Laikmeta zīmes

Bijušie un esošie komunisti, tāpat krievu nacionālisti un oficiālie Krievijas pārstāvji nereti apgalvo, ka padomju varas gados genocīds pret latviešiem kā etnisku kopu nekad neesot ticis vērsts. Visas represijas bijušas politiski vai šķiriski motivētas un ar represēto personu etnisko piederību tām neesot nekāda sakara. Daļēji jau viņiem ir taisnība - Padomju Savienībā cilvēkus pārsvarā represēja par piederību konkrētai šķirai vai sabiedrības grupai, vai arī par politisko pārliecību, kas gan šīs represijas nepadara mazāk noziedzīgas. Un tomēr genocīds pret latviešiem bija. 1937. - 1938. gadā NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts) īstenoja tā saukto Latviešu operāciju, kas bija viena no daudzajām „nacionālajām operācijām” Lielā terora laikā PSRS. Turpini lasīt »

Kopš brīža, kad Afganistāna 1919. gadā ieguva neatkarību no Britu impērijas, Padomju Krievija, bet vēlāk arī PSRS to vienmēr uzskatījusi par savu interešu zonu. Pirmoreiz Sarkanās armijas daļas šajā valstī ienāca jau 1929. gadā, kad ar to palīdzību tika mēģināts atjaunot uzurpatora Bačai Sakao apvērsuma rezultātā gāztā Afganistānas valdnieka Amanullas-hana varu un nepieļaut britiem labvēlīgas valdības nodibināšanos. Šī operācija gan izrādījās neveiksmīga. Tomēr Padomju Savienība turpināja atbalstīt savu kaimiņvalsti citos veidos, savukārt Afganistānas valdnieki svarīgākajos politiskos jautājumos centās ievērot PSRS intereses.

1978. gadā tā sauktās Aprīļa revolūcijas laikā tika gāzts Muhameda Daudas režīms un pie varas nonāca marksistiskā Afganistānas Tautas demokrātiskā partija. Taču komunisti sastapās ar nopietnu savas sociālās, ekonomiskās un politiskās stratēģijas kritiku, kas reizēm pārauga opozīcijas un valdības spēku bruņotās sadursmēs. Vienprātības nebija arī pašas partijas biedru rindās. Šāda situācija Maskavā radīja pamatotas bažas, ka Afganistāna var izslīdēt no padomju ietekmes sfēras, kas būtu smags trieciens PSRS stratēģiskajām interesēm. Nurmuhameda Taraki valdība oficiālās sarunās ar PSRS vēstnieku, VDK pārstāvjiem un PSKP vadību ne reizi vien lūdza ievest valstī padomju karaspēku, jo pašu armijai neuzticējās. Taču PSRS atbilde vienmēr bija „nē”. Turpini lasīt »

Tie, kas interesējas par vēsturi un politiku, noteikti būs redzējuši fotogrāfijas no Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla ar amerikāņu sardzes karavīriem baltās ķiverēs un cimdos. Taču pavisam maz cilvēku zina, ka līdzīgās formās tērpti karavīri apsargāja Nirnbergā ieslodzījumā esošos nacistus, kā arī dažādus Rietumu sabiedroto armijas objektus. Tie bija bijušie latviešu un igauņu leģionāri jeb tā sauktās Baltiešu sardzes rotas. Šī baltiešu karavīru vēstures lappuse ir ļoti svarīgs ierocis cīņai ar Krievijas propagandu, kas attēlo baltiešu leģionārus kā nacistu sabiedrotos. Ir nepārprotami skaidrs, ka amerikāņi un angļi nekad nebūtu pieļāvuši apsargāt Nirnbergā tiesājamos kara noziedzniekus “nacistu sabiedrotajiem” gan iespējamo bēgšanas mēģinājumu, gan sabiedriskās domas spiediena dēļ.

Pēc Otrā Pasaules kara amerikāņu karavīri Eiropā bija noguruši un gribēja ātrāk tikt mājās, tādēļ virspavēlniecība nolēma atslogot armiju un izveidot palīgrotas no atbrīvotajiem karagūstekņiem un bēgļiem. Turpini lasīt »

1917. gadā starp Februāra un Oktobra revolūciju latviešu strēlnieku pulkos aktīvi darbojās boļševiku aģitatori. Tomēr daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielinieku idejām. Dažos pulkos, piemēram, pulkveža Fridriha Brieža vadītajā 1. Daugavgrīvas pulkā tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kas nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības nereti saglabāja ievērojami augstākas kaujasspējas nekā sarkano aģitatoru un boļševiku pretkara propagandas demoralizētās daļas.

Pēc atkāpšanās no Latvijas 1918. gada februārī lielākais vairākums strēlnieku nostājās boļševiku pusē, tomēr daļa nolēma saglabāt neitralitāti un neiesaistīties Krievijas Pilsoņu karā. Daudziem ģimenes bija devušās bēgļu gaitās un atradās izkaisītas Ukrainā, Pievolgā, Urālos, Sibīrijā. No šiem strēlniekiem vēlāk tika izveidoti vairāki latviešu militārie formējumi, kuru mērķis bija Latvijas atbrīvošana no vāciešiem. Turpini lasīt »

1917. gada rudenī latviešu strēlnieku pulki gandrīz pilnībā nostājās boļševiku pusē. Oktobra apvērsuma laikā pēc boļševiku Cetrālkomitejas rīkojuma strēlnieki bloķēja stratēģiski svarīgus dzelzceļa mezglus un stacijas, neļaujot Pagaidu valdībai lojālām karaspēka daļām doties uz Petrogradu. Pēc Oktobra apvērsuma Iskolastrels (Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteja) saņēma pieprasījumu nosūtīt vienu strēlnieku pulku Petrogradas aizstāvēšanai pret padomju varas ienaidniekiem. 1917. gada 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks ieradās Petrogradā. Pēc nedēļas tam sekoja Valkā izveidotā latviešu strēlnieku pulku apvienotā rota, kurai kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem un sarkangvardiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības (Sovnarkoma) apsardze Smoļnijā. 30. decembrī 12. armijas virspavēlnieks Jukums Vācietis izdeva pavēli par Latviešu strēlnieku korpusa izveidi uz Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas bāzes. Turpini lasīt »

Pirmais Pasaules karš, kas sākās 1914. gada 28. jūlijā, skāra lielāko daļu Eiropas. Vienā ierakumu pusē bija tā sauktās Centrālās lielvalstis - Vācija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārija; pret tām cīnījās Antantes lielvalstis - Krievija, Francija un Lielbritānija, kurām vēlāk pievienojās ievērojams skaits citu valstu. Šis karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un „karu, kas izbeigs visus karus”.

1915. gada 1. aprīlī vācieši bija nonākuši līdz Kurzemei un strauji virzījās uz Jelgavu. 2. - 3. aprīlī Krievijas karaspēks atsita pirmo uzbrukumu Jelgavai. Kaujās īpaši izcēlās 1914. gadā izveidotie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kuros pārsvarā dienēja latvieši. 7. maijā vācieši ieņēma Liepāju. Jūlijā sākās otrs vācu uzbrukums - 14. jūlijā vācieši forsēja Ventu, 17. jūlijā ieņēma Dobeli, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili.

Vācu uzbrukumam attīstoties, Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis 19. jūlijā publicēja patriotisko uzsaukumu „Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Turpini lasīt »

1990. gada 20. janvāra naktī Azerbaidžānas PSR galvaspilsētā Baku risinājās notikumi, kas vēsturē iegājuši ar nosaukumu Melnais janvāris (azerb. val. - Qara Yanvar) jeb Asiņainais janvāris (azerb. val. - Qanli Yanvar). Šie notikumi attīstījās laikā, kad pēc Azerbaidžānas Tautas frontes (ATF) nodibināšanās 1989. gada jūlijā, bija sākusies politiska pretstāve starp šo nacionāli noskaņoto organizāciju un kompartiju. Vissāpīgākā problēma tolaik bija etnisko armēņu un azerbaidžāņu konflikts Kalnu Karabahā. Tautas fronte uzskatīja, ka Azerbaidžānas PSR vadība nedara neko, lai aizstāvētu azerbaidžāņu nacionālās intereses. 29. decembrī Džalilabadā ATF aktīvisti ieņēma kompartijas pilsētas komitejas ēku, savukārt 31. decembrī Nahičevānas APSR teritorijā ļaužu pūlis izdemolēja robežu ar Irānu teju 700 kilometru garumā. Tūkstošiem azerbaidžāņu šķērsoja Araksas upi, lai satiktos ar tautiešiem Irānā.

Kopš konflikta sākuma Armēnijas teritoriju bija pametuši aptuveni 200 000 azerbaidžāņu, bet Azerbaidžānu - vismaz 250 000 armēņu. 1990. gada 11. janvārī ATF sarīkoja mītiņu Baku, lai protestētu pret republikas vadības neizlēmību Karabahas jautājumā. Tajā pašā dienā radikāļu grupa ieņēma vairākas administratīvās ēkas un likvidēja padomju varu Ļenkoranas pilsētā republikas dienvidos. Līdzīga situācija bija arī Ņeftčalas pilsētā. Bet 13. janvārī sākās masveida armēņu grautiņi galvaspilsētā Baku. Turpini lasīt »

Pēc Staļina nāves Austrumeiropas valstu kompartijās sākās cīņa starp vecajiem Staļina laika kadriem un jaunajiem reformu piekritējiem. Izņēmums nebija arī Ungārijas Darba partija (UDP). Šīs cīņas rezultātā 1956. gada 18. jūlijā kompartijas ģenerālsekretārs Matjašs Rakoši zaudēja amatu. Viņa vietā nāca bijušais drošības ministrs Erno Gers. Reformu atbalstītāju rindās aktīvi iesaistījās jaunatne. 16. oktobrī Segedas universitātes studenti izstājās no komunistiskās „Demokrātiskās jaunatnes savienības” un atjaunoja neatkarīgo „Ungārijas universitāšu un akadēmiju studentu savienību”, kas bija darbojusies jau pirmskara periodā. Viņiem sekoja Pečes, Miškolcas un citu pilsētu studējošā jaunatne. 22. oktobrī šai kustībai pievienojās arī Budapeštas Tehnoloģiskās universitātes studenti, kas nākamajā dienā plānoja sarīkot protesta demonstrāciju.

23. oktobrī studentiem demonstrācijā pievienojās arī inteliģence. Demonstranti prasīja sodīt noziedzīgos valsts vadītājus, pārskatīt Ungārijas un PSRS attiecības, ievērojot vienlīdzības principu un neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās, izbeigt valsts „koloniālo statusu” un izvest no Ungārijas padomju karaspēku. Bija arī prasības atjaunot nacionālo simboliku un svētkus, atcelt militāro un krievu valodas apmācību augstskolās. Cita starpā tika prasīts sarīkot brīvas vēlēšanas un valdības vadību uzticēt „biedram Imrem Naģam”. Jāpiebilst, ka demonstrantu prasībās neietilpa komunistiskās iekārtas gāšana - tās liktenis tiktu izšķirts brīvās demokrātiskās vēlēšanās. Turpini lasīt »

Šogad aprit 50 gadi kopš sāka būvēt bēdīgi slaveno Berlīnes mūri, kas visus aukstā kara gadus bija Eiropas sašķeltības un konfrontācijas simbols. Tā bija robeža starp diviem pasaules vadošajiem militāri politiskajiem blokiem, viena no galvenajām tā sauktā „dzelzs priekškara” daļām. Un, ja Rietumberlīnes iedzīvotāji un pilsētas viesi mūri vairāk uztvēra kā vienu no pilsētas tūrisma objektiem, tad austrumvāciešiem tas bija nebrīves un apspiestības simbols.

Kaut arī Potsdamas konferences lēmumi paredzēja vienotas vācu valsts atjaunošanu, pretrunas Padomju Savienības un Rietumvalstu starpā sekmēja divu valstu - Vācijas Federatīvās Republikas (VFR, Rietumvācija) un Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR, Austrumvācija) izveidošanos. Tādejādi Vācija kļuva par faktoru, kas uz pusgadsimtu sašķēla Eiropu un pasauli divās savstarpēji naidīgās nometnēs. Gan Varšavas bloka valstis, gan NATO strikti deklarēja savu nepiekāpību „Vācijas jautājumā”. Viens no pirmajiem šīs pretstāves notikumiem bija Berlīnes krīze 1961. gadā. Turpini lasīt »

Pēc Staļina nāves neapmierinātība ar pastāvošo režīmu bija jaušama visās „sociālistiskās nometnes” valstīs. Čehoslovākijā komunistiskā režīma tanki asiņaini apspieda strādnieku nemierus Pilzenē. Pašā Padomju Savienībā sākās politieslodzīto masveida streiks Vorkutā , kas izvērtās par plašu sacelšanos, kura skāra gandrīz visas PSRS spaidu nometnes. Taču par pirmo patiesi lielo sacelšanos Austrumeiropā kļuva notikumi Vācijas Demokrātiskajā Republikā 1953. gada vasarā.

1952. gada jūlijā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas (VSVP) 2. konferencē tika pasludināts kurss uz „sociālisma plānveida celtniecību”, kas nozīmēja Austrumvācijas politiskās, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves pilnīgu sovjetizāciju. Valstī sākās pret politiskajiem oponentiem un baznīcas pārstāvjiem vērstas represijas. Gada laikā ieslodzīto skaits dubultojās, sasniedzot 60 000. Tas izraisīja masveida bēgšanu no „sociālistiskās strādnieku paradīzes” - 1952. gadā uz Rietumvāciju aizbēga 180 000 cilvēku, bet 1953. gada pirmajā pusē vēl 226 000. Tik strauja augsti kvalificēta darbaspēka aizplūšana radīja problēmas valsts saimnieciskajai izaugsmei.

Nepareizas ekonomiskās politikas dēļ valstī sāka trūkt pārtikas produkti, tika ieviesta kartiņu sistēma. 1953. gada aprīlī pacēla cenas sabiedriskajam transportam, apģērbam, apaviem, maizei, gaļas produktiem, olām, cukuram. 1953. gada 14. maijā VSVP CK pieņēma lēmumu „par izstrādes normu paaugstināšanu ekonomisko grūtību pārvarēšanai”. Lēmums paredzēja paaugstināt izstrādes normas par 10%, bet dažās nozarēs pat par 30%. Tas bija pēdējais piliens tautas pacietības kausā. Turpini lasīt »