16
****
Uzziņa: Krēta (grieķiski - Kriti) ir Grieķijai piederoša sala Vidusjūrā ar savu valodas dialektu un kultūru. Salu apdzīvo 520 000 iedzīvotāju. Senatnē Krēta bijusi Mīnojas civilizācijas centrs - pirmā zināmā Eiropas augstā civilizācija, kas gāja bojā Santorini vulkāna izvirduma laikā. Krēta atdala Egejas jūru no Lībijas jūras. Sala ir 8335 km2 liela, tās garums ir 257 kilometri, platums - no 60 līdz 12 kilometriem. Administratīvi Krēta sadalīta četrās prefektūrās (nomos), kas sīkāk dalās provincēs (eparhijās). Krētas pludmales stiepjas 155 kilometru garumā. Ik gadu salu apmeklē vairāk nekā divi miljoni tūristu.
Krētas karte un simboli. Augšā - galvaspilsētas Heraklijas oficiālais karogs un Krētas neoficiālais vēsturiskais ģerbonis; apakšā kreisajā pusē - Krētas neoficiālais vēsturiskais karogs.
****
29. jūlijs
Rute: - Pēc vairāk nekā trīs stundu lidojuma izkāpjam Krētas galvaspilsētas Heraklijas (Iraklion) lidostā. Kaut arī Latvijā pēdējās nedēļās gaisa temperatūra sasniedza pat +29 - +30 grādus pēc Celsija, šeit gaiss liekas ievērojami karstāks, kaut termometra stabiņš rāda tikai +31 grādu.
Krētas galvaspilsēta Heraklija no putna lidojuma.
Glauns autobuss aizvizina mūs uz viesnīcu “Phaedra Beach” netālu no Malijas (Malia) pilsētas centra, pa ceļam izbirdinot daļu pasažieru citās viesnīcās. Solvita atklāj savu ieceri. Līdzko šoferis izsniegs viņas bagāžu, viņa tūlīt skries uz reģistratūru, lai nebūtu jāstāv garajā atbraucēju rindā un mēs vieni no pirmajiem saņemtu mums paredzēto trīsvietīgo istabiņu. Taču kaut kas aizķeras ar mūsu bagāžu un pārējie tikmēr jau izveidojuši garu rindu. Bez tam, pusdienas viesnīcā pasniedz tikai līdz 14.00, bet pulkstenis jau rāda 13.55. Tāpēc visi samet kaudzē savus čemodānus un aulekšiem metas uz ēdnīcu.
Pēc pusdienām sākas atbraucēju rindas apkalpošana. Esam paši pēdējie. Tomēr mana sirds slavē To Kungu, jo tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu. Beidzot pie letes esam palikuši tikai mēs trīs. Viesnīcas darbiniece ļoti draudzīga. Solvita pastāsta, ka pagājušajā svētdienā papus nosvinēja savu 75.dzimšanas dienu un ceļojums uz Krētu ir dāvana viņam jubilejā. Darbiniece ar ovācijām sveic jubilāru. Solvita vēl piemetina, ka šoruden viņas vecāki atskatās uz 45 laulībā nodzīvotiem gadiem. Nu darbinieces vēlme mūs iepriecināt kļūst vēl lielāka. Viņa jautā, vai vecāki varot uzkāpt trešajā stāvā, kas skaidri parāda, ka vecīšiem bija ieplānots numuriņš kaut kur zemākos stāvos. Tad viņa pasauc kādu baltu (visas apkopējas tērptas baltās drēbēs) garām skrejošu meiteni un liek mūs aizvest uz Nr.733.
Attēlos labajā pusē - viesnīca “Phaedra Beach Hotel”.
Ieejot numuriņā, apmulstam. Esam atsevišķa divistabu apartamenta saimnieki. Viena istaba ir ar stiklotu sienu no griestiem līdz pat grīdai. Istabai ir liela lodžija ar skatu uz jūru un diviem āra baseiniem. Otrā istabā pa logu paveras skats uz kalniem un kaimiņu viesnīcas baseinu. Abās istabās logiem priekšā no ārpuses aizverami slēģi, lai pasargātu telpas no saules un dienas tveices. Numuriņā ir visas ērtības - viss nepieciešamais plus vēl ledusskapis, televizors un kondicionieris katrā istabā. To visu savu bērnu ērtībām ir sagādājis mūsu mīlošais Debesu Tēvs. Aleluja!
Mūsu “Phaedra Beach Hotel” apartaments Nr.733.
Pēcpusdienā dodamies apskatīt tuvāko apkārtni. Sala izskatās pelēcīgi brūna ar retiem zaļumiem, bez kāda skaistuma. Viss, gluži kā Bībelē teikts, austreņa izkaltēts un nežēlīgo saules staru izdedzināts. Mūsu viesnīcas apkārtne šķiet kā mazs paradīzes stūrītis šajā saules izdedzinātajā zemītē.
30. jūlijs
Labi izgulējušies, Bībeli palasījuši un ar Tēvu aprunājušies, dodamies brokastīs. Baro kā ruksīšus, bez kādiem ierobežojumiem - zviedru galda variants. Izvēlies ko vēlies - ko izvēlējies, to arī paņem. Pēc brokastīm ejam pārgājienā gar jūru. Pludmale gluži kā Latvijā - baltas smiltis, tikai nedaudz raupjākas. Tālumā redzams klinšains krasts bez liedaga. Uz pusdienām atgriežamies rozā kā mazi sivēntiņi.
Pēcpusdienā izmetam ņurku viesnīcas āra baseinā. Tā kā šoreiz esam atļāvušies tādu greznību kā all inclusive (viss iekļauts), tad mums nodrošināta ne vien pilnvērtīga ēdināšana trīs reizes dienā, bet viesnīcas teritorijā arī atspirdzinoši dzērieni un saldējums bez papildus samaksas. Skumdina kas cits - diemžēl Rute pārpeld baseinu ar pulksteni uz rokas… Pēc vakariņām ķeram saulrietu uz lodžijas. Vakara pastaigā dodamies jau tumsā, lai labāk iepazītu apkārtni. Peldēšanās reizes vairs īpaši reģistrētas netiek - šādu iespēju izmantojam vienmēr un visur, gan āra baseinos, gan jūrā.
31. jūlijs
Abas ar Solvitu ceļamies jau 4.00 no rīta. Solvita šodien dosies ilgi lolotā, bet ļoti smagā ekskursijā uz Samarijas aizu - 18 kilometru garā pārgājienā briesmīgā karstumā, atklātā saulē, bezvējā un vēl ar tukšu punci, jo brokastis tik agri nedod. Šīs ekskursijas īpašo apstākļu dēļ viesnīcas darbinieki mūs ar papsīti atrunāja izmēģināt kaut ko tik ekstrēmu, jo vecākiem cilvēkiem tas varētu arī nebūt pa spēkam.
Nedaudz pāri 5.00 pienāk moderns divstāvu autobuss. Solvita apsēžas otrajā stāvā pašā priekšā pie panorāmas loga. Bet vecīši dažas stundas vēlāk aizklumpačo uz pretējo pusi - pārgājienā gar jūru. Viss tāpat kā citās dienās, tikai šodien vēl arī jāēd par Solvitu, kā viņa to pirms aizbraukšanas pieteica.
Ceļā uz Samarijas aizu.
Solvita: - Samarijas aiza (Faragi Samarias) - garākais un viens no skaistākajiem kanjoniem Eiropā. Tas atrodas dabas parka - Balto kalnu nacionālā meža (Lefka Ori Samaria) teritorijā. Ja varētu ticēt zinātnieku laika mērīšanas skalai, tad šī aiza veidojusies 14 miljonus gadu ilgā laika periodā
Samarijas aiza atrodas Krētas rietumu daļā. Ceļā uz turieni pavadām gandrīz sešas stundas, jo pa ceļam tiek piestāts pie daudzām viesnīcām, lai autobusu piepildītu ar tūristiem. Bez tam vēl brokastu pauze un piemērotu apavu iegāde tiem, kas tādus nav paņēmuši līdz. Beidzot autobuss pa līkumotu kalnu serpentīna ceļu uzved mūs 1100 metru augstumā, no kurienes sākas ceļš lejup Samarijas aizā. Jākāpj pa ar cilvēka roku palīdzību veidotām akmens kāpnēm. Nāsis un plaušas piepilda spēcīga priežu (ciprešu) smarža, bet ausis vai pušu plēš skaļās cikāžu dziesmas. Pagaidām viss ir ļoti skaisti.
Tiesa, kāpiens ir smags, jo akmeņi tūristu nopulēti, gludām galvām un slideni. Labi, ka jākāpj galvenokārt ciprešu paēnā, jo atklātā saulē temperatūra todien sasniedz +41 grādus pēc Celsija. Tālāk ceļš virzās pa aizas apakšu gar, pāri un reizēm tieši pa upes gultni, kas vietām burbuļo un kā veldzi sniedz aukstu, gardu ūdeni, bet vietām ir pilnīgi izžuvusi. Upi šķērsojam 37 reizes. Mūsu krievu gide Marina no Kaļiņingradas neļauj atpalikt nevienam. Bet, ja kādam gadās gūt traumu vai arī sirds izrādās pārāk vāja, talkā nāk vietējā “ātrā palīdzība” - ēzelīši un mūļi. Tomēr, kā mums stāstīja, šāds ceļojums lopiņa mugurā esot daudz nepatīkamāks nekā iešana kājām, jo sedli ir no koka, bez jebkāda mīkstinājuma. Tāpēc pēc ilgāka ceļojuma mūļa mugurā, pāris nākamās dienas cilvēkam ir grūti pat staigāt. Taču cita palīdzība te nav pieejama, jo ne auto, ne helikopteriem iekļūt aizā nav iespējams.
Attēlā augšā - visā Samarijas aizas garumā nākas šķērsot neskaitāmus tiltiņus un laipas;
attēlos apakšā - akmeņainais, bet skaistais gājiens Samarijas aizas dziļumā.
Kādreizējo ciematiņu vietā redzamas vien akmens drupas. Pēdējos iedzīvotājus no Samarijas aizas pārvietoja 1962.gadā, kad šeit tika nodibināts nacionālais parks. Laiku pa laikam redzamas senas baznīciņas. Tāda ir Sv.Nikolaja baznīciņa, kas uzcelta uz antīkā Apolona tempļa drupām, tāpat Osia Maria, Kristus un Sv. Ēģiptes Marijas baznīciņas. Dažas no tām ir atvērtas apmeklētājiem. Pašā aizas vidū atrodas senāk tik aktīvais Samarijas ciems. Tagad arī te vairs nav neviena pastāvīga iedzīvotāja, izņemot glābējus un Krētas slavenās savvaļas kri - kri kazas (Capra aegagrus - cretica).
Nonākam līdz aizas šaurākajai vietai - Dzelzs vārtiem (Portes), starp kuriem ir tikai 2,5 metru plata sprauga. Vēl nedaudz un 18 kilometri ir pievarēti - aizas galā vīd veldzējošā Lībijas jūra. Man gan nopeldēties nesanāk, jo no aizas izeju viena no pēdējām. Apdzīvotajai vietai aizas izejā pie jūras Aijarumeli (Agia Roumeli) var piekļūt tikai no jūras puses, tāpēc mājupceļš jāsāk ar kuģīti. Uz kuģīti dodos ar speciālu mikrobusiņu. Viss pārgājiens ildzis 5 stundas un 40 minūtes. Smagi, tomēr skaisti.
Rute: - Paredzētajā Solvitas pārbraukšanas laikā ap 21.00 saņemam īsziņu, ka mājās viņa būs ne ātrāk kā 23.00. Ejam gulēt. Mūsu varonīgais tūrists pārrodas tuvu 24.00, jo aizgājis vēl palūkoties tusiņā viesnīcas otrā pusē zem mūsu lodžijas, kur notiek tā sauktais grieķu vakars - grieķu mūzika, dziesmas un dejas. Arī Solvita kopā ar citiem kādu pusstundu lēkusi sirtaki - grieķu nacionālo deju.
1. augusts
Šodien ārā izejam vēlu - pulkstenis rāda pāri 10.00. Pirms pusdienām Solvita uzdāvina mums katram pa pludmales zvilnim, tiesa gan, kaimiņu viesnīcas teritorijā pie āra baseina. Te arī sagaidām vakariņu laiku, kā tādi neprātīgi, pēc saulītes izslāpuši radījumi. Sekas jūtamas vakarā - daudzas ķermeņa daļas pārvērtušās īstā cepetī. Solvita nu zieķē abus apdegušos vecīšus ar SOS krēmu. Pēc vakariņām ārā šķiet ļoti auksts, pat lūpa dreb no drudža. Naktī tomēr visi guļam labi - bez jebkādām problēmām.
2. augusts
Pēc brokastīm dodamies bildēt vakar atrasto kolorīto vietējo kapsētu. Ārā šausmīgs karstums, pašiem pēc vakardienas milzīgs nespēks. Tomēr aizejam līdz Malijas centram, kur ielas čum un mudž no kvadracikliem un motorolleriem. Izstaigājam pilsētu. Pārsteidz vietējie supermārketi, ar ko šeit apzīmē nelielu vaļēju, bieži no vieglām konstrukcijām uzslietu vienstāva mājeli. Bez grieķu valodas te, tāpat kā citur Krētā, pārsvarā tiek lietotas divas svešvalodas - lielākoties visi uzraksti ir angļu mēlē, taču ļoti daudz dzirdama un uzrakstos redzama arī krievu valoda. Viesnīcu apkārtnē diezgan daudz skan vācu mēle. Apskatām, kā aug vietējie tomāti - uz zemes kā ķirbji vai arbūzi, nevis kā Latvijā - krūmos. Pēcpusdienā vecīši gurķojas pa gultu un atkopjas, bet Solvita aizcilpo uz vakara randiņu ar saulīti.
Tādiem pēc krētiešu domām jāizskatās kārtīgiem supermārketiem jeb latviski - lielveikaliem.
3. augusts
Šodien kopā ar daudziem citiem mūsu viesnīcas iemītniekiem dodamies ekskursijā uz Spinalongas (Spinalonga) salu. Agrāk to esot saukuši par Kalidonas (Kalydon) salu. Ar kuģīti “Argo” no Elundas (Elounda) pilsētas pa Mirabellas (Kolpos Mirabellou) līci nokļūstam salā, kur agrāk bijis leprozorijs. Uz šejieni līdz pat 1957.gadam lepras slimnieki vesti no visas Grieķijas. Bet vēl pirms tam te bijis venēciešu 16.gadsimtā celts cietoksnis, kas aizsargāja kristīgo Eiropu no turku iebrukuma. Taču vēl pirms cietokšņa un tā pilsētiņas drupu apmeklējuma piestājam kaimiņu salā Kolokitas līcītī, kur paredzēta pelde un pusdienas. Peldamies mežonīgā, bet skaistā pludmalē, kas ir aizsargājama dabas teritorija. Ūdens kristāldzidrs, tikai jāuzmanās, lai neuzkāptu kādam jūras ezim. Pusdienās, kuras baudām uz kuģīša, uz oglēm cepts liels cūkgaļas gabals ar svaigu dārzeņu piedevām.
Pelde aizsargājamā dabas teritorijā Kolokitas līcī.
Tad dodamies atpakaļ uz Spinalongu, lai apskatītu cietoksni un lepras slimnieku pilsētiņas drupas. Šobrīd sala ir neapdzīvota, to apmeklē tikai tūristi. Atceļā aplūkojam Aijosnikolajas (Agios Nikolaos - Sv.Nikolaja) pilsētu. Te nopērkam disku ar pazīstamām grieķu melodijām tautas mūzikas instrumenta buzuki izpildījumā. Pilsētiņā aplūkojam arī tā saukto bezdibeņa jeb Vulismeni (Limni Voulismeni) ezeru, kas ir viens no diviem Krētas saldūdens ezeriem. Mums gan ūdens šķiet pat krietni sāļš.
Attēlā augšā - Spinalongas sala un cietoksnis no jūras puses;
attēlos apakšā - bijušā lepras slimnieku ciemata drupas ar raksturīgo melno karogu.
4. augusts
Solvita: - Ar nomātu “Fiat Panda” dodamies braucienā pa salas austrumu pusi. Patiesībā tas ir vietējo tūrisma firmu divu dienu ekskursiju programmas apvienojums. Brauciens ļoti skaists, jo visi ceļi ved pa kalnu serpentīniem augšup lejup. Nogriežoties no centrālās maģistrāles uz kāda no lauku ceļiem, var izbaudīt vietējo kolorītu. Braucot cauri daudzajiem ciematiņiem redzams, kā cilvēki te dzīvo. Viss turpat - gan tirgošanās, gan pusdienas atpūta, gan mazi restorāniņi tūristiem. Kopumā šai dienā pa lielākiem un mazākiem ceļiem nobraucam 300 kilometrus, kas, ņemot vērā kalnaino apvidu, nav maz.
Rute: - Pavisam nejauši atklājam “Homo Sapiens Village”. Kā teikts reklāmā, tā ir vieta 100 foto uzņēmumiem. Šajā muzejā parādīta cilvēces vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Uzkalniņā slejas piecas baltas vējdzirnavas. Kāpjam pa skaisti izbūvētām akmens kāpnēm, kuras malās daudz vietējo kazu (pareizāk sakot - āžu) galvaskausi. Visa teritorija izdaiļota košiem, skaistiem ziediem un zaļumaugiem. Šeit cilvēka dzīve parādīta no laikiem, kad viņš vēl pats bija medījums un viņa mūža ilgums tikai 25 gadi. Tad cilvēks kļuva par mednieku un viņa mūža ilgums pieauga par 5 gadiem. Katrā nākamajā laikmetā cilvēka vidējais dzīves ilgums turpināja pieaugt vēl par 5 gadiem. Katram no šiem laikmetiem muzejā paredzēts savs namiņš. Beidzot cilvēks bija aizgājis tik tālu no sava Radītāja, ka tam nācās izdomāt citus dievus un dievības. Grieķu Olimpa 12 dievu skulptūras novietotas nelielā svētnīcā. Cilvēces vēstures apskats noslēdzas ar kosmonautikas laikmetu.
“Homo Sapiens Village” apmeklētāji var apskatīt un arī izbaudīt, kā dzīvoja senie cilvēki.
Solvita: - Tālāk mūsu ceļš ved uz Dikti Andronas alu (Spileo Dikteon Andron), kas atrodas Lasiti plakankalnē netālu no Psihro ciema. Kā vēsta mīti, šajā alā piedzimis, bērnību un jaunību pavadījis seno grieķu galvenais dievs Zevs. Ala atrodas 1025 metrus virs jūras līmeņa un ir 100 metru gara. Taču, lai pie tās piekļūtu, no auto stāvvietas jāveic 30 - 40 minūšu kāpiens pa kalnu serpentīnu taciņām. Tiem, kas to nevēlas vai nespēj, domāts ēzelīšu transports, kas par samaksu nogādās līdz pašai alas ieejai. Kad ieeja sasniegta, jākāpj atkal lejā apmēram 200 pakāpieni alas dziļumā. Jo dziļāk alā, jo gaisa temperatūra kļūst vēsāka. Alā aplūkojami brīnišķīgi stalaktītu un stalagmītu veidojumi. Dikti Andronas ala ir viena no populārākajām tūristu apmeklējumu vietām Krētā.
Dikti Andronas ala ar tās akmens veidojumiem.
Dodamies uz Jaunavas Marijas klosteri Toplu (Moni Toplou). Senāk tā nosaukums bijis Panagia Akrotiriani - Svētās Jaunavas zemesraga klosteris. Pirmo klosteri šeit 15.gadsimtā uzcēla Maltas bruņinieki, bet 1612.gadā to nopostīja zemestrīce. 16.gadsimtā klosteri atjaunoja venēcieši. Turku okupācijas gados klostera dzīve tika pārtraukta un mūki padzīti. Šodien klosteris atkal darbojas, lai gan tajā palikuši vien daži mūki. Vēsturiski klosteris slavens ar savu ikonu glezniecības skolu. Arī tagad speciālā telpā var aplūkot daudzas no klosterī tapušajām ikonām. Citā klostera ēkas spārnā atrodas muzejs, kur apskatāmas gan senas Bībeles un citas reliģiska satura grāmatas, gan ieroči un tērpi, ar kuriem mūki savulaik cīnījās pret turku iebrucējiem, tāpat dažādi mākslas darbi, pārsvarā grafikas. Klostera iekšpagalms izklāts smalkiem akmentiņiem - oļiem, kas veido dažādus ornamentus. Gar sienām un notekcaurulēm stiepjas vīnogulāji, bet iekšpagalma katrā stūrī gar ēkas sienu augšup slienas pa milzīgam, ļoti garam kaktusam, no kuriem daži sasniedz pat trīsstāvu mājas augstumu.
Salas tālākajā ziemeļaustrumu punktā Vai atrodas tūristu biezi apmeklētā Palmu pludmale. Šeit atrodas arī vienīgais dabīgais palmu mežs Eiropā, kas kā īpašs dabas objekts iekļauts Eiropas dabas aizsardzības programmā “Natura”. Tieši šeit, nevis kādā Karību vai Indijas okeāna pludmalē, uzņemtas arī pie mums TV redzētās konfekšu “Bounty” reklāmas. Šo pludmali pirmie atklāja hipiji 70.gados, bet kopš 80.gadiem tā kļuvusi par iemīļotu neorganizēto tūristu atpūtas vietu. Tagad te ir starptautiskajiem standartiem atbilstoša labiekārtota zilā karoga pludmale. Ūdens ļoti tīrs un dzidrs. Visur dēļu taciņas, koka zviļņi un atpūtas krēsli, arī saulessargi veidoti no koka un salmiem, nevis plastmasas un auduma, kā tas ir citur. Šeit nobaudījām izslavētos Krētas banānus - īpašu šķirni, kas ir divas reizes mazāki, nekā esam ieraduši redzēt, apmēram pirksta garumā, taču daudz saldāki.
5. augusts
Rute: - Atkal klāt svētdiena. Visi esam saposušies gaišās drānās, bet šoreiz ne tāpēc, lai dotos uz dievnamu. Pie sāniem katram savs “sunītis” - ceļojuma čemodāns. Ar busu tiekam aizvizināti uz lidostu un tad ar kompānijas “Smartlynx” čārterreisu sākas mūsu mājupceļš. Mājās mūs mīļi sagaida abi palicēji - runcītis Pičus un Solvitas dzīvesdraugs Ervīns. Kārtējais skaistais piedzīvojums ir galā.
*****
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Paldies par rakstu un informāciju! Noteikti noderēs septembrī, braucot turp… Paldies!