Laikmeta zīmes

Vēsturē plaši zināms kristīgās Baznīcas reformatora Mārtiņa Lutera vārds, taču arī pirms viņa Kristus Draudzē bijušas vairāk vai mazāk pazīstamas garīgās kustības un indivīdi, kas centušies vest Baznīcu atpakaļ pie tīrā Evaņģēlija gaismas. Šādas personības gadsimtu gaitā parādījās arī pašā Romas katoļu Baznīcā. Šie cilvēki gan nekļuva par globāliem Baznīcas reformatoriem, jo pazemība un respekts pret Baznīcas hierarhiju neļāva tiem nostāties pretī pāvesta un Romas kūrijas politiskajām interesēm. Tā tika noslāpēts atjaunotnes gars, ko Dievs bija šiem cilvēkiem uzticējis, un viņi tā arī līdz galam nepiepildīja savu uzdevumu reformēt garīgi brūkošo Romas Baznīcu. Tomēr dažas no šīm personībām atstājušas visai dziļas un paliekošas pēdas daudzu katoļticīgo uzskatos un garīgajā praksē. Viena no šādām personībām ir Asīzes Francisks - askēts, mūks un dzejnieks, kuru pēc nāves sāka uzskatīt par svēto, jo viņa pazemīgais dzīvesveids un kalpošana līdzcilvēkiem pārsteidza laikabiedrus. Turpini lasīt »

Pirmā Pasaules kara gados Alberts Šveicers daudz domāja par pasaulē notiekošo - viņš uzskatīja, ka karš ir “rezultāts Rietumu kultūras krīzei”. Radās nodoms veikt pētījumu par garīgo, morālo un ētisko vērtību degradēšanos modernajā sabiedrībā. Pa to laiku no Eiropas pienāca traģiskas vēstis - 1916.gadā zem zaldātu zirgu pakaviem bija mirusi Šveicera māte. Bet 1917.gada septembrī pie misionāra mājas durvīm Lambarenē pieklauvēju koloniālās varas policists un paziņoja, ka ar Francijas valdības rīkojumu viņš tiek izsūtīts no kolonijas un nogādāts internēto personu nometnē Eiropā. Turpini lasīt »

Iepazīsimies ar izcilu 20.gadsimta personību - teologu, ērģelnieku, filozofu, ārstu un misionāru Albertu Šveiceru (Albert Schweitzer). Šveicers bija un joprojām tiek uzskatīts par vienu no diženākajiem humānistiem cilvēces vēsturē. Ne tikai tāpēc, ka viņam piemita daudz talantu, bet viņa personības iekšējā starojuma un harizmas dēļ, kas ļāva pacelties pāri personīgajam, lai piepildītu vispārcilvēcisko. Ne mirkli dzīvē nenovirzoties no nospraustā mērķa, Šveicers konsekventi īstenoja aicinājumu “cienīt dzīvību”. Šīs pārliecības pamatā bija nesatricināma ticība, ka katrā cilvēkā mīt labais, dievišķais. Savā kalpošanā cilvēkiem Šveicers saskatīja nevis ko ārkārtēju, bet piemēru, kam var sekot ikviens. Patiesībā viņš tikai rīkojās saskaņā ar to morāli un ētiku, ko uzskatīja par dabīgu un Dieva dotu cilvēcei. Turpini lasīt »

Ir cilvēki, kuru dzīve un paveiktais iedvesmojis daudzus miljonus citu cilvēku visā pasaulē. Tāds ir arī poļu katoļu priesteris Maksimilians Marija Kolbe (latīņu - Sanctus Maximilianus Maria Kolbe, poļu - Święty Maksymilian Maria Kolbe), kurš, būdams ieslodzīts Aušvices nāves nometnē, brīvprātīgi izvēlējās mirt cita, nepazīstama ieslodzītā vietā. Šis būs stāsts par neparastu cilvēku, patiesu kristieti, Dieva mīlestības atspulgu šajā grēka cauraustajā, samaitātajā pasaulē. Stāsts par priesteri, kuru Romas katoļu baznīca atzinusi par svēto. Stāsts par mirstīgo, kura uzticība Kristum padarījusi viņa dzīvi un darbu nemirstīgu. Turpini lasīt »

1864.gada vasarā Deivids Livingstons atgriezās Lielbritānijā, lai savāktu naudu jaunai ekspedīcijai. Tomēr iepriekšējās ekspedīcijas nosacītās neveiksmes un britu preses uzbrukumu dēļ šis uzdevums nebija viegls. Tad Livingstons kopā ar brāli Čārlzu uzrakstīja savu otro grāmatu „Stāsts par ekspedīciju uz Zambezi un tās pietekām” (Narrative of an Expedition to the Zambesi and Its Tributaries), kas iznāca 1865.gadā. Londonas publika labprāt apmeklēja arī Livingstona lekcijas un ar vētrainiem aplausiem pārtrauca stāstījumu, kad runa bija par cīņu ar vergu tirdzniecību. Dižais ceļotājs bija cieši pārliecināts, ka reiz Āfrikas iedzimtie vergu mednieku uzbrukumu vietā piedzīvos taisnīgu tirdzniecību un cilvēka cienīgu dzīvi. Ārsti Livingstonam ieteica veikt hemoroīdu operāciju, no kuriem viņš smagi cieta iepriekšējās ekspedīcijās, taču ceļotājs atteicās, jo Āfrikas kartē joprojām bija daudz neatklātu teritoriju, kuras viņš vēlējās izpētīt.

Īsā vizītē iegriezies Bombejā, Indijā, Livingstons 1866.gada 28.janvārī atkal ieradās Āfrikā. Turpini lasīt »

Šoreiz stāstīsim par skotu misionāru, ārstu un ceļotāju Deividu Livingstonu - cilvēku, kurš, sludinādams Evaņģēliju, izpētīja un atklāja civilizētajai pasaulei Āfrikas kontinentu vairāk nekā jebkurš cits eiropietis. Viņam pieder daudzi ģeogrāfiski atklājumi, viņš ir pirmais baltais cilvēks, kas savām acīm skatījis grandizo Viktorijas ūdenskritumu. Tomēr pāri visam Livingstons bija Kristus vēstnesis, kam rūpēja afrikāņu nemirstīgās dvēseles un sirds dega sludināt Labo Vēsti tautām, kas to nekad nebija dzirdējušas. Viņš bija arī aktīvs cīnītājs pret vergu tirdzniecību un iestājās par Āfrikas pamatiedzīvotāju cilvēcisko cieņu un sociālo labklājību. Turpini lasīt »

„Nekas tā neiztukšo cilvēka dvēseli kā bailes no nezināmā, vientulības un ciešanām. Nemiers un skumjas nepadarīs tukšu tavu rītdienu; ar savu postošo spēku tie iztukšos tavu šodienu. Neviens pārdzīvojums nav tik liels, lai to nevarētu atnest lūgšanā Dieva priekšā; tai pat laikā tas ir pārāk nenozīmīgs, lai to padarītu par savu nastu. Atļauj Tā Kunga apsolījumiem valdīt pār tavām problēmām. Nebīsties uzticēt nezināmo nākotni visuzinošam Dievam.” Šie cerību rosinošie vārdi pieder holandiešu misionārei Korijai ten Būmai (Corrie ten Boom). Piedzīvojusi personīgu zaudējumu un ciešanas Otrā pasaules kara laikā, viņa visu mūžu palika vienkārša un pieticīga sieviete, kas sauca sevi par „svētceļnieci Kristus dēļ”. Un šai dzīvesgudrajai sievietei bija ko teikt pasaulei. Viņa liecināja par Kristus mīlestību vienmēr un visur, kur vien tika aicināta. Viņas dzīves uzdevums bija sludināt piedošanas vēsti. Turpini lasīt »

Pēc savas dramatiskās atbrīvošanas un atgriešanās Latvijā (par to lasiet ŠEIT), bīskaps Sloskāns vispirms apciemoja dzimto Latgali, kur apmeklēja daudzas vietējās draudzes un pēc ilgiem atšķirtības gadiem beidzot satikās ar savu māti, kura visu šo laiku bija lūgusi par dēlu, tāpat ar saviem brāļiem un māsām. Tēvs dēlu diemžēl vairs nesagaidīja. 1933. gada 18. februārī Sloskāns presē publicēja vēstuli, kurā pateicās visiem, kas lūdza Dievu par viņa atgriešanos un līdzdarbojās, lai tā varētu notikt.

Tā paša gada martā, pāvesta aicināts, Sloskāns devās uz Romu. 30. martā viņš ieradās Vatikānā, kur pāvests Pijs XI viņam piešķīra privātu audienci un pēc sirsnīgas apskaušanās uzstāja, lai bīskaps piedalās Kristus nāves 1900 gadu piemiņas pasākumos un šim notikumam veltītā Svētā Gada atklāšanā. Pāvests lūdza Sloskānu palikt Romā vismaz gadu, kas ļautu viņam uzlabot padomju cietumos un nometnēs iedragāto veselību un detalizēti ar pāvestu pārrunāt katoļu Baznīcas situāciju PSRS. Turpini lasīt »

Mūsu zemes un tautas vēsturē bija laiks, kad, lai nosargātu savu ticību un nepazaudētu kristīgo pārliecību, cilvēkiem bija jāiztur reizēm nepārvarami šķēršļi, jāpiedzīvo neaprakstāmas ciešanas un, iespējams, pat jāupurē dzīvība. Daudzi salūza zem šīs smagās nastas, tomēr bija arī tādi, kas ne vien izturēja pārbaudījumus, bet spēja šajās ciešanās nepazaudēt cilvēka un kristieša cienīgu stāju. Tāds bija arī Latgalē dzimušais un pasaulē pazīstamais katoļu priesteris, bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Par viņu šoreiz mūsu stāsts. Turpini lasīt »

Vēlamies pastāstīt par kādu izcilu personību. Amerikas Savienoto Valstu nacionālais varonis, lidotājs-astronauts, cilvēks, kurš staigājis pa Mēness virsmu, pārliecināts kristietis un kristīgais kalpotājs, mīlošs ģimenes tēvs, aktīvs sabiedrības loceklis. Apmeklējis neskaitāmas pasaules valstis, tostarp 80. gadu otrajā pusē arī Latviju. Viņa vārds ir Džeims Irvins.

Džeims Bensons Irvins piedzima 1930. gadā Pitsburgā, Pensilvānijas štatā. Pēc vidusskolas beigšanas viņš 1951. gadā ieguva bakalaura grādu jūras zinībās Savienoto Valstu Jūras akadēmijā un 1957. gadā aeronautikas inženiera maģistra grādu Mičiganas universitātē. Pēc akadēmijas Irvins tika iekļauts ASV Gaisa spēku personālsastāvā un dienēja vairākās aviobāzēs Teksasā. 1961.gadā viņš pabeidza Lidotāju-izmēģinātāju skolu, bet 1963.gadā - Kosmosa pilotu skolu. Kādu laiku Irvins kalpoja ASV Gaisa spēku štābā, piedalījās iznīcinātāju „Loockhead YF-12″ un citu lidaparātu izmēģinājumos. Džeimsa Irvina lidotāja biogrāfijā ir vairāk nekā 7015 lidojuma stundas, no tām 5300 viņš pavadījis iznīcinātāja kabīnē.

Kā mazs zēns Irvins bieži skatījās uz Mēnesi un stāstīja pieaugušajiem, ka kādu dienu noteikti dosies turp. Protams, neviens viņa teikto neņēma vērā, jo šie stāsti tolaik izklausījās no zinātniskās fantastikas lauciņa. Vēl bija ļoti tālu līdz laikam, kad pirmais cilvēks devās kosmosā, kur nu vēl uz Mēnesi. Un tomēr šiem bērna sapņiem bija lemts piepildīties. Turpini lasīt »