27
“Jaunais vilnis” - krievu tusiņš Piebaltijā
Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 27-07-2009
Klāt atkal laiks, kad, tāpat kā katru gadu, populārais Latvijas kūrorts Jūrmala uz nedēļu pārtaps visīstākajā Krievijas guberņā. Latvietis, kas šajās dienās nejauši iemaldās valsts vispazīstamākajā atpūtas vietā pie jūras, vairs nesaprot, kur īsti nokļuvis - visapkārt skan tikai krievu mēle, bet ielas, veikali, kafejnīcas un pludmale pārpilni svešāda paskata svešādi runājošiem ļaudīm. Viss gluži kā vecajos labajos padomju laikos. Nu, protams, jūs uzminējāt - ir sācies muzikālais konkurss „Jaunais vilnis”!
Patiesībā nemaz nav peļami, ka Latviju apmeklē ārzemju viesi, vienalga vai viņi te atbrauc kā tūristi, darījumu cilvēki vai šovbiznesa pārstāvji. Galu galā šie cilvēki pie mums tērē savu naudiņu un tas nāk par labu gan Jūrmalas pilsētai, gan vietējiem uzņēmējiem, gan Latvijas ekonomikai kopumā. Materiālo ieguvumu dēļ Jūrmalas iedzīvotāji ir gatavi paciest slāviski skaļo ciemiņu baru, kas nedēļās garumā pārpludina šo kluso un mierīgo Baltijas kūrortu, jo īpaši pludmales nakts koncertu laikā, kad te ierodas teju visa krievu „zelta jaunatne”. Tomēr nekādi nav atbalstāma svešas valsts biznesa projekta pielīdzināšana gandrīz vai nacionālas nozīmes notikumam un tā nozīmībai neatbilstošas publicitātes radīšana ap šo pasākumu. Turpini lasīt »
Neilgi pirms Jāņiem ziņu portālā “Kas jauns”, kas cieši saistīts ar tāda paša nosaukuma tenku žurnālu, tika publicēts kārtējais pret kristiešiem vērstais raksts. Tas vēstīja par paredzēto Vislatvijas lūgšanu nakti, ko atbalsta gandrīz visas Latvijas kristīgās konfesijas. Šoreiz pasākums notika Jāņu naktī, un tā galvenā tēma bija lūgšana par to, lai Latvija kļūtu brīva no elkdievības važām. Rakstā tas atspoguļots kā vēršanās pret latviešu tradīcijām, turklāt īpaši uzsvērta Alekseja Ļedjajeva un draudzes “Jaunā Paaudze” piedalīšanās. Lai vēl vairāk uzkurinātu emocijas, apgalvots, ka Ļedjajevs latviešu tautasdziesmas nosaucis par pagāniskajām mantrām un “Jaunā Paaudze” ieplānojusi okulto grāmatu sadedzināšanas ceremoniju. Un, kaut arī tika piebilsts, ka dainas dedzinātas tomēr netiks, raksta panāca savu, proti, liela daļa lasītāju nodomāja tieši to.
Tikai dienu pēc pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanām Latvijas sabiedrība saņēma pliķi sejā no pašu valdības - paziņojumu, ka valsts budžets jāapcērp vēl par 500 miljoniem latu. Pirms tam gan tika teikts, ka valsts budžets un ministriju izdevumi jau tā apcirpti maksimāli un vairāk nav ko griezt. Pirms vēlēšanām valdība un visas partijas vienā mutē apgalvoja, ka sociālais budžets tiks taupīts, cik vien iespējams, un vismaz pensijas būs pasargātas no samazinājuma. Tomēr, kad vēlētāji savu bija izdarījuši, priekšvēlēšanu solījumi izrādījās vien tukša skaņa. 
2009. gada 5. aprīlī interneta portālā TVNET tika publicēts Aināra Komarovska raksts „Patiesības mirklis” - kārtējais krievu šovinistu melnās propagandas produkts, kas pilns akla naida pret Latvijas valsti un latviešiem. Krievija ir sākusi jaunu propagandas kampaņu pret Baltijas valstīm. Ja agrāk vairāk tika akcentētas bažas par fašisma atdzimšanu Baltijā, tad tagad parādījusies jauna nianse - tiek uzsvērts, ka tikai Krievijas sastāvā Baltijas tautas varējušas brīvi attīstīties, glorificēts padomju periods un stāstīts, cik neatkarīgajā Latvijā viss ir slikti un nepareizi. Priekšvēstnesis šai melu un demagoģijas straumei bija „dokumentālā” filma „Baltija. Kādas „okupācijas” vēsture”, ko latvju tautas sēru dienā 25. martā nekautrējās rādīt ar Maskavas mēru Lužkovu cieši saistītais televīzijas kanāls TVC. Komarovska raksts perfekti iekļaujas šajā pret Latviju vērstās informatīvās cīņas shēmā, tāpat kā citi raksti un materiāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās plašsaziņas līdzekļos gan Latvijā, gan Krievijā. 
2009. gada 13. janvāris ir tā robežšķirtne, kad, pēc dažu politiķu vērtējuma, tika šķērsota „sarkanā līnija”, proti, Latvija piedzīvoja savā jaunlaiku vēsturē vēl nepieredzētu notikumu - masveida grautiņus pašā Rīgas sirdī. Šobrīd, kad kopš liktenīgā vakara pagājis zināms laiks un emocijas pamazām norimst, atskatīsimies uz 13. janvāra notikumiem un mēģināsim saprast, kas, kā un kāpēc notika.
Sagaidot Latvijas 90.dzimšanas dienu mani uzrunāja divi notikumi, par kuriem jau daudz stāstīts plašsaziņas līdzekļos. Viens no tiem bija patīkams, otrs izraisīja nožēlu un negatīvas emocijas.
Vēsture, kā zināms, ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija cenšas to izmantot savās interesēs. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek sajaukti ar puspatiesību, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.
9.maijs. Daļa mūsu valsts iedzīvotāju šajā dienā svin uzvaru pār fašismu, kamēr lielai daļai tā ir atgādinājums par 50 smagiem okupācijas gadiem. Vēl kādi 9.maijā atzīmē Eiropas dienu. Demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka dažādas sabiedrības grupas var brīvi paust savus uzskatus, sanākt kopā un atzīmēt sev svarīgas dienas un notikumus. Tāpēc nav nekas briesmīgs, ja arī Sarkanās armijas veterāni pulcējas Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas vietās, atceras kara gaitas, tiekas ar vecajiem cīņu biedriem.
Nereti diskusijās, kas skar nacionālos jautājumus, no Latvijā dzīvojošo krievu un bieži vien arī latviešu mutes nākas dzirdēt šādu atziņu: “Labāk sadzīvot mierā ar vietējiem krievvalodīgajiem, nekā pieļaut nēģeru un citu krāsaino ienākšanu Latvijā!”
Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pienāca brīdis, kad atjaunotās Latvijas varasvīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas dēļ, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam”, un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, mūsu ģimene bija spiesta pamest dzīvokli Centrā, kurā mitinājās kopš 20.gadsimta 30.gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.
