23
Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (1)
Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 23-05-2011
Esmu dzimis 1929. gadā zemnieku ģimenē. Mēs bijām trīs brāļi, es jaunākais. Dzīvojām Rugāju pagastā, tas ir tagadējais Balvu rajons. Tēvam tur bija 52 ha liela lauksaimniecības platība. Dzīve tolaik ritēja pēc citiem noteikumiem nekā šodien. Tajā laikā nebija elektrības un mums nebija arī nekādu mašīnu - ne traktoru, ne auto, ne motocikla. Ja kādreiz gar mūsu māju aizbrauca automašīna, tas bija liels notikums. Mēs pārtikām no tā, ko paši izaudzējām. Vienīgais, ko tajā laikā pirkām, bija sāls un petroleja. Visu pārējo ražojām paši, ieskaitot vadmalu, ko mamma auda. Mēs, visa ģimene, valkājām mātes austas vadmalas uzvalkus. Tie tika šūti uz vietas - atbrauca skroderis, visiem noņēma mēru un katram uzšuva vienu garnitūru. Tas notika varbūt reizi divos trīs gados.
Mani vecāki un vispār tās vides un tā laika ļaudis dzīvoja saticīgi un bez savstarpējiem strīdiem. Viņi bija grūta zemes darba strādātāji kopš agras jaunības. Valsts neatkarības laika pašā sākumā mamma bija apmeklējusi piensaimnieku kursus un vadīja krejošanas punktu mūsu mājās. Kaimiņi veda pienu, tad krējumu atkal veda uz tālāko pienotavu. Atceros, kad vēl nebija Pokrotas pienotavas, kur krējumu nodot, mamma pati taisīja sviestu, kas tika eksportēts uz Angliju. Reizi divās nedēļās mūsu apkārtējo piensaimnieku sviestu, pildītu muciņās, veda uz diezgan tālo vilciena staciju Situ pie Balviem, tālāk ar vilcienu to nogādāja Rīgā, tad ar kuģi tas nonāca Anglijā. Ļaudis bija pieticīgi ar to, kas notiek uz vietas. Viņi dzīvoja saskaņā, attīstīja vietējos projektus, piemēram, Piensaimnieku biedrību, Meliorācijas biedrību. Starp lauku saimniecībām bija sadarbība. Kulšanas talkās vajadzēja daudz roku. Kaimiņi nāca cits citam palīgā. Pavasarī atkal mēslu izvešanas talka, vakarā dancošana.
Piecu gadu vecumā es sāku iet ganos un tā piecus gadus katru vasaru. Turpini lasīt »
