Laikmeta zīmes

Rīgas vasarsvētku draudzē „Dzīvības Avots” reizi mēnesī darbojas īpaša Misijas kafejnīca. Tās ienākumi tiek ziedoti dažādiem ar misiju un labdarību saistītiem projektiem. Šīs ieceres iniciatori ir Solvita un Armands Matisoni, kas šādā veidā atraduši savu vietu un kalpošanu Dieva ģimenē.

****

- Pastāstiet, kāds bija jūsu ceļš pie Dieva?

Solvita: - Mana vecmāmiņa bija katoliete. Viņa mani bērnībā nokristīja un es esmu viņas ticības vainagojums. Dieva Vārda sēkla, ko viņa manī iesēja, tagad ir uzdīgusi. Visu apzināto mūžu esmu ticējusi Dievam, taču dzīvoju pasaulīgi. Tad pienāca brīdis, kad radās veselības problēmas - bija operācijas, ārpusdzemdes grūtniecība, spontānais aborts. Man tas viss beidzot apnika, un es teicu: „Dievs, ja Tu man dosi bērnu, es vedīšu viņu uz svētdienskolu!” Tā bija neapzināta lūgšana, bet tajā vasarā es paliku stāvoklī ar Kristiānu. Taču, kad viņa sāka smagi slimot, nolēmu izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Sāku ar Veco Derību un nobijos - ja tas viss ir patiesība, es esmu pazudusi! Turpini lasīt »

Ir dažādi ceļi, kā cilvēks nonāk pie Dieva aicinājuma atklāsmes savā dzīvē. Kāds savu aicinājumu apzinās jau agrā jaunībā, cits turpretī negaidot atklāj sevī talantus, par kādiem līdz tam nav pat sapņojis. Šis būs stāsts par Dieva gudrību un apredzību - par to, kā Dievs atrod cilvēku, paceļ viņu un dod jaunu virzienu dzīvei un kalpošanai. Tas ir pavi­sam parasts stāsts, kāds var notikt ar ikvienu cilvēku, arī tevi, cienījamo lasītāj.

Divpadsmit gadus man bija privilēģija un prieks kalpot kā Latvijas Kristīgā radio žurnāla “Tikšanas” vasarsvētku drau­džu un kristīgās mūzikas atvērumu atbildīgajam redaktoram. Ik mēnesi gatavoju rakstus pat vasarsvētku konfesijas pagātni, šodienu un cilvēkiem, kas to veido. Šo kalpošanu veicu kā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) informācijas daļas vadītājs. Tomēr tas viss nebūtu bijis iespējams bez Dieva nodoma un vadības manā dzīvē, par ko vēlos jums pa­stāstīt.

****

- Pirms rakstīt šo liecību, mazliet šaubījos, vai manā kristieša dzīvē vispār ir bijis kas tāds, lai par to stāstītu citiem. Rūpīgi pārdomājot, tomēr nonācu pie secinājuma, ka par visu, ko līdz šim esmu varējis darīt Dieva Valstības darbā, man jāpateicas vienīgi Viņam, tāpēc noteikti ir vērts par to pastāstīt līdzcilvēkiem. Turpini lasīt »

Vietne “Laikmeta zīmes” vēlas jūs iepazīstināt ar divām brīnišķīgām personībām - Jāni un Ligitu Liniņiem, ģimeni, kas visu mūžu bijusi cieši saistīta ar militāro dienestu, bruņotajiem spēkiem un valsts aizsardzību. Jānis ir atvaļināts Zemessardzes majors, kas tomēr joprojām ir saistīts ar militāro sfēru, savukārt štāba virsseržante Ligita Liniņa savulaik bija 3.Zemessardzes novada personāldaļas speciāliste, bet tagad atrodas pelnītā atpūtā. Arī dēls Aleksandrs ir karavīrs, kurš pabeidzis prestižo Vestpointas militāro akadēmiju ASV un kā virsnieks kalpojis NBS sauszemes spēku vienībās.

****

- Visa jūsu ģimene ir saistīta ar militāro jomu. Tās ir tradīcijas, nejaušība vai kas cits?

Jānis: - Ja vēl 1990. gadā kāds man teiktu: “Jāni, tu būsi karavīrs!” - es atbildētu: “Nemūžam!” 1988.gadā atgriezos no dienesta padomju armijā un jutos laimīgs no turienes izsprucis. Domāju: tagad strādāšu tikai Latvijas labā! Armija šķita noiets etaps. Taču 1991.gadā uz barikādēm, sevišķi naktī, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, man nācās daudz ko pārdomāt un nonācu pie secinājuma: jā, mums varbūt nepatīk militārisms, tomēr Latvi­jai tik un tā būs vajadzīga militāra aizsardzība un sava armija. Kas to veidos? Vai tā sauktie nacionālie kadri no padomju armijas? Ko viņi var izveidot? Tikai tādu pašu sistēmu, kāda bija krievu armijā. Vai mums tas patiks? Nē, nepatiks. Tāpēc, kad tika veido­ta Zemessardze un mani aicināja tai pievienoties, es, daudz nedomājot, piekritu. Turpini lasīt »

Latvijā darbojas divas kristīgas draudzes, kas sevi dēvē par apustuliskajām. Daudziem šis nosaukums varbūt nav īpaši pazīstams, taču šādas draudzes darbojas daudzās Eiropas valstīs un arī citviet pasaulē. Kustība veidojusies 20. gadsimta sākumā Velsas atmodas ietekmē. Šodien apustuliskās draudzes iekļāvusies pasaules vasarsvētku draudžu kopdarbā. Piedāvājam sarunu ar Ogres draudzes „Vārda Spēks” mācītāju Agri Ginko.

****

- Kā tu iepazini Dievu?

- Dievu iepazinu 1991. gada 7. novembrī. Nesen biju atgriezies no karadienesta un līdz ar to atsākās iepriekšējais dzīves ritms - izpriecas, dzeršana un tamlīdzīgi. Kādu dienu mēs ar draugu satikām pazīstamu puisi un bijām izbrīnīti - ar viņu bija notikušas acīmredzamas pārmaiņas. Tas bija kaut kas labs, taču tolaik mēs to vēl nesapratām. Es nekad iepriekš nebiju sastapis cilvēku, kas ar tik lielu pārliecību būtu man liecinājis par Jēzu Kristu. Mums radās vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk. Turpini lasīt »

Roberts un Tekla Prikuļi - laulāts pāris, kas dzīvē meklējuši un arī atraduši Dievu un kam Dievs nav tikai abstrakts jēdziens, bet sargs, palīgs un padomdevējs ikdienā. Roberts un Tekla ir kalpojuši gan draudzē „Dzīvības Avots”, gan citur. Šobrīd viņi ir Ķekavas vasarsvētku draudzes „Dzīvības ceļš” mācītāji.

****

- Kad iepazināties, vai jau bijāt kristieši?

Tekla: - Nē, mēs zinājām par Dievu, taču kristieši nebijām. Tautiskās atmodas laikā cilvēki pastiprināti meklēja Dievu, jo bija radušās jaunas iespējas to darīt. Parādījās kristīgā literatūra, kuru es daudz lasīju. Tolaik Dievs runāja uz visu tautu un arī uz mani. Lasīju Bībeli, laikrakstu „Svētdienas Rīts”, un sapratu, ka man vajadzīga draudze. Vienīgā, ko pazinu kopš bērnības, bija katoļu baznīca. Sāku to apmeklēt, tomēr nespēju īsti iejusties, tāpēc nolēmu labāk palikt mājās un lasīt Bībeli vienatnē.

Kādu dienu pēkšņi sapratu, ka esmu maldos, ka Dievs ir, bet es līdz šim esmu dzīvojusi bez Viņa, ka viss, kas man iepriekšējos gados par Dievu stāstīts, ir meli. Turpini lasīt »

Intervija ar Aizputes vasarsvētku draudzes mācītāju Gunti Eņģeli un viņa dzīvesbiedri Ingu.

*****

- Gunti, kā tu nonāci pie atziņas, ka tavs aicinājums ir būt mācītājam?

Guntis: - Sākumā biju vienkāršs draudzes loceklis, taču tad jutu, ka Dievs no manis gaida vairāk. Kādu reizi Jelgavas draudzes mācītājs Agris Ozolinkevičs sludināja par aicinājumu, ka mums par to jālūdz Dievs. Tovakar mājās es nometos ceļos un lūdzu: Dievs, ko Tu gribi, lai es daru? Sajutu, ka Dievs saka: sludini Evaņģēliju! Radās iespēja mācīties Bībeles koledžā Ozolniekos. Tolaik vēl nezināju, ka būšu mācītājs. Biju mazrunīgs un domāju kā Mozus: es nemāku runāt! Tad Jelgavas draudzē sludināja kāds mācītājs no ārzemēm. Pēc dievkalpojuma viņš pienāca pie manis un teica: Dievs uz tevi ir runājis, lai tu sludini Evaņģēliju! Bija arī citi pamudinājumi. Pamazām sāku apjaust, ka būšu mācītājs. Turpini lasīt »

Valters un Sanita Freidenfeldi. Kristiešu ģimene, kas izaudzinājusi divus bērnus - meitu Ilvu un dēlu Alvi. Abi kalpo Rīgas vasarsvētku draudzē „Dzīvības Avots” - Sanita ir pielūgsmes grupas vadītāja, bet Valters ir diakons un draudzes kasieris. Valters aizraujas arī ar orientēšanās sportu, kur guvis visai atzīstamus panākumus. Par izjusto, piedzīvoto, saprasto ceļā pie Dieva viņi vēlas pastāstīt arī jums.

*****

- Kā jūs iepazināties?

Valters: - Iepazināmies treniņos. Jaunībā es trenējos orientēšanās sportā, vēlāk vieglatlētikā skrēju garās distances. Guvu uzvaras republikas junioru čempionātā krosā, biju jauniešu izlasē. Sanita skrēja 400 metrus un nodarbojās ar tāllēkšanu. Tūlīt pēc vidusskolas, 1989. gadā, mēs apprecējāmies. Turpini lasīt »

Kaija Līvija Fišere - cilvēks, kuru pazīst daudzi kristieši Latvijā. Laiku pa laikam viņas vaigs redzams arī TV ekrānos un plašsaziņas līdzekļu ziņu apskatos. Kas īsti ir šī nelielā auguma, bet ārkārtīgi vitālā un dzīvespriecīgā sieviete? Par to lūdzu pastāstīt viņai pašai.

****

- Kā jūs tikāt pie tik skaista vārda - Kaija?

- Šo vārdu man deva tēvs. Esmu par to interesējusies, un izrādās, ka sirmā senatnē latviešiem esot bijuši putnu vārdi. Ar savu vārdu esmu apmierināta un domāju, ka tas man ir ļoti piemērots, jo mans uzvārds ir Fišere. Tātad esmu zvejniece - dvēseļu zvejniece. Tādu uzdevumu man devis Dievs. Turpini lasīt »

Aivara Oša garīgās mājas ir Gulbenes draudzē „Jaunā paaudze”, kur viņš kalpo kā levīts, mūziķis un dziesmu autors. Viņš ir arī kristīgās grupas “Deal” līderis. Tomēr Aivaram ir ļoti daudz sakāma arī par citām aktuālām tēmām, tostarp par valsti un latviešu nacionālo pašapziņu.

****

- Aivar, kāds bija tavs ceļš pie Dieva?

- Pirmo Dieva pieskārienu piedzīvoju jau bērnībā, kad kopā ar vecākiem Ziemassvētkos bijām Ģertrūdes baznīcā Rīgā. Augstās sienas, svecītes egļu zaros - tas viss radīja pacilātības sajūtu. 14 gadu vecumā pirmoreiz piedzīvoju, ko nozīmē Dieva apsardzība. Biju ielīdis svešā dārzā, lai nočieptu bumbie­rus. Saimnieks mani pieķēra un iekaustīja. Kad ar paceltu galvu gāju projām, viņš paķēra asu kārti un meta man mugurā. Es to neredzēju, taču kāds pārdabisks spēks parāva mani malā. Sapratu, ka debesīs ir kāds, kas mani sar­gā. Tā sākās mani garīgie meklējumi, kas turpinājās arī pēc armijas un veda caur Austrumu filozofiju un cīņu mākslām. Turpini lasīt »

Latvijā labi pazīstama kristīgo kalpotāju Ozolinkeviču dzimta. Esam dzirdējuši par bīskapu Jāni Ozolinkeviču, mācītājiem Jēkabu un Dāvidu, Modri un Agri Ozolinkevičiem. Taču šajā dzimtā ir vēl kāds cilvēks, kura kalpošana varbūt ārēji mazāk pamanāma, tomēr ne mazāk nozīmīga. Tā ir bīskapa dzīvesbiedre Ausma Ozolinkeviča - neatsverams palīgs vīra Jāņa, dēlu Agra un Modra un visas Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības kalpošanā.

****

- Kādi ir jūsu pienākumi Vasarsvētku draudžu apvienībā?

- Es daru visu, kas nepieciešams, kur vien vajadzīga palīdzība. LVDA nama būvniecības laikā gatavoju pusdienas strādniekiem un apvienības darbiniekiem. Dažreiz mēs uzņemam ciemiņus, un arī tie jāpabaro. Laiku pa laikam iznāk parūpēties par Latvijas Kristīgās kalpošanas skolas studentu, tāpat dažādu konferenču un semināru dalībnieku ēdināšanu. Kalpoju arī Jelgavas draudzē - trešdienas vakaros pirms dievkalpojuma vadu lūgšanas, darbojos draudzes padomē. Vārdu sakot, šajā namā esmu gandrīz vai inventārs. Turpini lasīt »