Laikmeta zīmes

Pērn “Laikmeta zīmes” publicēja materiālus par dažādās Latvijas pilsētās esošajiem Brīvības pieminekļiem (skatiet ŠEIT) un Brīvības cīņām veltītām piemiņas vietām (skatiet ŠEIT). Tuvojoties 11.novembrim - Lāčplēša dienai, šoreiz pastāstīsim par pieminekļiem un piemiņas vietām, kas saistītas ar pirmo Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku un viņa bataljona cīņu gaitām. Beidzoties Brīvības cīņām, jau 1920.gadā par tautas brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem latviešu sabiedriskās organizācijas sāka veidot piemiņas vietu Saldus novada Zirņu pagasta Airītēs - vietā, kur Kalpaks un vairāki viņa vīri 1919.gada 6.martā krita. 1922.gada 3.septembrī blakus priedei, pie kuras pulkvedis guva nāvējošo ievainojumu, tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Turpini lasīt »

UNESCO Pasaules mantojuma aizsargājamo objektu sarakstā iekļauts arī Rīgas vēsturiskais centrs. Un tā nav tikai viduslaiku elpas apdvestā Vecrīga vai pasaulslavenā Rīgas jūgendstila arhitektūra, bet arī izcilais koka arhitektūras mantojums, ar ko slavena mūsu valsts galvaspilsēta. Salīdzinot ar citām Eiropas lielajām pilsētām, Rīgā ir saglabājies apbrīnojami daudz koka arhitektūras pieminekļu. Ne visi tiek uzturēti pienācīgā kārtībā, bet viena otra vērtīga ēka pat gājusi bojā nevienlīdzīgā cīņā ar mežonīgā kapitālisma naudas elka apmāto īpašnieku biznesa interesēm. Tomēr, paldies Dievam, arī Latvijā arvien vairāk rodas namu īpašnieki un arhitekti, kas šīs senās un savdabīgi skaistās celtnes cenšas atdzīvināt un restaurēt. Turpini lasīt »

Arī padomju periodā Latvijā tika radītas no šodienas viedokļa raugoties izcilas arhitektūras vērtības. Rakstu sērijā “Padomju arhitektūras mantojums Latvijā” jau esam stāstījuši par Staļina baroku (lasiet ŠEIT) un padomju modernisma celtnēm 20.gadsimta 60. (lasiet ŠEIT), 70. (lasiet ŠEIT) un 80.gados (lasiet ŠEIT). Šoreiz stāstīsim par modernisma interjeriem Padomju Latvijā.

Tā laika sabiedrības estētiskos ideālus raksturo “lineāri ģeometriskais” stils. Pārmaiņas cilvēku estētiskajos ideālos un gaumē, salīdzinot ar Staļina baroka periodu, lielā mērā noteica ekonomikas attīstība un, kā tolaik teica - zinātniski tehniskais progress, tostarp kosmosa apguve un citas laikmetam raksturīgas nianses. Sākot ar 20.gadsimta 60.gadiem PSRS tautsaimniecībā strauji pieauga dizaina loma. Parādījās modernisma iezīmes un agrāk nepieejami materiāli, priekšmeti ieguva lakoniskas, ģeometriskas formas, kuras papildināja spilgti krāsu salikumi un stilizēts zīmējums. Tā tas bija arī interjera dizainā. Turpini lasīt »

Vilhelms Purvītis - viens no latviešu nacionālās glezniecības pamatlicējiem, mākslas ekspertu un arī plašākās aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Kopā ar Jani Rozentālu (par viņu lasiet ŠEIT), Ādamu Alksni un Johanu Valteru Purvītis pieder pie latviešu profesionālo mākslinieku paaudzes, kas sevi radoši pieteica 19.gadsimta 90.gados un pievērsās dzimtās zemes dabas un tautas dzīves atspoguļojumam. Izcils ainavists, savās gleznās radījis neoromantisku noskaņu piesātinātu, koloristiski daudzveidīgu Latvijas ainavas tēlu. Turpini lasīt »

Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir pazīstams Brīvības piemineklis Rīgā, kas kļuvis par brīvības un neatkarības simbolu vairākām latviešu paaudzēm. Taču bez šī Kārļa Zāles meistardarba Latvijā ir virkne citu Latvijas brīvībai veltītu monumentu, kas rotā citu pilsētu parkus un laukumus. Iespējams, oficiāli šiem pieminekļiem ir pavisam cits nosaukums, tomēr tauta tiem vienmēr piešķīrusi tiešo šo nozīmi - būt Brīvības simboliem. Lielākā daļa šo pieminekļu padomju okupācijas gados tika nopostīti un atjaunoti tikai pēc neatkarības atgūšanas.

Monumentālajā mākslā, tostarp pieminekļos, visuzskatāmāk atklājas jebkuras sabiedrības garīgās un morālās vērtības. Šajā ziņā Latvijai ir ar ko lepoties. Turpini lasīt »

Bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš pēdējais svešzemju karavīrs tika padzīts no Latvijas, kad 1920.gada 1.maijā toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kritušajiem Brīvības cīņu varoņiem veltīja šādus vārdus: “Visi darbi nobāl un paliek mazi to varoņu darbu priekšā, kuri par Latvijas un Latvijas valsts tapšanu ir savas galvas ķīlā devuši, (..) kurus mūža miegā aijā sirmās Daugavas sēru dziesma Nāves salas malā, kurus sedz garās balto krustu rindas Brāļu kapos. Viņi - mūsu svētie, kuriem uz mūžu paliek mūsu pateicība…”

Tautas bezgalīgā pateicība saviem varoņiem, kurā apvienotas Tēvzemes mīlestība un gadsimtos veidotās mirušo piemiņas tradīcijas, jau pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados tika apliecināta arī materiālā formā. Daudzu šādu piemiņas vietu iekārtošanā piedalījās pazīstami Latvijas tēlnieki un arhitekti. Turpini lasīt »

1980.gadu sākumā Latvijā sāka aktīvi popularizēt postmodernisma idejas, tostarp arhitektūrā. Postmodernisms centās pārvarēt modernisma arhitektūras elitārismu, apgūstot vietējās īpatnības un tradīcijas. Kā postmodernisma galvenās pazīmes tiek nosauktas tiešu pagātnes arhitektūras formu atdarināšana, jauna attieksme pret vietējām tradīcijām arhitektūrā, interese par metaforu arhitektūrā un izteiksmīgu būvmākslas valodu, rotaļīgu, teatralizētu, dažkārt pat mīklainu arhitektoniskās telpas izveidojumu.

Latvijā jaunas formas meklējumi notika izzinot agrākos būvmākslas paņēmienus, tostarp tautas celtniecības tradīcijas. Turpini lasīt »

Šogad aprit 150 gadi, kopš dzimis viens no Baltijas mākslas modernizētājiem un latviešu nacionālās glezniecības skolas pamatlicējiem Janis Rozentāls. Rozentāls ir cilvēks, kurš 19. un 20.gadsimtu mijā latviešu profesionālo mākslu pietuvināja Eiropas līmenim. Mākslinieka jubileja iekļauta šī gada UNESCO svinamo dienu kalendārā, līdzās Vasilija Kandinska 150.gadadienai, Migela de Servantesa 400.gadskārtai, Aristoteļa 2400.dzimšanas dienai. Tā ir pirmā reize, kad šajā sarakstā iekļauts kāds vizuālās mākslas pārstāvis no Latvijas.

Janis Rozentāls piedzima 1866.gada 18.martā Saldus pagasta “Bebru” mājās kā septītais bērns kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē. Turpini lasīt »

20.gadsimta 60.-70.gadu mijā pasaules arhitektūrā sākās modernisma krīze, kas ievadīja jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumu periodu. Postmodernisma arhitektūras teorētiķis Čārlzs Dženkss uzskata, ka modernisms arhitektūrā beidzās brīdī, kad Sentluisā, ASV, 1972.gada jūlijā uzspridzināja virkni 50.gados celtu dzīvojamo māju. Arī PSRS vadība aicināja arhitektus meklēt jaunus izteiksmes veidus. Valdības vēlmi vismaz formāli risināt padomju arhitektūras pelēcības un unifikācijas problēmu pierādīja PSKP CK 1969.gada lēmums “Par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu dzīvokļu un civilo ēku celtniecību”, kurā tika runāts arī par jaunceļamo ēku māksliniecisko veidolu. Tomēr ne jau arhitektu nespēja padomju valstī radīja tik daudz estētiski neglītu būvju, bet gan tipveida projektu un nekvalitatīvu būvmateriālu izmantošana. Turpini lasīt »

Pēc Otrā Pasaules kara, līdz pat 50.gadu beigām, Latvijas arhitektūrā pārsvarā dominēja tā saucamais Staļina ampīrs un Staļina baroks (skatiet ŠEIT). Taču pēc slavenās Hruščova runas “par pārmērību novēršanu” 60.gadu sākumā valsts arhitektūras un pilsētbūvniecības politika strauji mainījās. Laikā no 60.gadu sākuma līdz 80.gadu beigām tapa lielāka daļa ēku, ko šodien dēvējam par “padomju modernismu” jeb “vēlīno modernismu”.

Padomju konstruktīvisma un staļinisma arhitektūra pasaulē ir plaši pazīstama, taču 20.gadsimta otrās puses periods ir tikpat kā nezināms. Raksturojot 60.-80.gadu modernisma arhitektūru gan padomju, gan pasaules kontekstā, tiek lietots apzīmējums “brutālisms”. Turpini lasīt »