Laikmeta zīmes

Nopietni pētījumi par latviešu militāro vienību vēsturi Sarkanajā armijā 2. Pasaules kara laikā nav veikti ne padomju gados, ne šodien. 60. gadu sākumā bijušā 130. latviešu strēlnieku korpusa komandiera Detlava Brantkalna dzīvoklī sapulcējās vairāki korpusa augstākie virsnieki un nolēma, ka jāuzraksta korpusa vēsture. Taču, lai veiktu tik nopietnu darbu, bija nepieciešami finanšu līdzekļi, kā arī piekļuve daudziem tolaik vēl slēgtiem arhīvu materiāliem. Bez augstāko varas iestāžu atļaujas to atrisināt nebija iespējams. Ģenerālis Pēteris Baumanis ar lūgumu devās pie LKP CK toreizējā pirmā sekretāra Arvīda Pelšes. Pelše pateica tikai vienu vārdu: „Ņesvojevremenno” („Nelaikā”). Turpini lasīt »

Vēl šodien nerimst strīdi, vai latvieši, kas 2. Pasaules kara gados cīnījās PSRS armijas rindās, ir varoņi vai kolaboracionisti. Ja leģionārus, kas cīnījās Vācijas pusē, tauta gandrīz viennozīmīgi uzskata par varoņiem un patiesajiem cīnītājiem par Latvijas brīvību, tad strēlnieku lomu Padomju Savienības uzvaras kaldināšanā stipri grauj fakts, ka tikai gadu pirms kara sākuma, šis pats padomju karaspēks okupēja Latviju. Šī iemesla dēļ strēlnieki tiek uztverti kā karavīri, kas palīdzēja Latvijā atgriezties ienīstajam padomju režīmam. Tomēr šāds strēlnieku vērtējums ir pārāk vienkāršots. Patiesībā strēlnieki bija tādi paši upuri lielvalstu neģēlīgajā spēlē kā leģionāri. Turpini lasīt »

Šī ir trešā un noslēdzošā daļa rakstu sērijai, kas kliedē dažus no populārākajiem mītiem Latvijas senāko laiku vēsturē.

****

7.mīts - vācieši vienmēr ar nicinājumu izturējušies pret latviešiem un uzskatījuši tos par zemākas kārtas ļaudīm.

Tā nav - līdz 16.gadsimtam Livonijas valstī problēmu starp tautībām tikpat kā nebija. Zināmas pretrunas varēja novērot Rīgas pilsētā, kur 1376.gadā rāte pilsētas iedzīvotājus sāka šķirot vāciešos un nevāciešos, bet kopš 1469.gada nevācietis vairs nevarēja iegūt nekustamu īpašumu iekšpilsētā. Tomēr tas vairāk bija ekonomisku nevis nacionālu motīvu diktēts solis, jo Livonijas pamatiedzīvotāji sāka kļūt par nopietniem konkurentiem vāciešiem amatniecībā un tirdzniecībā. Arī pēc šo likumu pieņemšanas vietējo tautu rokās joprojām palika daudzi amati Rīgas pilsētā.

Nicīga izturēšanās pret zemniekiem un nevācu izcelsmes personām sākās tikai pēc Livonijas valsts sabrukuma, kad 1561.gada 28.novembrī tā kļuva par Polijas - Lietuvas valsts provinci. Turpini lasīt »

Turpinām rakstu sēriju, kuras mērķis ir klīdināt kaut dažus no mītiem, kas tik cieši iesakņojušies latviešu vēsturiskajā apziņā.

****

5.mīts - vācu nolūks jau no paša sākuma bija Baltijas zemju iekarošana un tur dzīvojošo tautu paverdzināšana.

Vēstures fakti par to neliecina. Gotlandes un vācu kuģinieku vienīgais nolūks bija brīva tirdzniecība ar Baltijas tautām. Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā Rietumeiropas tirgotāji izveidoja jau 1054.gadā, domājams, tā sauktajā “Zemgales ostā” (portus Semigallia), kas vikingu rūnakmeņu rakstos apzīmēta kā Simkala. Arī pirmo kristīgo misionāru nolūki nebija agresīvi. To vienīgais mērķis bija sludināt Kristus mācību. Tikai pēc tam, kad daļa līvu atkrita no kristīgās ticības, kuru pirms tam bija labprātīgi pieņēmuši, un sāka apdraudēt vietējo kristiešu dzīvību, bīskaps Bertolds un vēlāk bīskaps Alberts sāka vervēt Rietumeiropas karotājus cīņai ar nodevīgajiem pagāniem. Turpini lasīt »

Vēstures zinātnē, līdztekus uz arheoloģisko atklājumu un arhīvu dokumentu pamata veidotām hipotēzēm, sastopami arī daudzi mīti, kas reizēm tik cieši iesakņojušies cilvēku apziņā, ka ar laiku tos sāk uzskatīt par pierādītu un pašu par sevi saprotamu patiesību. Latviešiem viens no šādiem mītiem ir tā sauktie “700 verdzības gadi”. Šis mīts radies pirmās nacionālās atmodas laikā 19.gadsimta vidū un vēlāk ticis aktualizēts gan 1905.gada revolūcijas un 1.Pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņās un Ulmaņa autoritārā režīma gados, gan arī padomju historiogrāfijā. Mūsdienās, kad vēsturnieki no jauna izvērtējuši šo un citus vēstures mītus, tiek pamatoti aizrādīts, ka runām par “700 verdzības gadiem” nav īsta pamata. Šajā rakstā aplūkosim dažus no tradicionālajiem Latvijas vēstures mītiem un mēģināsim noskaidrot, kā bija patiesībā. Turpini lasīt »

1944. gada 13. oktobrī Maskavas radio skanēja leģendārā padomju diktora Jurija Levitāna pacilājoši svinīgā balss: „Baltijas 3. frontes karaspēks ar tiešu Baltijas 2. frontes karaspēka atbalstu, izvēršot sekmīgu uzbrukumu, triecienā ieņēmuši Padomju Latvijas galvaspilsētu Rīgu - svarīgu jūras karabāzi un spēcīgu vācu aizsardzības mezglu Baltijā”. Tā paša 13. oktobra vakarā pulksten 23 ar Augstākā Virspavēlnieka Josifa Staļina pavēli Nr. 196 Maskava salutēja Rīgas atbrīvotājiem ar 324 artilērijas zalvēm. Vissavienības radio atskaņoja „Dievs, svētī Latviju!”.

Taču vēsts par Latvijas galvaspilsētas varonīgo ieņemšanu, netaupot padomju karavīru dzīvības, bija kārtējie meli, jo vācieši Rīgu atstāja bez cīņas. Varonīgais amfībiju reids pāri Ķīšezeram un cīņas „par katru namu pilsētā” lielā mērā ir padomju propagandas izauklēta leģenda, lai piešķirtu šai militārajā ziņā necilajai kaujas operācijai cienījamu tēlu. Tomēr arī mūsu dienās ir ļaudis, kas 13. oktobrī ar sarkaniem karogiem pulcējas gan Ķīšezera krastā, gan pie „Rīgas atbrīvotāju pieminekļa” Uzvaras parkā, lai pieminētu šo „izcilo notikumu”. Turpini lasīt »

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Turpini lasīt »

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Turpini lasīt »

Krievu nācijai atbrīvotāju sindroms, šķiet, ierakstīts gēnos, un viņi jūtas ļoti apvainoti, ja kāds izsaka viedokli, ka varbūt tā nemaz nebija atbrīvošana, drīzāk pretēji. Īpaši spilgti šis sindroms izpaužas, kad runāts tiek par 2. Pasaules karu. Krievi uzskata, ka atbrīvojuši Eiropu no briesmīgā ļaunuma - nacisma, un velti viņiem stāstīt, ka „brūnā mēra” vietā Austrumeiropas tautām šī „atbrīvošana” atnesa citu tikpat briesmīgu ļaunumu - „sarkano mēri”.

Krievija uzskata, ka arī vācu tautu tā atbrīvojusi no nacistu jūga. Atcerēsimies stāstus par labsirdīgajiem krievu karavīriem, kas no savām karalauka virtuvēm barojuši badā mirstošos Berlīnes un citu vācu pilsētu iedzīvotājus, vai arī Berlīnes Treptovparkā redzamo pieminekli ar padomju karavīru, kas uz saviem pleciem nes vācu bērneli. Nevēlos apšaubīt šo stāstu patiesumu, jo ne jau visus cilvēkus karš padarīja par zvēriem. Tomēr ir milzum daudz dokumentētu liecību par padomju karavīru zvērībām „atbrīvotajos” Eiropas, īpaši Vācijas, reģionos. Šīs prātam neaptveramās vardarbības priekšā nobāl pat nacistu noziegumi. Turpini lasīt »

2. Pasaules kara sākumā sagrābušas gandrīz visu Eiropu, abas agresorvalstis - Vācija un PSRS - vairs nespēja saprasties laupījuma sadalē. Ir viedoklis, ka Hitlers nobijies no Staļina pārlieku lielās „apetītes” - Vācija bija cerējusi, ka PSRS savu ietekmi Baltijā un Somijā īstenos nevis atklāti okupējot šīs valstis, bet gan politiskām metodēm. Tāpat Vācija bija neapmierināta ar Ziemeļbukovinas sagrābšanu, kas nebija paredzēta Molotova - Ribentropa paktā, jo Vācijai Rumānijā bija nopietnas ekonomiskas intereses. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Ciešot milzīgus materiālos un cilvēku upurus PSRS uzvarēja šo karu. Taču pat šīs asiņainās cīņas rezultātā tā pamanījās iegūt sev ievērojamas teritoriālas un politiskas dividendes.

Eiropas valstu pēckara liktenis tika izlemts Antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju konferencēs Maskavā, Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Turpini lasīt »