Laikmeta zīmes

Turpinām publicēt pretošanās kustības dalībnieka, Latvijas Tautas Frontes valdes locekļa, 1991.gada janvāra barikāžu viena no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāta Roberta Milberga atmiņu fragmentus par barikāžu laiku Latvijā. Atmiņu 1.daļā (lasiet ŠEIT) stāstījām par politisko un sabiedrisko fonu, kas lika pamatu barikādēm, Latvijas Tautas Frontes valdes izstrādāto “X stundas instrukciju” un tās realizāciju, Vislatvijas tautas manifestāciju Daugavmalā un citiem notikumiem. Šoreiz vairāk par pašu barikāžu nedēļu, uzbrukumu Iekšlietu ministrijai un 4.maija varas visai divdomīgo attieksmi pret tautas nelokāmo apņēmību nosargāt savu neatkarību. Raksts tiek publicēts saīsināti.

****

Turpinājums.

Apskatot aizsargājamos objektus konstatējām, ka viss notiek saskaņā ar mūsu iecerēm. Tā aizsardzības organizāciju pie valdības ēkas Brīvības ielā uzņēmās vadīt LTF domniece no Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Zigfrīda Teikmane. Šī maza auguma trauslā sieviete bija apveltīta ar milzu enerģiju, kura brīžiem plūda pāri malām, un kura tik ļoti bija nepieciešama 1991.gada janvāra dienās. Pie sakaru centra Dzirnavu ielā 105 vadību uzņēmās Zinātņu Akadēmijas LTF nodaļas pārstāvis Ivars Kalviņš, bet Dzirnavu ielā 16 - prokurore Inta Stabulniece un akmeņkalis Sandris Skribnovskis. Turpini lasīt »

“Laikmeta zīmes” jau publicējušas vairākus rakstus par 1991.gada barikāžu laiku. Tas ir gan žurnālises Ivetas Kaķītes uz LTF valdes locekļu atmiņām balstītais raksts par barikāžu veidošanos un vēsturi (lasiet ŠEIT), gan fragmenti no grāmatas “Latvija, kur tavi dēli?” par 1991.gada 20.janvāra uzbrukumu Iekšlietu ministrijai (lasiet ŠEIT), gan atbilde uz interneta vietnes “Informācijas aģentūra” publicētajām puspatiesībām un nepatiesībām par Atmodas laiku (lasiet ŠEIT). Tagad publicējam pretošanās kustības dalībnieka, politiķa un sabiedriskā darbinieka Roberta Milberga atmiņu fragmentus. Milbergs bija Latvijas Tautas Frontes valdes loceklis, 1991.gada janvāra barikāžu viens no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāts. Atmiņas publicētas fragmentāri to ievērojamā apjoma dēļ, tomēr viss būtiskākais par šo laiku ir saglabāts.

****

Es nedrīkstu klusēt. Man jādod liecība par to, kas tad īsti notika 1991.gada janvārī, jo es atrados šo notikumu epicentrā un lielā mērā kā viens no barikāžu organizatoriem esmu atbildīgs nākotnes priekšā par patiesu šo notikumu apliecinājumu.

1991.gada janvāris brieda jau visu 1990.gadu un tā īsti “nogatavojās” rudenī līdz ar Latvijas Tautas Frontes 3.kongresu. Turpini lasīt »

2017.gada 9.septembrī Mūžības ceļos tika aizsaukts nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un dedzīgs Latvijas patriots Konstantīns Pupurs. Konstantīna izvadīšanā no Sv.Pētera baznīcas, viņa miesu guldīšanā zemes klēpī Rīgas 1.Meža kapos un piemiņas brīdī Kara muzejā piedalījās daudzi viņa draugi, kolēģi un domubiedri, taču tikpat daudzi dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt klāt šajā notikumā. Diemžēl valsts augstākajām amatpersonām, izņemot Konstantīna partijas biedri, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, brīvības cīnītāja aiziešana Mūžībā acīmredzot nešķita pietiekami svarīgs notikums, lai to pagodinātu ar savu klātbūtni. Bet varbūt labi ka tā, jo Konstantīns nekad nav tiecies pēc varas atzinības. Atdot pēdējo godu uzticīgajam Latvijas dēlam ieradās tie, kas patiesi viņu mīlēja - Konstantīna partijas biedri no “Visu Latvijai!”, studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” pārstāvji, Latviešu virsnieku apvienības biedri, bijušie pretošanās kustības dalībnieki un daudzi citi Latvijas patrioti.

Par Konstantīna Pupura varoņdarbu, pirmoreiz padomju okupācijas laikā paceļot un iznesot cauri Rīgai sarkanbaltsarkano karogu, rakstīts daudz. Pats Konstantīns par šo notikumu uzrakstījis un izdevis brošūriņu “Karogs sarkanbalts”, kas pieejama salīdzinoši nelielam lasītāju lokam. Mūsdienu jauniešiem Pupura vārds varētu arī nebūt tik pazīstams, jo publiski viņš ticis cildināts maz. Varas pārstāvjiem nepatīk pieminēt cilvēkus, kas padomju apstākļos, riskējot ar savu brīvību, veselību un dažkārt pat dzīvību, pretojās okupācijas režīmam, kamēr daudzi šodienas “Atmodas varoņi” dziedāja slavas dziesmas sociālismam un “mīļotajai partijai”. Tāpēc “Laikmeta zīmes” uzskatīja par savu pienākumu vēlreiz izstāstīt Konstantīna Pupura dzīves un cīņu stāstu. Ja esat to jau dzirdējuši, piedodiet, bet ja to nezināt vai zināt pavisam maz - lasiet un lepojieties ar Latvijas varoņiem. Turpini lasīt »

Par latviešu trešās tautiskās Atmodas sākumu pieņemts uzskatīt 1987.gadu, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika divas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki - 86″ rīkotas demonstrācijas. Gadu pirms šiem notikumiem Jūrmalā bija notikusi tā sauktā Čatokvas konference - ASV un PSRS politiķu un sabiedrības pārstāvju tikšanās, kur pēckara Latvijas vēsturē pirmoreiz publiski izskanēja ASV prezidenta padomnieka Padomju Savienības jautājumos Džeka Metloka latviešu valodā nolasītais paziņojums, ka ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS. Šai konferencei, kurā piedalījās arī desmit cilvēku liela trimdas latviešu delegācija, bija sava nozīme latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā Latvijā. Taču vēl gadu pirms Jūrmalas konferences - 1985.gada jūlijā - notika divi trimdinieku rīkoti pasākumi, kas no gadu attāluma raugoties, bija pirmais solis ceļā uz nacionālo atmodu Baltijā. Šie pasākumi ir Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā un Baltiešu Brīvības un miera kuģa brauciens Baltijas jūrā. Turpini lasīt »

Pirmie Zviedrijas latviešu mēģinājumi organizēt radioraidījumus uz Latviju notika jau 20.gadsimta 60. un 70.gados, taču Zviedrijas valdības vilcināšanās un tradicionālā piesardzības politika attiecībās ar “lielo kaimiņu” tolaik padarīja šādus raidījumus neiespējamus. Raidījumus triju Baltijas tautu valodās “Radio Sweden” ēterā nācās gaidīt līdz pat 80.gadu nogalei, kad “dzelzs priekškars” kļuva caurspīdīgāks un Padomju Savienība vismaz ārēji demokrātiskāka. “Kad 80.gadu beigās spēcīgi sāka zvāroties padmilzis, pat zaķpastalīgajiem zviedriem kļuva skaidrs, ka šis monstrs drīz izlaidīs garu. Tas bija psiholoģiski pareizais brīdis izdarīt spiedienu uz Zviedrijas valdību,” savulaik intervijā žurnālam “Jaunā Gaita” stāstīja Zviedrijas Radio (Sveriges Radio) latviešu redakcijas pirmais vadītājs Vilnis Zaļkalns. Turpini lasīt »

Līdzās radiostacijām “Amerikas Balss” (lasiet ŠEIT) un “Radio Brīvība/Radio Brīvā Eiropa” (lasiet ŠEIT), latviešu valodā Aukstā kara gados darbojās arī raidītāji, kuru programmas galvenokārt bija reliģiska satura. Tāds bija gan “Vatikāna Radio”, kas latviski sāka raidīt jau 1948.gadā, gan daudziem mazāk zināmā “Klusuma Balss” 20.gadsimta 70.-80.gados, kuru sagatavoja organizācijas “Hilfsaktion MärtyrerKirche” (MHK) latviešu nodaļa “Gaismas akcija”, bet pārraidīja zviedru vasarsvētku draudžu raidītājs “IBRA Radio”. Un, lai gan arī “Amerikas Balss” un “Brīvā Eiropa” ēterā laiku pa laikam skanēja raidījumi par ticības tēmām, tieši “Vatikāna Radio” un “Klusuma Balss” bija vienīgie raidītāji latviešu valodā, kam kristīgās vēsts un kristīgo vērtību sludināšana bija pamatmērķis. Tāpēc iepazīsimies ar šo divu radiostaciju darbu tuvāk. Turpini lasīt »

2017.gada jūlijā NATO savās publiskajās interneta vietnēs ievietoja filmu par partizānu kustību Baltijā, kas pēc Otrā Pasaules kara vairāk nekā 10 gadus cīnījās pret padomju okupantiem. Filmas nosaukums - “Forest Brothers. Fight for the Baltics” (”Mežabrāļi. Cīņa par Baltiju”). Kā jau varēja paredzēt, filma izraisīja histērisku reakciju Krievijā, kurā iesaistījās teju visi - sākot ar Krievijas Ārlietu ministriju līdz pat sīkākajam ziņu portālam. Baltiešu partizānu apriešanas korim pievienojās arī Baltkrievijas un citu NVS valstu plašsaziņas līdzekļi. Kas tad tik bīstams varenajai kodollielvalstij šķita šai astoņas minūtes garajā filmiņā? Tā ir patiesība par Baltijas iedzīvotāju sīksto pretošanos padomju okupācijai, kas apgāž Krievijas melīgo vēstures traktējumu šajā jautājumā. Turpini lasīt »

20.gadsimta 60.gadu vidū latviešu trimdas sabiedrībā tika izteikti visdažādākie priekšlikumi un dažkārt piedzīvotas visai karstas diskusijas par radioraidījumu uz dzimteni turpmāko likteni. Pēc “Brīvās Latviešu Balss” Madrides raidījumu pārtraukšanas klīda runas par baltiešu pašu pusslepenu vai pilnīgi slepenu raidītāju - vai nu Rietumvācijā, vai arī… uz kuģa Baltijas jūrā. Tieši radiokuģa variants tika atzīts par ideālāko risinājumu. Tomēr idejas aktīvisti nebija ņēmuši vērā faktu, ka trimdas sabiedrībai grūtības sagādāja pat Madrides radio latviešu redakcijas apgāde ar jaunākajām latviešu grāmatām un periodiku, kur nu vēl tāda projekta kā peldošas radiostacijas uzturēšana. Un, ja arī šī ideja materializētos, bija jārēķinās ar neizbēgamo pretdarbību no dažāda kalibra padomju radiofrekvenču slāpētājiem jeb “zāģiem”.

Ideja par neatkarīgu raidītāju “Baltijas Balss” (attiecīgi - “Igauņu Balss”, “Latviešu Balss”, “Lietuviešu Balss”) uz kuģa Baltijas jūrā baltiešu trimdinieku jaunākās paaudzes saietos tika apspriesta jau 60.gadu sākumā. Turpini lasīt »

“Amerikas Balss” (lasiet ŠEIT) latviešu valodā sāka raidīt 1951.gada 3.jūnijā, “Radio Brīvība” un pēc tam arī “Radio Brīvā Eiropa” (lasiet ŠEIT) - tikai 70.gadu vidū. Taču starp šiem gadaskaitļiem - 20.gadsimta 50. un 60.gados ģenerāļa Franko autokrātiskā režīma laikā uz valstīm aiz “dzelzs priekškara” raidīja arī Radio Nacional de Espańa (Spānijas Nacionālais radio) Madridē. No šī raidītāja ēterā izgāja programmas 16 Maskavai pakļauto tautu valodās, tostarp arī igauņu, lietuviešu un latviešu valodā. Latviešu programmai tika dots nosaukums “Brīvā Latviešu Balss” (BLB), kas vēlāk turpināja savus raidījumus no Frankfurtes, Vācijā, līdz atkal atgriezās Madridē. Latviešu raidījumu iniciatori Madridē bija Latvijas diplomātiskais pārstāvis Spānijā Roberts Kampus un Madridē dzīvojošā rakstnieka Pāvila Rozīša meita Dzidra Rozīte. Turpini lasīt »

Līdzās radiostacijai “Amerikas Balss” (par to lasiet ŠEIT) svarīgs informācijas avots okupētās Latvijas iedzīvotājiem Aukstā kara gados bija Minhenes radiostaciju -  vispirms radio “Brīvība” (Radio Liberty), pēc tam radio “Brīvā Eiropa” (Radio Free Europe) latviešu raidījumi. Tiesa, šīs radiostacijas padomju slāpētāji, tautas valodā saukti par “zāģiem”, traucēja daudz vairāk nekā “Amerikas Balsi”. Šī iemesla dēļ Rīgā un citās lielajās pilsētās RBE/RB raidījumus varēja dzirdēt diezgan fragmentāri, bet dažkārt pat nemaz. Laukos ar uztveršanu bija vieglāk, jo nebija traucētāju. Padomju vara “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” uzskatīja pa savu niknāko ienaidnieku - Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) ideoloģisko diversiju centru, “propagandas ieroci, kas grauj sociālistiskās sistēmas un padomju sabiedrības pamatus”. Jāteic, RBE/RB raidījumu tonis patiešām nebija pats mierīgākais un padomju varu saudzējošākais - kā izteikušies bijušie RBE/RB darbinieki, boļševikus viņi “sita uz pilnu klapi”, bez politkorekti piefrizētās leksikas, kāda bija raksturīga “Amerikas Balsij”. Turpini lasīt »