Laikmeta zīmes

Iveta Bērziņa savā dzīvē no Dieva piedzīvojusi daudz žēlastības, apsardzības un mīlestības. Pateicoties šai mīlestībai, viņa spējusi savu dzīvi pilnībā nodot Dieva rokās un iemācījusies paļauties Viņa gribai un vadībai. Par to visu viņa šajā rakstā pastāstīs arī jums.

****

Ar Jēzu pirmo reizi iepazinos 11 gadu vecumā, kad mamma man pastāstīja, ka ir Dievs, un iemācīja Tēvreizi. Diemžēl mēs dzīvojām Emburgā, Jelgavas rajonā, kur tolaik nebija nevienas draudzes, bet uz Jelgavu izbraukāt nespējām. Mamma ticēja savā sirdī, tāpat arī vecāmāte, viņām bija iekšēja bijība pret Dievu. Šo bijību viņas ieaudzināja arī man, un tā es to nesāju savā sirsniņā. Mani vecāki bija visai stingri, un, kad es kaut ko nogrēkojos, vienmēr skaitīju Tēvreizi, jo citu lūgšanu nemācēju. Un vienmēr notika tā, ka mamma uz mani nebārās.

Taču pa īstam ar Jēzu sastapos 18 gadu vecumā draudzē „Kristus mācekļi” Jelgavā. Uz turieni mani uzaicināja draudzene. Tolaik šeit mācītājs bija Stīvs Bradkovičs no Amerikas. Šajā draudzē piedzīvoju garīgu jaunpiedzimšanu, iesaistījos mājas grupiņā. Pamazām sāku just sevī pārmaiņas, piedzīvoju, kas ir reāla Dieva klātbūtne. Taču aktīvāk draudzes dzīvē neiesaistījos, jo nevarēju tik bieži izbraukāt uz Jelgavu. Sākās kritieni un klupieni, un es aizgāju no Dieva, kaut sirdī Viņš man palika. Turpini lasīt »

Vineta Kārkliņa ir Ķekavas vasarsvētku draudzes „Dzīvības ceļš” slavas un pielūgsmes grupas dalībniece. Viņai ir brīnišķīga ģimene - vīrs Uldis un dēliņš Roberts , kurš ir patiess Dieva brīnums. Par šo un vēl citiem brīnumiem savā dzīvē Vineta vēlas liecināt arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Es uzaugu kristīgā trīs bērnu ģimenē, taču, kad man bija 12 gadu, nomira mamma un mūs audzināja tēvs. Jau tolaik jutu, ka ir Kāds, kas ik mirkli mani vada, kam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei, kas nes mani uz savām rokām. Kāds, kas mani ļoti mīl! Es zināju, ka tas ir Dievs! 1990. gada 25. augustā,16 gadu vecumā, es apzināti slēdzu derību ar Dievu kristībā. Kopš tā laika savā ceļā ar Dievu neskaitāmas reizes esmu piedzīvojusi, ka kopīgām kristiešu lūgšanām ir milzīgs spēks. Visas liecības par atbildētām lūgšanām un piedzīvotiem Dieva brīnumiem pat nav iespējams izstāstīt, man to ir pierakstīta vesela klade, tāpēc minēšu vien dažas. Turpini lasīt »

Māksliniece Ineta Sila, atrodoties vienā no savas dzīves smagākajām situācijām piedzīvoja atklāsmi, kas pilnībā pārmainīja viņas dzīvi. „Es piedzīvoju, kā Dievs mani, vienkāršu pagānu meiteni, izglāba no nāves un savā žēlastībā darīja par savu bērnu,” teic Ineta. Par šo nepelnīto žēlastību viņa vēlas liecināt arī citiem.

****

Esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, pēc profesijas esmu dizainere. Savulaik mums ar vīru bija uzņēmums „Sils un Sila”, kas nodarbojās ar metālkalumu un dizaina pakalpojumiem. Līdz 1998. gadam savu dzīvi dzīvoju, „kā sanāk” - īpaši neizdomājoties. Par Mūžības jautājumiem nedomāju vispār. Mana ikdiena bija gana piesātināta, un dzīvē vairāk tiecos pēc pasaulīgām vērtībām. Bet tad pēkšņi mani skāra smaga slimība - trombs bija nosprostojis smadzeņu stumbra galveno artēriju, kas radīja smagus smadzeņu asinsrites traucējumus. Atrados dziļā komā. Biju paralizēta un gulēju reanimācijā nekustīga - ne dzīva, ne mirusi. Un, kamēr es tā gulēju, mans iekšējais cilvēks veica ceļojumu neredzamajā pasaulē. Gribu jums pastāstīt par šā ceļojuma spilgtāko iespaidu - ceļojumu uz elli. Elles realitāte bija tik šausmīga, ka pārmainīja manu dzīvi neatgriezeniski. Turpini lasīt »

Vilnis Bergkinds ir kristīgās organizācijas „Teen Callenge” atkarīgo rehabilitācijas centra „Jaunsēļas” kalpotājs. Viņš pats savulaik atradās dziļā alkohola verdzībā, taču Dievs Savā spēkā darīja viņu brīvu. Tāpēc arī šodien viņš spēj palīdzēt tiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, kādā reiz bija pats.

****

- Cik sevi atceros no bērnības, man vienmēr bijušas labas domas un sapņi par dzīvi. Atceros, bērnudārzā mums jautāja, par ko mēs katrs dzīvē vēlētos kļūt. Pēc pārdomu brīža atbildēju, ka gribu strādāt ātrajā palīdzībā. Šodien šajā atbildē saskatu divas lietas, kas nākušas man līdzi turpmākajā dzīvē, un tās ir - kustība jeb skrējiens un cēls mērķis. Citi noteikti teiks, ka pēc rakstura un dabas esmu mierīgs, taču sirdī vienmēr esmu meklējis virzību, pārmaiņas, notikumus. Bērnību, skolas gadus aizvadīju Brocēnos, taču turpmākais dzīves skrējiens mani aizveda projām no šīs pilsētas, un daudzus gadus vēlāk, atskatoties uz dzīvi, jutos kā vētrā bez vadības atstāta, vēja mētāta laiva. Sapnis par medicīnu manā dzīvē tomēr piepildījās, un pēc medicīnas skolas beigšanas sāku strādāt par ātrās medicīniskās palīdzības feldšeri. Tas bija laiks, kad likās - visas iespējas ir man pie kājām, un nu tik uz priekšu… Turpini lasīt »

Solvitai un Armandam Matisoniem ir divi brīnišķīgi bērni - Kristiāna un Valters. Tas Kungs ir bija žēlīgs un atbildējis uz Solvitas lūgšanām gan par vīru, gan mazo Kristiānu, gan Valteru. Vēl šodien Matisonu ģimene var pateikties Dievam par savu atpestīto namu! Bet par mazās Kristiānas brīnumaino dziedināšanu Solvita vēlas pastāstīt arī jums.

****

Mana meita kopš dzimšanas slimoja ar Villebranda slimību, ko atklāja, kad viņai bija pusotrs gadiņš. Tas ir asins slimības hemostāzes paveids, un tā izpausme ir slikta asins recēšana, jo asinīs trūkst viens no recēšanas faktoriem. Šī faktora medicīniskā norma ir no 50 - 160 (references intervāls), bet Kristiānai tas bija 34, tātad ļoti zems. Diemžēl šī slimība nav ārstējama. Pats no sevis šis iztrūkstošais faktors asinīs nevar rasties, un ārsti teica, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Tas nozīmē, ka Kristiānai jāuzmanās no sasitumiem, jo zilumi ļoti sapampst, no zobu ārstēšanas, dzemdībās un tamlīdzīgi. Pie katra sasituma viņai nāksies špricēt zāles, kas aizstāj šo asins recēšanas faktoru. Kikai tika piešķirta invaliditātes grupa. Teikšu godīgi, mēs zāles nešpricējām, jo šķita drausmīgi, ka mazu bērnu pie katra ziluma visu laiku jādursta. Dzīvojām nemitīgās bailēs, ka viņa varētu nopietni sasisties un tad gan bez injekcijām neiztiktu.

Gāja laiks, un mēs jau bijām kļuvuši par Dieva bērniem un draudzes locekļiem. Kādu reizi uz Latviju atbrauca sludinātājs Ārons Bagvels. Ierastā dievkalpojuma vietā ceturtdien bija jauniešu vakars, taču es par šīm izmaiņām neko nezināju. Tā kā abas ar meitiņu bijām atnākušas uz dievkalpojumu, tad arī palikām. Dievkalpojumā izskanēja aicinājums cilvēkiem iznākt priekšā, lai lūgtu par viņu dziedināšanu. Mēs ar Kiku arī izgājām, un par mums aizlūdza. Mēs to drīz vien aizmirsām, taču ne Dievs! Turpini lasīt »

Jau astoņus gadus Saldus novada „Jaunsēļās” darbojas organizācijas „Teen Challenge Latvija” rehabilitācijas centrs atkarīgajiem. Šajā laikā pilnu rehabilitācijas programmu beiguši desmit cilvēki, bet vairāki to izgājuši daļēji. Tas nav daudz, taču jāņem vērā, ka visu šo laiku turpinās centra celtniecības darbi un darbs ar atkarīgajiem norit pielāgotās telpās, kas ierobežo cilvēku skaitu. Par programmā piedzīvoto stāsta četri tās absolventi - Vilnis, Oskars, Vladimirs un Mārtiņš.

****

Mārtiņš Ogle

- Pirms iesaistīšanās programmā nenodarbojos praktiski ne ar ko. Mans dzīvesveids bija pirkt un pārdot visu, ko vien varēja, un tajā laikā man tas šķita ļoti labi. Dzīvojot šādu dzīvi, vispirms sāku lietot alkoholu, tad sekoja narkotikas un tad šajā kokteilī tika iejauktas arī azartspēles. Kādu dienu attapos, ka esmu pazaudējis visu, bez tam par iepriekšējiem nodarījumiem mani jau kādu laiku meklēja policija. Domās pāršķirstot savas dzīves lappuses, sapratu, ka man nekā nav un, ja tā turpināšu, nekā arī nebūs. Turpini lasīt »

„Es negribēju būt sportists, es gribēju būt mācītājs,” stāsta cīkstonis Henrijs Indārs. Gaidot atbildi no Dieva, viņš saprata, ka, atrodoties līdzās citiem sportistiem, viņam ik dienas ir iespēja nest Labo Vēsti. Henrija dzīvē bija notikušas radikālas pārmaiņas, un par tām viņš nespēja klusēt. Viņš zināja, kas ir nikotīns, alkohols, narkotikas un cietums; kā citiem skapī veļa, tā viņam plauktos glabājās nauda, zīlniece neko labu nesolīja un arī nāve no viņa bēga. Un tad iejaucās Dievs…

****

- Es vienmēr esmu bijis dzīves jēgas meklējumos. Par to, ka Dievs ir, es nešaubījos, bet biju pārliecināts, ka vienalga viss ir atkarīgs tikai no manis. Tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka ar Dievu var sarunāties, ka Viņu var lūgt un Viņš atbild. Kad sapratu, ka Dievs ir tik pieejams, tad gan es sacīju: Dievs, ņem mani visu un maini manu dzīvi, es esmu gatavs Tev sekot, kurp vien Tu iesi! Turpini lasīt »

Latvijas kristīgajai sabiedrībai Arturs Danenbaums pazīstams kā Kristīgā radio raidījuma „Tavi brīnumi ir lieli” veidotājs. Taču arī pats Arturs ir piedzīvojis Dieva brīnumu, par kuru viņš pastāstīja žurnāla „Tikšanās”, bet tagad arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

- Artur, kad sākās tavs raidījums „Tavi brīnumi ir lieli”?

- 1994. gada vasarā mazā baptistu draudzē mēs bijām neliela meklējošu jauniešu grupa, kas gribēja piedzīvot vairāk no Tā Kunga. Paralēli šīm aktivitātēm piedzima arī raidījums. Jau no paša sākuma akcentu vēlējāmies likt tieši uz pārdabisko Dieva dimensi­ju - to, ka Dievs dara brīnumus! Bija ļoti daudz liecību par to, ko Dievs mūsdienās dara citos kontinentos - Amerikā, Āfrikā, Dienvidamerikā. Bet reiz es domāju: būtu ļoti interesanti uzzināt, ko Dievs dara pie mums Latvijā. Es aicināju savus radioklausītājus rakstīt vēstules par to, ko Dievs ir darījis viņu dzīvē, un saņēmu ļoti daudz brīnišķīgu liecību. Tās pārsvarā nebija par dziedināšanas brīnumiem, bet daudz personīgāk, intīmāk - kā Dievs strādājis pie dvēseles, stiprinājis un vadījis cauri grūtībām. Turpini lasīt »

Mārcis Jencītis pazīstams kā evaņģēlists, draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs un G12 kustības aizsācējs Latvijā. Tomēr, iespējams, ne visi zinās, ka pirms iepazīšanās ar Kristu Mārča dzīvē valdīja alkohols, narkotikas, garīga apsēstība un kontakti ar dēmonu pasauli. Taču Dievs Mārci atrada un uzrunāja cietuma kamerā, un kopš tā brīža Mārča dzīve radikāli mainījās. Tagad viņš Labo Vēsti sludina citiem.

****

- Kad man bija trīs četri gadi, es bieži domāju, kur nonākšu, kad vairs nebūšu. Mans tēvs nomira, kad man bija četri gadi, un es ilgi nevarēju aprast ar domu, ka cilvēks var tā vienkārši nomirt. Nomirst un viss? Nekā vairs nebūs? Visi tā sacīja, tas bija komunistu garā. Par Dievu es nezināju pilnīgi neko.

Pirmajās trīs klasēs mācījos labi, bet pēc tam sāku neklausīt skolotājiem. Par to, ka skolotāja man ielika divnieku, mēs ar draugu izsitām skolai logu. Es klasē biju tāds jokupēteris, kad pateicu kādu repliku, visi smējās. Pēc tam sāku mācīties sporta klasē. Trenējos vieglatlētikā un palaidnībām neatlika daudz laika. Laiks līdz kādiem 16 gadiem bija normāls. Bet tad sākās. Turpini lasīt »

Ir aizraujoši dzirdēt liecības par lielām un varenām lietām, ko Dievs dara savu bērnu dzīvē, par Viņa brīnumdarbiem. Taču reizēm Dieva žēlastība atklājas pavisam sīkos ikdienas notikumos. Dieva brīnumi Talsu vasarsvētku draudzes locekles Antras Ozoliņas dzīvē ir ikdiena. Par savu dzīvi ar Dievu viņa pastāstīja Ingai Skujai Latvijas Kristīgā radio raidījumā „Tikšanās ar klausītāju” un tagad arī „Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Mana diena sākas četros no rīta. Pamostos un nolieku Tā Kunga priekšā visu dienas gājumu. Mans mīļotais vīrs pirms pāris gadiem tika paņemts Mūžībā. Viņš nodarbojās ar akmens apstrādi - izgatavoja kapu pieminekļus, apmales, sētiņas. Kad vīrs nomira, biju spiesta pārņemt šo saimniecību. Es neko nemācēju, jo līdz tam mana joma bija dārzs un mājsaimniecība. Divas dienas uz ceļiem brēcu Dieva priekšā, lai Tas Kungs iemāca man strādāt, jo cilvēki bija samaksājuši naudu par kapakmeņiem, kurus vajadzēja pabeigt. Atdot naudu es nevarēju, jo pēc bērēm man bija palikuši tikai 12 lati. Biju pilnīgā izmisumā. Paņēmu vecu akmens šķēpeli un teicu: „Kungs, iemāci man, kā dabūt virsū burtus uz akmens.” Garā dzirdēju balsi, kas stāstīja, kādu zīmuli, kādu flomāsteru, kādu lineālu lietot. Tā Tas Kungs man iemācīja izveidot burtus. Divās dienās es to apguvu perfekti. Turpini lasīt »