Laikmeta zīmes

Šī gada (2020) maija beigās un jūnija sākumā ziņu raidījumi un interneta portāli visā pasaulē vēstīja par protestiem un masu nekārtībām ASV un citviet, ko bija radījusi afroamerikāņa Džordža Floida bojāeja policista brutālas rīcības dēļ. Šādi nemieri ASV nav jaunums - tie notikuši arī iepriekš un gandrīz vienmēr bijuši saistīti ar kāda melnādainā nāvi. Varētu šķist, ka vardarbība pret melnādainajiem ir teju Amerikas ikdiena un šajā jomā īpaši izceļas tieši policija. Un visiem ir skaidrs, ka pret šādu rasismu ir jācīnās un jāprotestē. Tomēr, pat iepazīstoties tikai ar to informāciju, kādu mums piedāvā politkorektie televīzijas kanāli un ziņu vietnes, rodas likumsakarīgs jautājums: “Kāds visam šim ārprātam sakars ar cīņu pret rasismu?” Turpini lasīt »

2017.gada oktobrī, “Laikmeta zīmes” publicēja rakstu, kurā bija stāstīts par divām tautām, kas cīnās par savas valsts izveidošanu - katalāņiem un kurdiem (lasiet ŠEIT). 2018.gada janvārī rakstā “Katalonijas vēlēšanas - būt vai nebūt jaunai Eiropas valstij?” pievērsāmies tieši Katalonijai pēc tur notikušā neatkarības referenduma un Spānijas vardarbīgās rīcības katalāņu neatkarības kustības apspiešanā (ŠEIT). Ka šai tēmai būs turpinājums, par to bijām droši, jo katalāņu ilgas pēc savas valsts bija acīmredzamas. Kurdiem situācija bija krietni sarežģītāka, taču cerība vienmēr mirst pēdējā. Tomēr, ka par abām tautām atkal nāksies rakstīt vienā publikācijā un jauni notikumi šo tautu vēsturē vēlreiz norisināsies vienlaikus – to nedomājām. Turpini lasīt »

Par klimata pārmaiņām pasaulē diskutē jau labu laiku. Globālā sasilšana, tās cēloņi un prognozējamās sekas tuvākā vai tālākā nākotnē mudina cilvēkus domāt ja ne par pašu, tad vismaz par savu bērnu un mazbērnu nākotni. Klimata pārmaiņu problēmas risināšanai tiek veltīti starptautiski samiti, konferences un tikšanās, par šiem jautājumiem raksta prese, stāsta TV un radio, tos apspriež sociālajos tīklos. Tomēr 2019.gadā cīņa ar klimata pārmaiņām piedzīvojusi negaidītu aktivizēšanos. Visā pasaulē ielās izgājuši simtiem tūkstošu jauniešu, kas neapmeklē skolas, bet rīko streikus un demonstrācijas, uzrunā politiķus un valstu vadītājus. Un visiem pa vidu kāda pusaugu meitene - Grēta Tūnberga. Kas tad tik pēkšņi noticis? Kādēļ šīs gluži apokaliptiskās bailes, it kā pasaule gatavotos savai bojāejai jau rīt? Un kas aiz tā visa patiesībā slēpjas? Uz šiem jautājumiem centīsimies rast atbildi šajā rakstā. Turpini lasīt »

Kopš bērnības mana aizraušanās ir vēsture. Pusaudža gados tiku izlasījis visus man pieejamos vēsturiskos romānus un stāstus, vēlāk pārgāju uz nopietnāku arheoloģisko, vēsturiski dokumentālo un biogrāfisko literatūru. Apmeklēju arī muzejus, kuros vien varēja atrast ko vēsturisku. Un, protams - kino. Esmu centies noskatīties teju ikvienu filmu par vēsturi, vai tā stāstītu par senatni vai jaunākiem laikiem. Tomēr pēdējos gados tieši vēsturiskās filmas visbiežāk likušas man vilties, jo ar katru gadu tās kļūst patiesajai vēsturei arvien neatbilstošākas, piedzīvo vēstures stilizāciju, tiek piesātinātas ar nesaprotamiem un liekiem mistikas elementiem.

“Laikmeta zīmēs” jau esam rakstījuši par radošā tandēma Aigara Graubas un Andreja Ēķa nepiedodamajiem vēstures falsificējumiem filmās “Rīgas sargi” un “Baiga vasara” (lasiet ŠEIT). Tomēr ne jau tikai šo autoru kinodarbi pazīstami ar savu apzināti vieglprātīgo attieksmi pret patieso vēsturi. Tas pats sakāms par daudzām jaunāko laiku vēstures filmām gan ASV, gan Krievijā, gan citur, tāpat par šobrīd populārajiem vēsturiskajiem televīzijas seriāliem. Šodien televizoru un lielajos ekrānos vien retu reizi var skatīt filmas, kuras pret vēsturi izturas ar patiesu cieņu un pietāti. Turpini lasīt »

Teju vai leģendāra Krievijā kļuvusi Vladimira Putina replika, ka viņš valsts labā strādājot kā “vergs uz galerām”. Kā zināms, vergs par savu darbu algu nesaņem vai saņem pavisam niecīgu atlīdzību. Protams, būtu nekorekti prasīt, lai valsts augstākā amatpersona algu nesaņemtu vispār, tāpēc arī Krievijas prezidentam ir savi oficiāli ienākumi, kuri, saskaņā ar prezidenta ienākumu deklarāciju, lēšami nieka 100 000 dolāru apmērā gadā. Tajā pašā laikā Putins piekopj dzīvesveidu, kādu nevarētu atļauties neviens Rietumu miljardieris. Viņa pilis un villas, ūdens, gaisa un sauszemes transports, ekskluzīvie aksesuāri un pat apģērbs ir tāda līmeņa, kāds būtu piedienīgs vien superbagātajiem Persijas līča arābu šeihiem un citiem monarhiem. Turpini lasīt »

Jau labu laiku kristīgā Baznīca un vairākas sabiedriskās organizācijas cenšas brīdināt Latvijas sabiedrību, ka agri vai vēlu arī mums mēģinās uzspiest dažādas jaunas ideoloģijas, kuras attīstītajās Rietumvalstīs tiek uzskatītas par “demokrātijas sasniegumiem”, bet zemēs, kur vēl saglabājusies gadsimtiem veidotā tautas dzīvesziņa - par ģimenes pamatus un sabiedrību graujošu pseidokultūru. Tie ir gan mēģinājumi homoseksuālismu padarīt par normu un viendzimuma “laulību” legalizācija, gan bērnu agrīna seksualizācija un juvenālās justīcijas pārmērības, gan genderisma ideju izplatīšanās. Visu šo ideoloģiju slēptais mērķis ir uzbrukums tradicionālajai ģimenei kā sabiedrības un nacionālas valsts pamatu pamatam. Turpini lasīt »

2018.gada 20.augustā laikraksts “Dienas Bizness” publicēja žurnālista Sandra Toča rakstu “Latvijai ir jāsadarbojas ar Donaldu Trampu nevis afēristu Sorosu”. Raksts tika izplatīts arī interneta vidē un sociālajos tīklos, kur izpelnījās lielu piekrišanu noteiktās sabiedrības grupās. “Laikmeta zīmēm” šī publikācija radīja divējādas sajūtas. No vienas puses varētu piekrist vismaz 90% rakstītā, tomēr šai medaļai ir arī otra puse… Bet par to nedaudz vēlāk. Vispirms piedāvājam iepazīties ar Sandra Toča rakstu gandrīz pilnībā. Esam vien pielabojuši dažas stila nepilnības un pavisam nedaudz saīsinājuši. Pēc tam parunāsim par raksta saturu plašāk. Turpini lasīt »

Laikā, kad Katalonijā notika cīņa par neatkarību, internetā viena pēc otras parādījās kartes, kas uzskatāmi attēloja iespējamos separātisma reģionus Eiropā. Arī viens no oficiāli paustajiem iemesliem, kāpēc vairums Eiropas valstu neatbalstīja katalāņus, bija bailes, ka līdzīgu prasību izvirzīs citas tautas, kurām nav sava valsts. Iemesls bažām ir, jo valstu robežas Eiropā vēsturiski veidojušās nevis saskaņā ar tautu apdzīvoto teritoriju robežām, bet iekarojumu, zemju pārdales un karalisko dinastiju laulību rezultātā. Šodien Eiropā ir tautas, kam nekad nav bijusi sava valsts, ir tādas, kuras vēstures gaitā to pazaudējušas, un ir tādas, kuras dzīvo sadalītas vairāku valstu teritorijās. Teorētiski katra no šīm tautām varētu pieprasīt savu valsti, tomēr, vai visas to patiešām grib? Vai taisnība ir tiem, kas saka, ka katalāņu piemēram sekos desmitiem reģionu un Eiropa uz ilgiem gadiem ieslīgs dziļā politiskā robežu pārdales krīzē? Turpini lasīt »

2018.gada 18.martā notikušajās Krievijas prezidenta vēlēšanās šajā amatā uz ceturto termiņu tika ievēlēts Vladimirs Putins. Šāds vēlēšanu iznākums nebija pārsteigums ne pašā Krievijā, ne citur pasaulē. Nepielaižot pie kandidēšanas vēlēšanās Putina vienīgo vērā ņemamo konkurentu Alekseju Navaļniju, starp tā sauktās legālās opozīcijas kandidātiem, kuru piedalīšanās vēlēšanās tiek pieļauta vien demokrātijas imitācijas nolūkā, pašreizējam Krievijas diktatoram nopietnu pretinieku nav. Un, kaut arī daudzo pārkāpumu dēļ starptautiskā sabiedrība šīs vēlēšanas par demokrātiskām uzskatīt nevar, Putins ar 76,69% balsu ir saņēmis mandātu arī turpmākos sešus gadus vadīt vienu no spēcīgākajām kodollielvalstīm pasaulē. Turpini lasīt »

2018.gada februāris ir XXIII ziemas olimpisko spēļu mēnesis, kas šoreiz risinās Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā. Šīs spēles vēsturē ieies ar to, ka dopinga skandāla dēļ tajās liegts piedalīsies daudziem sporta lielvalsts Krievijas elites atlētiem. Turklāt diskvalificēta arī pati Krievijas olimpiskā komiteja - šīs valsts sportisti, kam tomēr atļauts piedalīties Olimpiādē, nedrīkstēs to darīt zem Krievijas karoga un viņu uzvaras gadījumā netiks atskaņota Krievijas himna. Phjončhanā nedrīkstēs ierasties arī Krievijas oficiālie pārstāvji un sporta funkcionāri. Arī daļai Krievijas paralimpiešu dalība spēlēs liegta. Pasaules sporta sabiedrība par šo Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu ir gandarīta un dēvē to par taisnīguma uzvaru, kamēr Krievija kategoriski noliedz jebkādus pārkāpumus un visus apvainojumus sauc par Krievijai naidīgu spēku provokāciju. Mēģināsim noskaidrot, kā tad ir patiesībā. Turpini lasīt »