Laikmeta zīmes

2017.gada 22.decembra ārkārtas vēlēšanās katalāņu tauta visai pasaulei pierādīja, ka tās mērķis joprojām ir neatkarīga valsts. Pretēji Spānijas premjera Rahoja cerētajam, reģionālajā parlamentā vairākumā atkal ir partijas, kas iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas un neatkarīgas republikas pasludināšanu. Tiesa, lielu deputātu skaitu Katalonijas parlamentā ieguvusi arī partija, kas atbalsta Spānijas vienotību - “Pilsoņi” (Ciudadanos). Šī partija ir jauns spēks uz Katalonijas politiskās skatuves un pārstāv tā saukto “klusējošo vairākumu”. Savukārt par centrālās varas īstenotās politikas pilnīgu izgāšanos liecina premjera Rahoja pārstāvētās Tautas partijas iegūtās nieka trīs vietas reģiona parlamentā. Tas nozīmē tikai vienu - kā neatkarības piekritēju, tā pretinieku vidū pašreizējā Spānijas valdība Katalonijā ir gauži nepopulāra.

Patiesībā Katalonijas vēlēšanu iznākums varēja būt daudz sliktāks. Ņemot vērā katalāņu politiķu neizlēmīgo rīcību pēc 2017.gada 1.oktobra neatkarības referenduma (par Katalonijas neatkarības centieniem vairāk lasiet ŠEIT) un Katalonijas autonomijas zaudēšanu, cilvēku vilšanās bija tik liela, ka šķita - neatkarības centieni ir ja ne zuduši pavisam, tad atlikti uz daudziem gadiem. Par laimi katalāņu tauta spēja atkal apvienoties un pierādīt paši sev, centrālajai varai Madridē un divkosīgajiem Eiropas politiķiem, ka tās griba būt neatkarīgiem joprojām ir nesalauzta. Turpini lasīt »

2017.gada jūlijā NATO savās publiskajās interneta vietnēs ievietoja filmu par partizānu kustību Baltijā, kas pēc Otrā Pasaules kara vairāk nekā 10 gadus cīnījās pret padomju okupantiem. Filmas nosaukums - “Forest Brothers. Fight for the Baltics” (”Mežabrāļi. Cīņa par Baltiju”). Kā jau varēja paredzēt, filma izraisīja histērisku reakciju Krievijā, kurā iesaistījās teju visi - sākot ar Krievijas Ārlietu ministriju līdz pat sīkākajam ziņu portālam. Baltiešu partizānu apriešanas korim pievienojās arī Baltkrievijas un citu NVS valstu plašsaziņas līdzekļi. Kas tad tik bīstams varenajai kodollielvalstij šķita šai astoņas minūtes garajā filmiņā? Tā ir patiesība par Baltijas iedzīvotāju sīksto pretošanos padomju okupācijai, kas apgāž Krievijas melīgo vēstures traktējumu šajā jautājumā. Turpini lasīt »

Pagājušajā gadsimtā dzimušam un augušam cilvēkam virsrakstā uzdotais jautājums var šķist dīvains, jo gadu simtenī, kad bruka impērijas un viena pēc otras radās jaunas valstis, tautu tiesības uz pašnoteikšanos bija pašas par sevi saprotamas. Nacionālo valstu veidošanās sākās 19.gadsimtā un turpinājās visa 20.gadsimta garumā. Impēriju sabrukšanas procesa sākumu pirmā sajuta varenā Britu impērija, kurai pēc Pirmā Pasaules kara sekoja Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas. Uz šo impēriju drupām radās jaunas nacionālas valstis, tostarp Latvijas Republika. Savukārt pēc Otrā Pasaules kara sākās koloniālās sistēmas sabrukums, kas uz pasaules kartes iezīmēja arvien jaunas neatkarīgas valstis. Bet gadsimta beigās notika pēdējās lielās impērijas - PSRS - sabrukums.

Diemžēl 21.gadsimtā pasaule gājusi nevis lielākas demokrātijas, bet drīzāk autoritārisma un politiskā diktāta virzienā. Turpini lasīt »

Esam pārkāpuši jaunā, 2017.gada slieksni. Kāds būs šis gads, ko jaunu tas atnesīs Latvijai un pasaulei? Prognozes nav visai iepriecinošas. Aizvadītā gada laikā pasaule strauji pietuvojusies kara slieksnim. Sākumā tas, iespējams, varētu būt lokāla rakstura konflikts, taču ar milzīgu potenciālu pāraugt visaptverošā Pasaules karā. Kad pirms dažiem gadiem “Laikmeta zīmes” salīdzināja Vladimiru Putinu ar Ādolfu Hitleru un Putina Krievijas atdzimšanas plānu ar situāciju 30.gadu Vācijā, daudzi mums nepiekrita. Un, lai arī līdzīgu viedokli pauda virkne starptautisko ekspertu, bija cilvēki, kas uzskatīja, ka salīdzināt Putina Krieviju ar Hitlera Vāciju nav pareizi.

Pagājuši tikai daži gadi un daudz kas no mūsu prognozētā ir piepildījies. Turpini lasīt »

2014.gada 21.martā, līdz ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina pēdējo parakstu, noslēdzās juridiski Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksija un iekļaušana Krievijas sastāvā. Krievija šo agresijas aktu veica pēc Ukrainā notikušās tā sauktās Pašapziņas revolūcijas uzvaras un varas maiņas Kijevā. Šādā Kremļa rīcībā izpaudās gan vēlme sodīt “ukraiņu fašistus”, gan centieni atgūt kādreiz zaudēto teritoriju, gan bažas par to, ka jaunā Ukrainas valdība varētu lauzt līgumu par Krievijas Melnās jūras karaflotes turpmāku bāzēšanos Sevastopolē. Lai panāktu vēlamo, Krievija nosūtīja uz Krimu karavīrus bez pazīšanās zīmēm un pretēji starptautiskajiem likumiem sarīkoja referendumu par Krimas pussalas pievienošanos Krievijai.

Kopš šiem notikumiem pagājuši vairāk nekā divi gadi. “Laikmeta zīmes” vēlējās uzzināt, kas Krimā notiek šodien, un kā ļaudis, kas savulaik nobalsoja par pievienošanos Krievijai, tagad vērtē savu izvēli. Turpini lasīt »

1989.gadā sāka brukt PSRS izveidotā sociālistiskā sistēma Austrumeiropā, bet 1991.gadā sabruka pati Padomju Savienība. Tajā pašā gadā tika likvidēta arī Varšavas līguma organizācija. Jaunajā ģeopolitiskajā situācijā NATO nācās pārvērtēt alianses stratēģiskos mērķus un uzdevumus. Tā kā Austrumeiropas valstis un vairākas bijušās PSRS republikas, nevēlēdamās atkārtot vēstures kļūdas, par savas drošības politikas pamatmērķi izvirzīja pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei, tika nolemts sākt pakāpenisku NATO paplašināšanās procesu, iekļaujot Eiropas kolektīvās aizsardzības sistēmā arī Centrālās un Austrumeiropas valstis. Turpini lasīt »

2016.gada 8. un 9.jūlijā Polijas galvaspilsētā Varšavā notiks kārtējais NATO samits. Šis ir ļoti svarīgs samits, jo tajā paredzēts pieņemt visai aliansei, bet jo īpaši Austrumeiropas valstīm, tostarp Baltijai, nozīmīgus lēmumus, proti - par NATO papildus vienību un bruņojuma izvietošanu Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā, atbildot uz Krievijas agresīvo ārpolitiku un lielu militāru spēku koncentrāciju šo valstu robežu tuvumā. Par to, ka šis samits svarīgs šķiet arī Krievijai, liecina tās propagandas ruporu un interneta “troļļu” aktivizēšanās, izvēršot pret ASV un NATO vērstu ideoloģisku kampaņu un mēģinot noskaņot Eiropas sabiedrisko domu un atsevišķus politiķus pretoties NATO spēku izvietošanai Austrumeiropā.

“Kremļa lakstīgalu” rosīšanās jūtama arī Latvijā. Gan interneta komentāros, gan vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku izteicienos arvien biežāk pavīd Krievijas propagandai pietuvināti viedokļi. Turpini lasīt »

Aleksandrs Ņevzorovs - savulaik ļoti populārs krievu žurnālists un publicists, kura zvaigzne uzlēca Gorbačova “perestroikas” (pārbūve, pārkārtošanās) un “glasnostj” (atklātība) gaisotnē. Baznīcas kora dziedātājs, bez kaklasaites, ādas jakā, ar dīvainu mirdzumu acīs - viņš katru vakaru Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) televīzijā atklāja patiesību par padomjzemes skarbo īstenību. Viņa raidījums “600 sekundes” bija megapopulārs. Ņevzorovs paspēja būt klāt gandrīz visos PSRS karstajos punktos. Ložmetēja kārtai līdzīgais runas temps un ātrums, ar kādu ekrānā mainījās kadri, šodien vairs nav nekas sevišķs, bet tolaik uz padomju TV diktoru labi nostādīto balsu un samēģināto raidījumu fona šie sižeti šķita gluži kas neticams.

Tomēr Baltijas valstu iedzīvotājiem Ņevzorovs atmiņā palicis kā ļoti negatīvs personāžs. Viņš bija nelabvēlīgi noskaņots pret Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību un nacionālo atmodu Baltijā sauca par “nacionālistu dumpi”, ko bargi jāapspiež, bet bēdīgi slaveno omoniešu zvērības - par varoņdarbiem. Turpini lasīt »

“Laikmeta zīmes” jau rakstīja par Krievijas patvaldnieka Vladimira Putina ieviestajām valsts naudas piesavināšanās shēmām (lasiet ŠEIT), kas ļāvušas viņam kļūt par bagātāko cilvēku Eiropā, bet viņa radiem, draugiem, paziņām un bijušajiem VDK un Pēterburgas mērijas kolēģiem - par miljonāriem un pat miljardieriem. Reizē ar Putinu Kremlī ienāca tā sauktais Pēterburgas grupējums, kas sagrābis savā varā visu Krievijas ekonomiku, pirms tam nežēlīgi iznīcinot veco Jeļcina laika oligarhu gvardi. Valsts un sabiedrisko līdzekļu zagšana Putina Krievijā notiek prātam neaptveramos apjomos. Šajā rakstā izmantots Sandras Veinbergas materiāls par shēmām, ar kuru palīdzību Putina grupējums netraucēti izlaupa valsts resursus, kā arī fragmenti no Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Ilvijas Bruģes raksta “Kremļa spēles”. Turpini lasīt »

Latvijas sabiedrībā nereti dzirdams viedoklis, ka mūsu varas elite ir viena vienīga korumpētu, naudaskāru zagļu banda. Un, kaut gan runas par vispārēju un totālu korumpētību ir krietni vien pārspīlētas, ikviens Latvijas iedzīvotājs pavisam noteikti zina, ka mūsu valsts “ir nozagta”. Sev par lielu pārsteigumu esam arī atklājuši, ka “vecajā” Eiropā zog ne mazāk. Acīmredzot, cilvēka grēcīgā daba visur ir vienāda un arī Vakareiropas ierēdņiem, ministriem, premjeriem un pat valstu prezidentiem reizēm neviļus paslīd roka.

Nav noslēpums, ka zemēs, kas atrodas no mums uz austrumiem, valsts nozagšana attīstīta teju vai profesionālā līmenī. Salīdzinot ar korupciju un valsts nozagšanas apmēriem, kādi valda postpadomju republikās, mūsu varas vīru un sievu nedarbi tāda sīka niekošanās vien šķiet. Tikai Austrumos šīs lietas dara pavisam citādāk - ja esi lojāls pastāvošajam režīmam, drīksti zagt un korumpēties gandrīz vai oficiāli, taču, ja esi tik neprātīgs, lai kritizētu valdību vai “kāptu uz varžacīm” kārtējam autoritārajam diktatoram, tad riskē ar lielu troksni tikt “atmaskots” un ietupināts aiz restēm. Turpini lasīt »