Laikmeta zīmes

Nesen interneta plašumos uzgāju mācītāja Mārča Jencīša rakstu par to, kā Putina režīms izmanto Pareizticīgo Baznīcu savu politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Raksts tapis jau pērn, taču tajā skartā tēma šodienas ģeopolitiskajā situācijā kļuvusi vēl nozīmīgāka. Krievijas Pareizticīgo baznīcas ciešā saikne ar valsts varu gan vēsturē, gan jaunākajos laikos nevienam nav noslēpums, taču, cik šāda atkarība ir bīstama un ietekmē Latvijas sabiedrību, ņemot vērā mūsu pareizticīgo pakļautību Maskavas patriarhātam? Par to šajā publikācijā. Turpini lasīt »

Je suis Charlie (Es esmu Čārlijs) - 2015.gada janvārī šādu uzrakstu nēsāja daudzi eiropieši, tas bija redzams veikalu skatlogos, aiz automašīnu vējstikliem, uz Eiropas Parlamenta deputātu darbagaldiem. Tā cilvēki pauda solidaritāti satīriskā izdevuma “Charlie Hebdo” redakcijā Parīzē islāma radikāļu sarīkotā terorakta upuriem. Miljoniem cilvēku izgāja Parīzes un citu Eiropas pilsētu ielās, lai deklarētu nelokāmu atbalstu vārda brīvībai un Eiropas liberālajām vērtībām.

Šāda sabiedrības reakcija ir saprotama - 21.gadsimta civilizētajā Eiropā šķiet neiespējami, ka cilvēkus nogalina karikatūru dēļ. Tomēr jāteic, ka Eiropa tikai pļauj to, ko pati iesējusi. Galējs liberālisms un amorāla visatļautība plus gadu desmitiem ilgusī nekontrolētā imigrācija un multikulturālisma uzspiešana Eiropas tautām sāk nest savus indīgos augļus.

Paldies Dievam, Latvijas politiķi, politologi un žurnālisti tūlīt nesteidzās paust atbalstu “Charlie Hebdo” kolektīvam, bet mēģināja uz notikušo paraudzīties objektīvi un izvērtēt arī pašu karikatūristu rīcību. Šis satīriskais žurnāls ir bēdīgi slavens ar to, ka mēdz publicēt klaji provokatīvas un dažādas sabiedrības grupas aizskarošas karikatūras. Tāpēc rodas likumsakarīgs jautājums - vai vārda brīvībai ir robežas? Turpini lasīt »

Šis nebūs analītisks raksts vai  pētījums, bet emocionāla refleksija uz dažiem interneta plašumos pēdējā laikā atrastiem “jaunumiem”. Ko tik’ visu nevar atrast globālajā tīmeklī! Bērnu vecāki nereti sūdzas, ka Latvijas sabiedriskajā televīzijā, da i komerckanālos arī, ir maz interesantu, kvalitatīvu bērnu raidījumu. Aber, lūdzu - “vecā Eiropa” gatava piedāvāt radošu, mūsu atpalikušajā malienē vēl neredzētu pieeju bērnu raidījumu sagatavošanā.

Viena no iemīļotākajām bērnu programmām Zviedrijas TV ir raidījums “Biss och Kajs”. Tā galvenie tēli un raidījuma vadītāji ir - nu, kā jūs domājat, kas? Kakucis un Mīzalstrūkla! “Biss och Kajs” iecerēts kā izglītojošs raidījums, kas bērniem stāsta par dažādām cilvēka ķermeņa daļām. Bet ķermeņa daļas, kā paši saprotat, mēdz būt visādas. Ne tikai auss, mute vai acs, bet arī krāniņš, čuriņa un, hm… dibens. Turpini lasīt »

Jau labu laiku Eiropas valstu, tostarp Latvijas sabiedrībā tiek diskutēts jautājums par tā saukto juvenālo justīciju un ar to saistītajām problēmām. Lielu rezonansi radījis arī „Laikmeta zīmēs” publicētais materiāls par agrīnas seksuālās apmācības draudiem (lasiet ŠEIT), kurā nedaudz skarts arī juvenālās justīcijas jautājums. Mums pārmeta nepārbaudītu faktu publicēšanu un liekas panikas celšanu. Protams, laikā, kad notiek cīņa par tradicionālās ģimenes izdzīvošanu un mūsu bērnu nākotni, krāsas dažkārt var tikt nedaudz sabiezinātas, taču tautas paruna māca, ka nav dūmu bez uguns.

Latvijā par juvenālo justīciju runā galvenokārt kristiešu aprindās, jo patiesība par tās ieviešanas negludumiem no sabiedrības tiek rūpīgi slēpta. Iespējams tāpēc, ka daudzi šajā tiesību normu un valsts institūciju sistēmā saskata draudu veselīgas ģimenes un bērnu normālai izaugsmei, labklājībai un nākotnei. Un ne bez iemesla - to Eiropas valstu bēdīgā pieredze, kur šī sistēma jau ieviesta, liek nopietni bažīties par šādas likumdošanas iespējamām sekām Latvijā. Interneta vide ir pilna ar satriekto vecāku bēdu stāstiem par traģēdiju, kas piemeklējusi viņu ģimeni, un nu līdzīgi stāsti parādās arī mūsu zemē. Turpini lasīt »

Strādājot pie raksta “Varavīksne pār Latviju” (lasiet ŠEIT), interneta plašumos uzgāju kādu materiālu, kas savulaik publicēts “Ir.lv” blogu sadaļā. Raksta autors Nikomeds vēsta par eksperimentu bērnu agrīnas seksualizācijas jomā padomju Krievijā slavenā latviešu izcelsmes padomju polārpētnieka Oto Šmita dzīvesbiedres Veras Šmites vadībā. Godīgi sakot, par šādu vēstures faktu līdz šim neko nebiju dzirdējis. Taču boļševiku tā laika mēģinājums tik ļoti sasaucas ar Eiropas un visas Rietumu pasaules šodienas realitāti, ka piedāvāju šo rakstu arī jūsu uzmanībai.

****

1920.gadu sākumā boļševiki Maskavā iedibina laboratoriju - bērnunamu, kas sākotnēji paredzēts augsta ranga boļševiku bērniem (bērnunams “Starptautiskā solidaritāte” - Red.). Galvenā ideja šeit - audzināt “jaunus cilvēkus”. Īpaša nozīme te piešķirta tādai dzimumaudzināšanai, kas dod brīvu izpausmi visiem seksuāliem instinktiem. Pēc dažu gadu prakses šī inovācija tomēr tiek atzīta par neizdevušos. Taču tagad ko līdzīgu cenšas ieviest visā Eiropā. Turpini lasīt »

1918.gada 18.novembrī Rīgas pilsētas 2.teātrī (tagad Nacionālais teātris) latviešu sabiedrisko organizāciju izveidotā Tautas padome pasludināja Latvijas Republiku kā patstāvīgu, neatkarīgu, demokrātisku valsti. 1990.gada 4.maijā PSRS okupētās Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Divas reizes viena gadsimta laikā Dievs dāvāja latviešiem iespēju kļūt brīviem un neatkarīgiem, pašiem veidot savu valsti un lemt tās nākotni. Tā ir privilēģija, kāda nav daudzām par mums daudz lielākām tautām, kas gadu desmitiem un pat simtiem cīnās par savu brīvību, tomēr nav spējušas to sasniegt.

Valstiskie veidojumi pasaulē, īpaši Eiropā, gadsimtiem ilgi radušies nevis saskaņā ar tautu un tautību apdzīvoto zemju robežām, bet iekarošanas, apspiešanas un teritoriju pievienošanas rezultātā. Šī iemesla dēļ vairākām tautām, lai gan tās dzīvo pašu vēsturiskajā dzimtenē, nav savas valsts, un viņu dzimtā zeme iekļauta citas tautas pārvaldītā valstī. Turpini lasīt »

1938.gada 12.martā Vācijas karaspēks iesoļoja Austrijā. 10.aprīlī sveša karaspēka klātbūtnē tika sarīkota nelikumīga tautas nobalsošana par Austrijas pievienošanos Vācijai. Pēc Vācijas teiktā, balsošanā piedalījās 99,71% balsstiesīgo, no tiem par pievienošanos Reiham nobalsoja 99,73%. Gluži neticams skaitlis, ja ņem vērā austriešu nacionālo pašlepnumu un patriotisma jūtas. Vēlāk starptautiskā sabiedrība Austrijas anšlusu kvalificēja kā aneksiju un referenduma rezultātus anulēja.

2014.gada 16.martā Krievijas kontrolētie separātisti sarīkoja referendumu Ukrainai piederošajā Krimas pussalā, kur pirms tam slepus tika ievestas Krievijas karaspēka papildus vienības, kas referenduma brīdī faktiski kontrolēja Krimas teritoriju. Pēc Krievijas ziņām, referendumā piedalījās 83,1% balsstiesīgo iedzīvotāju, par Krimas pievienošanu Krievijai balsoja 96,77%. Arī neticami, jo Krimas tatāri un šeit dzīvojošie ukraiņi bija par autonomijas palikšanu Ukrainas sastāvā un balsošanā nepiedalījās. Lieki teikt, ka arī šī referenduma rezultātus un Ukrainas zemes aneksiju pasaules sabiedrība nav atzinusi. Turpini lasīt »

Krievijas nepieteiktais karš Ukrainā, Krimas aneksija un Rietumu reakcija uz šiem notikumiem likušas daudziem politikas vērotājiem secināt, ka pasaule atgriežas 60. - 70.gados, ar to domājot Aukstā kara periodu. Notikumu gaita gan liek bažīties, ka esam atkāpušies vēl tālāk - pagājušā gadsimta 30.gados, kad Eiropā risinājās gluži līdzīgi notikumi. 2008.gadā „Laikmeta zīmes” jau rakstīja (lasiet ŠEIT) par Hitlera un Putina īstenotās politikas pārsteidzošo līdzību. Tolaik centāmies izteikties politkorekti un paudām, ka, lai arī līdzība saskatāma, tomēr tiešas paralēles starp nacistu Vāciju un mūsdienu Krieviju vilkt nevar. Mēs kļūdījāmies - šīs paralēles kļūst arvien redzamākas un tas pasaulei draud ne vairs ar „auksto”, bet gluži karstu karu. Turpini lasīt »

TV kanāli un ziņu aģentūras ik dienu ziņo par karu, postu un ciešanām dažādās pasaules malās. Nāvējošais Ebolas vīruss Āfrikā, Krievijas atbalstīto separātistu iznīcinošā karadarbība Ukrainas austrumos, „Hamas” teroristu veiktā Svētās zemes apšaude ar raķetēm un Izraēlas prettriecieni - tas viss liek ciest arī tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju. Un ne tikai - pasaules sociālie, ekonomiskie un politiskie notikumi šķeļ sabiedrību un padara kopā dzīvojošus ļaudis par niknākajiem ienaidniekiem. Diemžēl šāda šķelšanās politisku motīvu dēļ novērojama pat kristiešu starpā. Kādi atbalsta vienu konfliktā iesaistīto pusi, citi - otru. Bet, kā ir patiesībā? Turpini lasīt »

2008. gada 25. augusta publikācijā par Krievijas - Gruzijas karu „Laikmeta zīmes” rakstīja: „Pateicoties „veco” Eiropas valstu neizlēmībai un bailēm no gāzes piegāžu „noraušanas”, Eiropas Savienība izrādījās nespējīga paust vienotu nostāju pret Krievijas agresiju. ASV gan rīkojās noteiktāk, tomēr arī tikai vārdos. Arī ANO Krievijas veto dēļ ir padarīta rīcībnespējīga. Ar skumjām nākas secināt, ka demokrātiskā pasaule itin neko nav mācījusies no pagātnes kļūdām. Ja arī šoreiz pasaule pret Krievijas agresiju izrādīsies „impotenta”, nākamais konflikts nebūs ilgi jāgaida. Piedņestra, Krima, Austrumu un Dienvidukraina - variantu ir daudz”.

Ir 2014. gada marts un ļaunākās prognozes diemžēl piepildījušās. Krievija sākusi bruņotu agresiju pret Ukrainas valsti, cenšoties atšķelt no tās Krimas pussalu un, iespējams, arī daļu Austrumukrainas reģionu. Iegansts kā vienmēr - Krievijas pilsoņu un krievvalodīgo aizstāvēšana. Tiesa, nav gan īsti skaidrs, kas šos pilsoņus apdraud un no kā viņi jāaizstāv. Provokācijas, meli, dezinformācija - nemainīgs Krievijas varas arsenāls, lai kā šī valsts kādā noteiktā vēstures posmā sauktos. Turpini lasīt »