Laikmeta zīmes

Raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) iepazīstinājām ar īsu Latvijas žīdu kopienas vēsturi, runājām par latviešu un žīdu savstarpējām attiecībām vēstures gaitā un marginālo latviešu antisemītismu. Šoreiz pastāstīsim, kas mainījās 1940.gadā un kādi notikumi uz gadu desmitiem izjauca līdz tam pamatā labās latviešu un žīdu attiecības. Uzzināsiet arī par latviešiem, kas holokausta laikā glāba žīdu dzīvības, runāsim par vārdu “žīds” un “ebrejs” lietošanas problemātiku, kā arī apstākļiem, kas vēl mūsdienās joprojām kavē latviešu un žīdu attiecību pilnīgu sakārtošanu un visu domstarpību nolīdzināšanu. Lasi, pārdomā un izsaki savu viedokli. Turpini lasīt »

Latvieši un žīdi. Divas tautas, kas mūsdienu Latvijas teritorijā plecu pie pleca dzīvojušas gandrīz 450 gadus. Šodien Latvijas valstij nedraudzīgi spēki labprāt mēģinātu sēt neuzticēšanos un pat naidu latviešu un žīdu starpā, apsūdzot latviešu tautu kolektīvā žīdu nīšanā un holokausta atbalstīšanā Otrā Pasaules kara laikā. Saknes tik sagrozītai vēstures interpretācijai meklējamas kādā Latvijai tuvējā kaimiņzemē, tomēr, pat abstrahējoties no Kremļa melīgās propagandas, nevar noliegt, ka atsevišķas domstarpības un vēsturisks aizvainojums starp abām tautām ir bijis un, iespējams, joprojām pastāv, lai gan ne tik dramatisks, kā to cenšas uzpūst mūsu ideoloģiskie pretinieki. Ko darīt, lai šādas vēstures radītas pretrunas izbeigtos? Turpini lasīt »

1983.gada sākumā Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja, sadarbībā ar Maskavas kolēģiem, veica vienu no plašākajām “pretpadomju elementu” tvarstīšanas akcijām pēcstaļinisma ēras vēsturē. Vēlāk tajā pašā gadā notika virkne politisku tiesas procesu, kuros astoņi cilvēki tika notiesāti ar ieslodzījumu PSRS soda nometnēs, bet vienam piemēroja piespiedu ārstēšanu “speciāla tipa psihiatriskajā slimnīcā”. Šie notikumi vēsturē iegājuši kā pēdējā tik vērienīgā brīvības cīnītāju un padomju režīma kritiķu vajāšana okupētajā Latvijā. Okupācijas varai nevēlamu cilvēku izsekošana, aresti un tiesāšana notika arī turpmāk, līdz pat PSRS sabrukumam, tomēr nekad vairs politisko represiju apjoms nesasniedza tādu intensitāti kā 1983.gadā. Šī raksta mērķis ir parādīt notikumu kontekstu, represiju gaitu un iepazīstināt ar notiesāto dzīvesstāstiem. Turpini lasīt »

2018.gada nogalē Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā internetā sākti publicēt VDK arhīva materiāli. Īpašu interesi sabiedrībā izraisījusi čekas aģentu uzskaites kartotēka, pareizāk sakot tas, kas no tās palicis Latvijā. Tomēr daudziem aģentu kartīšu izpēte sagādā krietnas galvassāpes, jo bez papildus zināšanām par VDK nav īsti saprotama daudzo tās daļu un nodaļu numerācija un citi apzīmējumi, kas atrodami kartītēs. Tāpēc šajā rakstā centīsimies īsi ieskicēt Latvijas PSR VDK vēsturi, iestādes kopējo struktūru, kā arī atsevišķu tās struktūrvienību numurus, nosaukumus un darba uzdevumus. Ceram, ka tas palīdzēs labāk saprast gan jau publiskotos VDK dokumentus, gan tos, kas vēl tikai tiks publicēti tuvākajos gados. Turpini lasīt »

Latvija lepojas ar savas galvaspilsētas Rīgas vēsturisko centru, tostarp vecpilsētu, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Diemžēl daļa vēsturiski vērtīgo Vecrīgas namu gājuši bojā Otrā Pasaules kara gados un tam sekojošā padomju perioda nevērībā pret kultūrvēsturisko mantojumu. Arī šodien vecpilsētai raksturīgo vidi kropļo starp viduslaiku un jūgendstila pērlēm iebūvētās neiederīgās stikla un betona jaunbūves. Tomēr maz ir tādu, kas zinās, ka lielākie postījumi Vecrīgai nodarīti nevis karu un okupācijas rezultātā, bet pirmās brīvvalsts laikā, īpaši autoritārisma periodā, kad pārprasta nacionālisma vārdā tika nojauktas daudzas vēsturiski vērtīgas ēkas, pat veseli kvartāli. Par Ulmaņa pompozajiem Rīgas pārbūves plāniem stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

1935.gada oktobra vidū pašā Vecrīgas sirdī ap Rīgas Doma baznīcu sāka dunēt darbi. Kā skudras rosījās vīri ar laužņiem un veseriem, krustu šķērsu braukāja kravas auto. Vai Doma laukumā lika jaunu bruģi? Ierīkoja pirmo Ziemassvētku tirdziņu? Nē - viņi šo laukumu veidoja! Pirms tam tāds tur nekad nebija bijis. Nojauca desmitiem māju, lai taptu Vecrīgas šaurībai nedabīgi liels bruģa tuksnesis, reizes piecas lielāks par Rātslaukumu. Kopš Ulmaņa 15.maija apvērsuma bija pagājis gads un jaunajam režīmam vajadzēja jaunus simbolus. Doma laukums kļuva par pirmo lāpstas cirtienu grandiozā vecās Rīgas pārbūves plānā. Laukumam, protams, deva 15.maija vārdu. Turpini lasīt »

Latvijas PSR - Padomju Savienības rietumu robežas lielākā militārā bāze. Padomju armijas, aviācijas un flotes koncentrācija Baltijā bija milzīga. Visvairāk militarizēta bija tieši Latvija - mūsu mazajā zemītē atradās vairāk nekā 3000 militāru objektu. Šodien ir ļaudis, kuri vaimanā par Latvijā dislocētiem nieka 1000 citu valstu NATO karavīriem, kas ir mūsu sabiedrotie, taču izliekas aizmirstam, ka padomju gados te atradās vairāk nekā 100 000 okupācijas armijas militārpersonu. Par to, kā Padomju armija “izvaroja” mūsu zemi un par šīs brutālās vardarbības sekām, kuras jūtam vēl šodien, stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

Pēc Otrā pasaules kara Vāciju piemeklēja sociāls sprādziens - simtiem tūkstošu vācu sieviešu veica abortus, tūkstošiem laida pasaulē bērnus bez tēviem. Vācijai pāri bija gājusi Sarkanā armija - izvarotāju armija. Pārnestā nozīmē to pašu var teikt par Padomju armiju Latvijā. Šis būs stāsts par 50 gadus ilgu izvarošanu, sāpīgu abortu 20.gadsimta 90.gados un nepārejošām sekām joprojām. Turpini lasīt »

Tie, kas skolā mācījās okupācijas laikā, atcerēsies, ka, stāstot par Otrā Pasaules kara jeb kā tolaik teica - Lielā Tēvijas kara notikumiem, padomju propaganda allaž centās mums iegalvot, ka nacistu vienīgais mērķis esot bijis iznīcināt krievu un citas padomju tautas. Vācu okupācijas režīma darbība tika raksturota kā viena vienīga dedzināšana, cilvēku spīdzināšana un apšaušana. Taču, vai esat dzirdējuši, ka vācu okupētajā Padomju Savienības teritorijā Otrā Pasaules kara gados pastāvēja arī vairāki neatkarīgi krievu valstiski veidojumi? Šo faktu padomju vēsturnieki rūpīgi slēpa. Ja arī kādreiz kaut kas par to tika minēts, tad šādas vietējo pašpārvaldes viennozīmīgi vērtēja kā “nodevību pret Dzimteni”. Pazīstamākās no šādām vietējo pārvaldītām teritorijām vācu okupācijas zonā bija Lokotas republika un vecticībnieku tā sauktā Zujeva republika. Turpini lasīt »

Par 1940.gada vasaras traģiskajiem notikumiem, kad dažu mēnešu laikā tika iznīcināta Latvijas valsts, tiek runāts un rakstīts daudz. Mēs zinām par Molotova - Ribentropa noziedzīgo vienošanos un tā slepenajiem protokoliem, par krievu karabāzēm Latvijā un valsts pilnīgu okupāciju, par Maskavas ultimātu Ulmaņa ministru kabinetam un marionešu valdības izveidošanu, par nelikumīgajām Saeimas vēlēšanām, kas noveda pie padomju varas pasludināšanas Latvijā, visbeidzot par latviešu it kā pazemīgo “lūgumu” iekļaut mūsu zemi PSRS sastāvā. Taču tās visas ir lielvalstu ģeopolitiskās spēlītes - tā sauktā lielā politika. Bet kā juku laikos jūtas parastais cilvēks? Ko Latvijas valstiskuma zaudēšana nozīmēja ierindas pilsonim? Par to stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

1940.gada jūnijs. Padomju Savienība okupē Baltijas valstis, tostarp Latviju. Dažu mēnešu laikā valsts tiek iznīcināta un sagrauta līdz pamatiem. Bet kas ir valsts pamats? Tie ir cilvēki. Cilvēkiem šī okupācija nozīmēja laupīšanu. Šis būs prātam neaptverams stāsts par pieciem laupīšanas viļņiem, ko Latvija piedzīvoja viena gada laikā. Ne velti šo laika posmu mēs šodien saucam par Baigo gadu. Turpini lasīt »

Ar Krievijas Pagaidu valdības atbalstu 1917.gada 9.martā Tiflisā (Tbilisi) tika izveidota Īpašā Aizkaukāza komiteja (Ozakoms), par kuras locekļiem kļuva 4.Valsts Domes deputāti, kas pārstāvēja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu nacionālās partijas. Lielākais gruzīnu politiskais spēks šajā komitejā bija sociāldemokrāti meņševiki. Pēc oktobra apvērsuma, 1917.gada 15.novembrī Ozakomu nomainīja Aizkaukāza komisariāts - Krievijas Aizkaukāza guberņu koalīcijas valdība, kas neatzina jauno boļševiku varu Petrogradā. Aizkaukāza komisariāts sadarbojās ar citiem pretboļševiku spēkiem Kubaņā, Donā, Terekā un Dagestānā.

1918.gada 10.februārī Tiflisā tika sasaukts Aizkaukāza Seims. Turpini lasīt »

PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova sāktā pārbūves (perestroika) un atklātības (glasnostj) politika daudzviet Padomju Savienībā priekšplānā izvirzīja nacionālos jautājumus. Tā notika arī Gruzijā. 1989.gada 18.martā Gruzijas autonomijā Abhāzijā Lihnu ciemā notika abhāzu tautas sapulce, kas ierosināja jautājumu par Abhāzijas APSR izstāšanos no Gruzijas PSR un pilntiesīgas savienotās republikas statusa atjaunošanu, kāds Abhāzijai bija 20.gadsimta 20.gados. Sapulcē piedalījās ap 30 000 Abhāzijas iedzīvotāju. Tas izsauca Abhāzijā dzīvojošo etnisko gruzīnu sašutumu, kas izpaudās protesta mītiņos Gali, Leselidzē, Suhumi un citās pilsētās.

4.aprīlī pēc gruzīnu nacionālās kustības līderu Zviada Gamsahurdijas, Meraba Kostavas, Iraklija Cereteli (nejaukt ar Gruzijas Demokrātiskās Republikas (1918-1921) politiķi un valstsvīru) un Georgija Čanturijas aicinājuma laukumā pie Valdības ēkas Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš. Diemžēl republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, bet radio ēterā pārraidītais valdības paziņojums mītiņa dalībniekus neapmierināja. Pūlī izplatījās baumas, ka “abhāzu seperātistu akcija” ir Maskavas izprovocēta un sankcionēta. 6.aprīlī laukumā parādījās lozungi: “Nost komunistisko režīmu!”, “Nost PSKP!”, “Nost krievu imperiālismu!”, “PSRS - tautu cietums!”, “Nost padomju varu!”. Turpini lasīt »