07
Spiritisms - saruna ar mirušajiem jeb dēmonu ālēšanās?
Ievietoja Riska zona | Publicēts 07-01-2013
| SadaļaRūdolfs Tīšners grāmatā „Okulto pētījumu rezultāti” spiritismu definē kā garīgu aktivitāti, kas pamatojas uzskatā, ka cilvēki ar īpašu mediju starpniecību var sazināties un nodibināt kontaktus ar mirušajiem un tādejādi saņemt atklāsmi no viņpasaules. Vārds „spiritisms” nāk no latīņu valodas (spiritus - gars). Spiritisma pirmsākumi meklējami tūkstošiem gadu senā pagātnē. Liecības par to atrodamas daudzviet antīkajā pasaulē, tostarp senajā Grieķijā un Romā. Visos laikos spiritisms bijis būtiski saistīts ar reliģiju - lielākā daļa nekristīgo reliģiju ir vairāk vai mazāk spiritiski orientētas.
Kontaktiem ar garu pasauli spiritismā izmanto tā sauktos medijus. Medijs ir cilvēks, kam piemīt neparastas psihiskas spējas, kuras dod iespēju nodibināt kontaktus ar gariem. Šādi cilvēki, saukti arī par mirušo garu izsaucējiem, spēj sarīkot savādas un biedējošas izrādes savu psihisko spēju pierādīšanai. Viktors Ernests, cilvēks, kas kādreiz bijis sakaros ar ļaunajiem gariem, grāmatā „Es runāju ar gariem” raksta: „Daži cilvēki saka, ka tā ir klaja blēdība, jo gari ar cilvēkiem nerunā un arī slīdošie priekšmeti ir tīra krāpšana. Es varētu piekrist, ka liela daļa baismīgo parādību, par kurām mēs dzirdam, ir veikli triki, tomēr, pamatojoties uz personīgo pieredzi un nepārprotamiem vārdiem Svētajos Rakstos, es ticu, ka gari no neredzamās pasaules kontaktējas ar cilvēkiem un lieto pārdabiskus spēkus redzamajā pasaulē. Bīstamākais ir tas, ka šie gari nav no Dieva, bet ir kritušie eņģeļi, kurus pārvalda sātans. Viņu nešķīstais uzdevums ir ar izsmalcinātiem vai piedauzīgiem līdzekļiem vest cilvēkus projām no Dieva, viņu Radītāja. Ļaunie gari darbojas spirituālistu seansos, pārdabiskās parādībās, burvestībās un elku kalpībā. Indivīdi un pat veselas nācijas, kas noraida Dievu, vienalga, cik izglītoti un veiksmīgi viņi ir, kļūst par upuri citam dievam - sātanam”. Turpini lasīt »