

Latvijas okupācija (I): priekšspēle

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-08-2009

Latvijas vēstures dramatiskajos līkločos ir kāds notikums, kura novērtējums šķeļ mūsu sabiedrību jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas, un tas ir jautājums par Latvijas okupāciju. Ja vairākumam latviešu šajā ziņā šaubu nav, tad krievvalodīgo iedzīvotāju viedoklis ir krietni vien citādāks. Šādas attieksmes veidošanā liela nozīme bijusi Krievijas nostājai, kas joprojām turpina noliegt okupācijas faktu, jo tas šai valstij radītu jaunas problēmas - tiktu aktualizēts jautājums par dekolonizāciju un kompensācijām, turklāt ideoloģiskajā cīņā vairs nebūtu iespējams ekspluatēt tik ērto nepilsoņu jautājumu un apsūdzēt Latviju krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminēšanā.

Kā pamatojumu savai nostājai Krievija izmanto juridiskās terminoloģijas nianses. Okupācijas juridiskais skaidrojums noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā un nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Baltijas valstu, tostarp Latvijas, gadījumā tā neesot bijis - valdības labprātīgi piekritušas PSRS karaspēka ienākšanai savā zemē un šo valstu armijas neesot izrādījušas nekādu pretošanos. Tomēr, saskaņā ar Hāgas konvencijas 42. pantu, teritorija ir okupēta, ja tā pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Arī 1949. gadā pieņemtajā Ceturtajā Ženēvas konvencijā skaidrotie jēdzieni „agresija”, „ekspansija” un „aneksija” neatstāj nekādas šaubas par to, kas 1940. gadā notika Baltijas valstīs. Turpini lasīt »